Liepājnieks Gunārs Kopštāls šogad pašā vasaras viducī – 6.jūlijā – svinēs 85.gadu jubileju. Fotomākslinieks, kurš ir viens no trijotnes, kura savulaik Liepājā izveidoja fotopulciņu, aktīvi gatavojas izstādēm, bet tā kā viņš ir arī ilggadējs pedagogs, portāls klaušināja: kā Gunārs pats nonācis pie mirkļu iemūžināšanas un kas jāzina, ja grib fotografēt ne tikai savam priekam.

Taujāts, kas skaitlis 85 ir viņa skatījumā, Gunārs atzīst: ”Nu dzīve kļuvusi mierīgāka. Vispirms 35 gadus nostrādāju mākslas skolā, pēc tam 15.vidusskolā iekārtoju studiju un vadīju pulciņus. Kopā pedagoģijā esmu pavadījis 55 gadus. Tagad no tā visa esmu prom. Varu kārtot arhīvu, gatavoties izstādei, iecerēt citas grāmatas. Jo pēdējo divu gadu laikā, izskatot tikai filmu arhīvu vien, esmu apstrādājis vairāk nekā 400 bildes, no kurām jāatlasa ir 20 līdz 25 bildes muzejam.”

Viņš pēc izstādes Liepājas muzejā iecerējis izstādi Aizputē: ”Aizputes ļaudis un muzejs man ļoti patīk. Tur ir ļoti labs apgaismojums, lai izstādītu fotogrāfijas. Zālē vaļīgi var izlikt 35 darbus. Un tur, kā jau provincē, arī attieksme ir cita. Iesāku uz turieni braukt, kad sāka saimniekot aizputnieks Varis Sants. Atmosfēra ir mīļa un patīkama.”

Viņš atzīst, ka no simtiem darbu pāris desmitus atlasīt ir grūti: ”Tas ir grūti – kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Tad talkā nāk sieviņa, atgādinot, lai izdrukāju bildes un lieku uz grīdas. Jo datorā atlasi veikt ir sarežģīti. Vieglāk, ja darbi ir blakus, redzami vienlaikus. Tad var salīdzināt.”

Trijotne

Gunārs ir viens no trijotnes, kura tālajos 50.gados Liepājā izveidoja fotopulciņu. Pārējie divi viņa domubiedri jau devušies fotografēt citā dimensijā.

”Tas bija 1958.gads,” viņš atceras: ”1955.gadā, kad pārnācu no armijas, sāku vēlreiz mācīties mākslas skolas 4.kursā, jo no 4.kursa otrā pusgada mani paņēma armijā. 1957.gadā ar izcilību pabeidzu mākslas skolu, kā dēļ direktors mani tūdaļ paturēja skolā par pasniedzēju koktēlniecības un galdniecības nodaļā. Pasniedzu arī kompozīciju un veidošanu.”

”Tajā laikā no armijas pārnāca arī Visvaldis Blankenburgs,” viņš turpina: ”Fotografēdams ar veco ”Smeniņu”, viņš bija izturējis konkursu un kļuvis par redakcijas fotogrāfu. Pārskrējienos reizēm parunājāmies. Un tā kā es ar fotogrāfiju jau sen biju sācis nodarboties, sākām runāt par nākotnes plāniem. Man bija doma, ka jāiet uz Vissavienības kinomatogrāfijas institūtu. Arī Visvaldis to gribēja, bet, lai tur tiktu, bija jāsagatavo ievērojams skaits ļoti labu lielformāta fotogrāfiju. Tad šī paciņa jāņem līdzi, jābrauc uz Maskavu un jāmēģina izturēt konkurss. Tā tad mēs arī skraidījām apkārt. Ne tikai pa Liepāju, bet arī gar Ventu un tai pāri.”

Fotopulciņa idejas autors patiesībā esot bijis V.Blankenburgs: ”Kādu dienu Visvaldis, kurš ik pa laikam atskrēja pie manis uz mākslas skolu, kur biju izveidojis laboratoriju, lai būtu iespēja veidot diplomdarbu arhīvu, ierosināja, ka vajadzētu tā kā apvienoties, jo toreiz jau nebija tik daudz to, kuri ar fotoaparātiem apkārt skraidīja.”

