Dažkārt visi apstākļi dabā norāda uz to, ka kāda konkrēta vieta sevī slēpj paaugstinātu apdraudējumu.

Tās ir potenciālas briesmas, kas pie apstākļu nelabvēlīgas sakritības var pārvērsties reālā traģēdijā. Un, ja cilvēki, kuriem mūsu pilsētā ir jārūpējas par drošību, šajā gadījumā – satiksmes drošību – šos apstākļus neredz vai izliekas neredzam, tad kādu nelāgu dienu tie var tikt klasificēti kā noziedzīga bezdarbība.

Līkums, kurā Grīzupes iela šķērso Melnupīti, varbūt nav tik bīstams tiem liepājniekiem, kas to izņem regulāri, bet visiem citiem lai Dievs stāv klāt. Viss ir pavisam vienkārši – lūk, daži vērojumi par to, kas šeit ir un kā šeit nav. Ir līkums, ir upīte, diennakts tumšajā laikā valda elles tumsa, bet nelabvēlīgi laika apstākļi var radīt vēl vienu komponenti – sliktu redzamību un slidenu ceļu. Nav ne brīdinošas vai ātrumu ierobežojošas zīmes, ne mākslīgā apgaismojuma, ne atstarojošu elementu, ne barjeru vai stabu līkuma ārmalā, kādu agrāk bija. Pērn šeit noasfaltēja ceļu, nozāģēja krūmus, lai vieglāk ieslīdēt upē, bet drošība palika novārtā. Diezin vai šajā gadījumā var aizbildināties ar finanšu trūkumu, jo šeit pavisam elementāri var noorganizēt vismaz kādu pagaidu risinājumu.

“Kurzemes Vārds”