”Viss, ko varam darīt, ir būt klāt šodien un tādā veidā atbalstīt Ukrainu. Lai arī pašiem šis gads pagāja mierīgi, tuvumā notiekošā karadarbība domās bija nepārtraukti,” stāsta liepājnieki.

Līdzīgi kā daudziem klātesošajiem, arī viņiem sajūtas grūti ietērpt vārdos, sieviete uz brīdi novēršas, lai noslaucītu līdzjūtības asaras.

Atklājot pasākumu, dziesminiece Maija Kalniņa klātesošos uzrunāja skaudri un tieši, atminoties to, kā pagājušajā gadā mēs šajā dienā pamodāmies, uzzinājām, kas noticis un mums nebija īsti ko teikt.

”Tas šķita neticams, nežēlīgs pārpratums. Vārds ”karš” iepriekš lasīts vēstures grāmatās, nu ieguva jēgu, kādu mēs līdz šim nezinājām. Ik rītu modāmies cerībā, ka šis murgs ir beidzies, sekojām ziņu virsrakstiem, zvanījām viens otram.

Karš Ukrainā turpinājās un karš notika arī katrā no mums. Mēs ticējām, ka pasaules gudrajiem būs vārds, spēks un resursi, lai notiekošo apturētu un pārtrauktu. Mēs kļūdījāmies. Kara sākumā bijām apjukuši un nesapratām, kur likt to karu sevī, kas mēs esam šajā karā un noteikti nezinājām, ka kāda daļa mūsos apradīs ar notiekošo, bet otra daļa tupinās jautāt – kā es varu palīdzēt, ko man darīt?

Tā ir nežēlīga slepkavība un tam nav vārdu.

Šodien mēs esam kopā, jo ticam, ka tas beigsies un gribam nepagurstoši vēstīt Ukrainai – tu neesi viena šajā karā, mēs esam ar tevi!”

Liepājnieks Ainars savā nostājā ir stingrs un pārliecināts, ka šodien un šeit stāvēt plecu pie pleca ir ļoti svarīgi.

”Tas, ka šāda karadarbība mūsdienu pasaulē vēl varētu notikt, liekas prātam neaptverama. Man ir 60 gadi un nekad nebiju domājis, ka manas dzīves laikā vēl šādas zvērības varētu norisināties. Veci ļaudis saka, ka ik pēc 50 gadiem karš atkārtojas, ja skatāmies vēsturē aptuveni tā ir. Bet vai tik slima var būt viena tauta?

Viss, ko var darīt, ir cīnīties un palīdzēt cīnītājiem, citas iespējas nav. Krievs ir krievs. Viņam iekšā ir tāda neaprēķināma varenības tieksme, domā, ja varēja vienreiz vinnēt, padoties negrasās.

Ukraiņu tautai gribu teikt – celies un cīnies, varbūt tu tagad esi dubļos, aukstumā un badā, bet ir jāiztur. Uzvaru!”

ar spēka vārdiem dalās Ainars.

Pēc ieturētas klusuma pauzes, kurai sekoja Latvijas un Ukrainas himnas, klātesošie kavējās pēdējā gada laikā rakstītās dzejas rindās un klausījās Liepājā iemīļotu mūziķu izpildītas dziesmas.