”Aiziesim pie viena ar fotogrāfiju galīgi sakosta puiša, atskrējis teica Visvaldis,” atceras Gunārs: ”Labi, iesim. Toreiz Marksa, tagad Graudu, ielā bija kinoteātris ”Uzvara” un tur kinobutkā mūs sagaidīja pajauns sprogainis, kurš nekavējoties stādījās priekšā: Huberts. Tā arī sākām.”

Fotopulciņa izveidotāji bija Gunārs, Visvaldis Blankenburgs un Huberts Stankevics: ”Taisījām darbus, nesām kopā un muzeja zālītē uztaisījām pirmo izstādi.”

Sākotnēji fotopulciņam pat savas mājvietas nebija. Tad muzejs izteicis piedāvājumu, bet puiši, gribēdami palikt neatkarīgi, izvēlējušies nolīst Kultūras namā atvēlētājā ūķītī: ”Tas bija piemērotākais cilvēkiem, kuri grib taisīt mākslu.”

No fotopulciņa dibinātāju trijotnes fotomākslas jomā darbojas vairs tikai Gunārs. ”Blankenburgs pirmais mūs atstāja. Viņš 60.gados saslima ar gripu – saaukstējās, jo vienmēr skraidīja nosvīdis. Komplikācijas darīja savu… Stankevics aizgāja 2000.gadā. Bet viņš studiju vadīja vairāk nekā 40 gadus.”

Mīlestības pinekļos

Vissavienības kinomatogrāfijas institūtu ar bilžu mapi padusē gan Gunārs nesasniedza. Vainīgi bija mīlestības pinekļi: ”Apprecējos. Biju muļķis, šausmīgi samīlējies. Uz Maskavu neaizbraucu, jo nevarēju meiteni tā vienkārši atstāt…”

Tiesa, pirmā laulība nebija veiksmīga. Pirmā sieva, arī māksliniece, devās studēt uz Rīgu, no kurienes vairs neatgriezās. Sastapa tur jaunu mīlestību un Gunārs ar dēlu palika divatā.

Atskatoties pagātnē, Gunārs atzīst, ka tas bijis grūts laiks. Lai nopelnītu sev un dēlam iztiku, viņš strādāja vairākās darba vietās – gan mākslas skolā, gan televīzijā un avīzes redakcijā. Un paralēli fotografēja. Bet dēlu bieži ņēma līdzi uz darbu: ”Bija arī reizes, kad atgriezos vēlu, bet puika pie kaimiņiem aizmidzis…”

Jāpiebilst gan, ka pateicoties dēlam, Gunārs satika savu otro sievu, ar kuru kopā jau 40 gadi nodzīvoti. Mākslas skolas pagalmā, kamēr Gunārs strādāja, viņa dēls iepazinās ar kādu meitenīti, bet vēlāk Gunārs iepazinās ar viņas mammu…

Vērtīgais atradums

Pirmos darbus muzejā Gunārs izstādīja jau tālajā 1956.gadā, gadu pēc atgriešanās no dienesta armijā, taču fotografēt gan sācis agrā bērnībā. Turklāt šī kaislība nav senču aicinājums.

”Jau no pašas agras bērnības mani vilka uz attēlošanu. Biju redzējis kino. Pirmā filma, ko redzēju, bija ”Sniegbaltīte”, tad sekoja pirmais ”Zvejnieka dēls”,” skaidro fotomākslinieks: ”Un bilde mani nemitīgi vilka pie sevis. Tādēļ, jau būdams pirmajās klasītēs, paņēmu kurpju kasti, tās galā izgriezu ekrāna formāta lodziņu, aizmugurē ieliku mazu spuldzīti un uz sienas, uz balta palaga projicēju laukumu. Ar alvas karavīriņiem taisīju ēnu spēles, vecotēvu, omammu un Brenci nosēdinājis. Tā es rādīju ķinīti.”

”Tas laikam bija manī kaut kur no iepriekšējām dzīvēm,” viņš smej. Un nopietni turpina, ka pirmo reizi fotoaparātam bijusi iespēja pieskarties, kara laikā: ”Dzīvojām Jaunliepājā, Upmalas ielā. Kad māju sabombardēja, dabūjām pārcelties uz Jauno ielu pie onkuļa. Viņam bija fotoaparāts, plēšinieks. Onkulis man šad un tad ļāva nospiest pogu. Tad es biju 5.klasē.”

