Ēdieni, kurus parasti ikdienā lietojam un arī svētku reizēs galdā liekam, pārsvarā mūsu ēdienkartē ienākuši salīdzinoši nesen – dažs pirms simts gadiem, dažs vēl nesenāk. Agrāk latviešiem bija pieejams daudz mazāks produktu klāsts un daudz vienkāršāki un mazefektīvāki to uzglabāšanas veidi, kas arī noteica viņu ēdienkarti. Arī svētku, tostarp Vasaras saulgriežu, galdā, stāsta latviešu ieražu zinātāji.

Pamatēdiens bija dažādi putraimu vārījumi jeb putras. Tāpat maize, kas latviešiem izsenis bijusi kaut kas vairāk kā vienkārši ēdiens – tā ir ēdiena un pārticības simbols. Graudi un putraimi bija viegli uzglabājami visu gadu.

Citas izejvielas bija atkarīgas no gada laika: vasarā lietoja daudz piena produktu, rudeņos kāva lopus un ēda daudz gaļas. Gaļu glabāja kaltētu, žāvētu vai sālītu, no tās žāvēja un vārīja desas. Zivis arī gan kaltēja, gan žāvēja, gan sālīja. Protams, vasarās un rudeņos ēda zaļumus, augļus, dārzeņus. Rudens ir ēdieniem pats bagātākais laiks, tāpēc rudens svētki svinēti jo dāsni, kāzas arī parasti dzēra rudenī. Ziemā vairāk ēda žāvētu gaļu, zirņus, pupas. Bet saldus ēdienus gatavoja no maizes, medus, augļiem un riekstiem. 

Arī saulgriežu svētku mielastu ēdienkarte bija atkarīga no gadalaika un tā gastronomiskajām iespējām. Svētkos ļaudis vienmēr centušies likt galdā visu to labāko, kas vien pieejams.

Tomēr ar laiku cilvēki pierada, ka noteiktos svētkos noteikti jābūt noteiktiem ēdieniem: Lieldienās – olām, Jāņos sieram un alum, Ziemassvētkos cūkas šņukuram, zirņiem u.tml.  

Līgo svētki parasti tiek svinēti, ievērojot dažādas tradīcijas, kas saistītas ar Vasaras saulgriežu sagaidīšanu. Ne tikai ugunskuram, dziesmām un Jāņu zālēm ir īpaša nozīme Līgo svētku svinēšanā, arī ēdiena pagatavošana un baudīšana ir saistīta ar gadsimtiem senām tradīcijām un ticējumiem.

Tradicionāli Līgo svētku galds tiek pušķots ar Jāņu zālēm. Mielasta pamatā ir piena produkti, maize, cūkgaļa un miežu alus, portālam klāsta saimniece Ērika, kurai ir gana ilga pieredze dažādu godību galdu klāšanā.

Jāņu siers pieder pie skābpiena sieriem – senākajām šķirnēm Eiropā. Tas vēsturiski radās pie piena pārstrādāšanas sākotnējā un vienkāršākā veida – raudzēšanas. Jāņu siers apļa formā simbolizē sauli un pasauli tās veselumā. Laužot pa gabalam no siera, katrs paņem sev daļu saules spēka.

Senie ticējumi liecina, ka sieram piedēvētas arī maģiskas spējas: puisi var ieēdināt ar sieru, ko nes kreisajā padusē deviņas svētdienas, vai arī sievām vajag ēst maizes vai siera knipīšus, tad būs dēliņš. Siers minēts arī lielākajā daļā Jāņu dziesmu, par to ir neskaitāmi ticējumi un paražas, kas neaprobežojas tikai ar vasaras saulgrieža periodu vien.

Arī mūsdienīga Līgo svētku galdā siers ir galvenais svētku cienasts. Veikalos iespējams iegādāties dažādu šķirņu Jāņu sierus, turklāt ne tikai tradicionālajā apļa formā.

”Protams, jāpiekož arī maize. Taču vai tad svētku reizē pliku maizi galdā liks? Tādēļ Vasaras saulgriežu galdā goda vietā ir dažādi rauši, speķa raušus ieskaitot, kā arī saldās plātsmaizes u.c. kārumi,” tā Ērika.

Par neatņemamu Jāņu mielasta sastāvdaļu mūsdienās kļuvis arī šašliks, par ko daži smej: latviešu nacionālais ēdiens. Izrādās, smīns ir nevietā. Arī folklorā saglabājušās liecības par gaļas, zivju un pat veselas cūkas cepšanu uz iesmiem Jāņu vakarā.

Tāpat Līgo svētku tradīcija ir arī alus gatavošana un dzeršana. Folklorā alus simbolizē saimnieka darba sparu, apstrādājot laukus, iesējot labību, novācot ražu. Tas ir arī lauku ražības rādītājs.

Mūsdienās alu iegūst no iesala ekstrakta, ūdens, rauga, cukura un apiņu novārījuma. Jo stiprāku cukuru sagrauzdē, jo alus ir tumšāks. Miežu alum jābūt putojošam, saldam un brūnam.

Senāks dzēriens ir medalus, kura sastāvā ir noteikta daļa medus, kas alum piedod saldumu.

Kad visi priekšdarbi pabeigti, laiks posties svinībām. Skaista tradīcija ir sagaidīt Līgo svētku viesus ar pašu pītiem vainagiem galvā – vīriešiem ozollapu, sievietēm – ziedu.

Parasti arī svinību viesi arī paši ierodas uzposušies un dāvina aicinātājiem Jāņu zāles. Namatēvu un namamāti Jāņu vakarā godā par Jāņu tēvu un Jāņu māti, savukārt visi pārējie, gan pašmāju ļaudis, gan ciemiņi, tiek saukti par Jāņa bērniem. Jāņu tēvam un Jāņu māte sagaida viesus ar alu un sieru un aicina Jāņa bērnus pie galda.

Tradīcijas vēsta, ka tad, kad viesi kārtīgi paēduši, var doties aplīgot arī kaimiņu māju iemītniekus. Jāņu bērni katrās mājās ir gaidīti viesi, jo viņu ierašanās simbolizē saticību un pārticību.

**

Jā, bet ko tad uz Jāņu galda likt alus nedzērājiem, siera neēdājiem un veģetāriešiem? Kā novērojuši portāla aptaujātie tirgotāji, līgotāji, kas izvēlas savā uzturā nelietot gaļu, dod priekšroku sojas vai dārzeņu šašlikam.

Jāņa bērni, kas nedzer alu, aizvieto to ar kvasu, veselības dzērienu, sulām, gāzētiem dzērieniem, pašu gatavotiem kompotiem, kā arī tēju un kafiju.

Savukārt tie svinētāji, kas izvairās no siera, izvēlas vai nu savai veselībai drošu sieru bez laktozes, vai ēd citus produktus – biezpienmaizītes, cepumus un ķiploku grauzdiņus.