Pēc kapitulācijas rudenī braukuši uz kartupeļu talku Medzē, un tur Gunārs piedzīvoja brīnumu: ”Stāvkrastos bija aviācijas prožektori. Protams, visi bija sašauti. Bet bija pagriežami. Un blakus bija bunkuri. Vai tad mēs, puikas iesim kartupeļus rakt? Lai pieaugušie to dara! Mēs ložņājām pa tiem bunkuriem.

Un tur es atradu vācu fotoaparātu. Tā kā zināju, kā ar aparātu rīkoties, tad sapratu, ka iekšā ir arī filma. Noliku fotoaparātu uz vaļņa, nostādīju vienaudžus, pieskrēju pats un uztaisījām bildi. Šī pirmā bilde man saglabājusies vēl šodien.”

Drīz vien no vācu aparāta Gunārs šķīries: ”Manā īpašumā šis fotoaparāts bija vēl kādu laiku, vēl kādas pāris filmas izfotografēju. Beidzot 7.klasi, pie klasesbiedra tēva, kurš bija kurpnieks, bija atnācis krievu virsnieks un atnesis salabot zābakus. Virsnieks ieraudzīja fotoaparātu un šausmīgi gribēja.”

Puikas fotoaparātu nav atdevuši, taču pēc nedēļas, kad virsnieks turpinājis lūgties, vācu fotoaparātu apmainījuši pret šaurfilmu fotoaparātu ”Feda”, ko pretī devis virsnieks.

Sarežģītākais gan bijusi bilžu izgatavošana, jo papīru un filmas iegādāties bijis ļoti sarežģīti. Un arī naudas bērnībā mazajam Gunāram nav bijis daudz: ”Vecāki bija Sibīrijā, dzīvoju pie vecvecākiem. Un pensijas jau tolaik nebija.”

Arī virsnieka iedotajam fotoaparātam nebija lemts ilgi būt Gunāra rīcībā: ”Pēc kāda mēneša aparātu ieraudzīja vecāmamma. Izlasījusi, ka uz fotoaparāta ir uzraksts ”MVD SSSR”, viņa sāka bārties, lai tūdaļ to čekas aparātu nesu atpakaļ.

Skandāls bija liels, tādēļ aparātu atdevu klasesbiedra tētim. Tas savukārt, uzzinājis, kas atgadījies, iedeva man par aparātu mazliet naudiņas, kā rezultātā es varēju nopirkt pirmo ”Komsomoļec”, kas tikko bija parādījies.”

Pie jaunajām tehnoloģijām – vajadzības spiests

Taujāts, kad sācis strādāt ar modernajām tehnoloģijām – digitālo fotoaparatūru, Gunārs pasmaida: ”Tas ir salīdzinoši nesen, pirms gadiem 10, 12. Sadarbībā ar Vari Santu vajadzēja diezgan daudz fotografēt ielās. Man pašam digitālā aparāta nebija. Pirmais digitālais, ar ko sāku, bija ”Sony”, ko Varis man iedeva.”

Tad arī pats iegādājies pirmo digitālo aparātu: ””Canon 350”, kas tolaik man likās krutais aparāts ar 8 megapikseļiem. Ar to pafotografēju diezgan ilgi.”

Tajā pašā laikā Gunārs atzīst, ka joprojām labprāt strādā ar filmu aparātu: ”Joprojām fotografēju ar filmenieku. Un izmantoju plato filmu. Izstādē, ko tagad gatavoju, būs tikai ar filmu fotografēti darbi.

Kāpēc? Tāpēc, ka filma dod to īpatnējo graudu. Digitālajam ir iespējams šo graudu it kā uzlikt mākslīgi, bet tas vairs nav tas.”

”Filma ir tas, ar ko mūžs pavadīts,” viņš turpina: ”Un es, pat digitāli fotografējot, nevaru tā ,kā mūsu šodienas fotogrāfi: uzliek daudzkadru un ber kā ar kalašņikovu. Un tad kaut ko no tā atlasa. Manī joprojām ir iekšā tā slimība, ka paskatos kompozīciju, gaismas un pārējo un tikai tad nospiežu aparāta slēdzi. Nevar tā šaut pēc kārtas! Tas ir tas pats, kas iet uz medībām ar automātu.”

Fotomākslinieks sāk smiet: ”Man digitālajā fotoaparātā ir 32 gigabaitu karte. Kad esmu jau kādu laiku fotografējis un paskatos datorā, tad redzams, ka aizpildīta niecīga kartes atmiņas daļa. Es varētu fotografēt gadu, līdz šo karti piepildītu.”

Esmu skolotājs!

Jautāts, vai sevi uzskata par fotomākslinieku, vai tomēr par skolotāju, Gunārs atbild momentā: ”Par skolotāju! Pēdējā atzinība, ko es saņēmu, bija pirms diviem gadiem mākslas skolā.

Pasākumā ”Zelta griezums” man pasniedza lielu zeltītas krāsas kluci, kas izskatās, it kā patiesi būtu no bankas atnests. Un atzinības rakstu par mūža ieguldījumu pedagoģijā un fotomākslā.”

Savus audzēkņus Gunārs gan nav skaitījis. Sākot par to runāt, viņš pat mazliet samulst: ”Mākslas skolā dekoratori vien jau bija vairāki simti… 20 gados 15.vidusskolā arī bars…” Secinām, ka fotomākslas pamatiem cauri izlauzties palīdzējis vismaz tūkstotim fotografēt gribētāju.

”Bet nu gan es vairs mācīt negribu,” Gunārs ir atklāts: ”Šobrīd man ir viena skolniece – Sandra Ūpe. Viņa nāca pie manis jau 15.vidusskolā. Pēc precībām viņa devās līdzi vīram uz Norvēģiju un nu dzīvo tur. Un pašreiz viņa ir sasniegusi augstāku līmeni, nekā man ir – viņa ir Pasaules fotomākslas federācijas māksliniece. Un iet uz pakāpi tālāk – uz ekselenci. Kā Sandra atbrauc uz Liepāju apciemot vecākus, tā apciemo arī mani. Un es esmu lepns par ikvienu viņas sasniegumu.”

”Man patīk strādāt ar tādiem cilvēkiem, kuri iet uz priekšu,” uzsver fotomākslinieks un pedagogs: ”Ar tādiem, kas strādā ar mākslas foto. Pēdējā laikā jau praktiski visi nodarbojas ar komerciju.”

Mācīt var to, kas grib mācīties

”Esmu ar mieru mācīt tos, kuri grib mācīties,” klāsta Gunārs: ”Bet man jāredz, ka tam ir atdeve, ka šis cilvēks nebūs tas, kurš skries uz kāzām un kristībām, cenšoties pelnīt. Asas pārrunas bija arī fotostudijā, jo uzskatu, ka nav vairs fotostudijas tās vārda tiešajā nozīmē, bet gan ir vienkāršs pulciņš. Jo visi grib mudīgi, mudīgi apgūt pašu elementārāko, lai varētu skriet un pelnīt.”

Fotomākslinieks piekrīt, ka mūsdienās fotografē katrs, kam nav slinkums to darīt, jo mirkļu iemūžināšanai pat fotoaparatūra vairs nav nepieciešama – to var darīt ar telefonu.

Jautāts, vai katrs var būt fotogrāfs, Gunārs brīdi domā, līdz teic:

”Šodien katrs var fotografēt. Tur jau nekā nav: paskatīties lodziņā un nospiest pogu. Mans mazdēliņš ar vienreizlietojamo aparātiņu fotografēja pāris gadu vecumā. Man vēl tagad ir viņa safotografētais. Ļoti skaistas bildītes!”

”Tā nav problēma,” viņš uzsver: ”Bet nodarboties ar mākslas fotogrāfiju ir pavisam kaut kas cits. Kadrus, ko fotografējam ar telefoniem un tā saucamajiem ziepju traukiem, varam taisīt sev, lai saglabātu atmiņas. Bet diemžēl neviens jau nefotografē sev. Paskatieties, kas notiek internetā! Katrs liek iekšā, kas viņam šķiet labs.”

Un turpina: ”Un atnāk tāds skolnieks pie tevis, un tu sāc skaidrot, kur vajadzētu koriģēt un piegriezt. Bet pretī ir: nē, man par to bildi sociālajos tīklos ir ļoti labas atsauksmes. Tā bilde ir laba! Ko ar tādu cilvēku strādāt? Un tādi ir lielākā daļa.”