Izrādās, ka šāda reklāma ir visai iedarbīga un uzrunājusi ne vienu vien liepājnieku, kas brīnumlīdzekļu iegādei gatavs tērēt pārdesmit vai pat vairāk nekā simts eiro.

Nav patiesa un nav atļauta

Daļa liepājnieku savās pastkastītēs saņēmuši krāsainu avīzi ar nosaukumu “Veselība un daba”, kurā reklamē uztura bagātinātājus.

Nav atrodama informācija, kas un kur tos ražo, kāds ir šo produktu sastāvs, vien norādīts, ka tie ir “Wellmed Club” veselības produkti – tikai dabiskas izcelsmes, tiem visiem esot nepieciešamie drošības sertifikāti, ražošanā stingri ievērotas starptautiskās prasības un standarti.

Avīzē publicētas intervijas, piemēram, ar ”vācu ekspertiem dzirdes atjaunošanas jomā”, taču viņu vārdi nav minēti.

Tāpat lasāmi daudzi pieredzes stāsti, ar kuriem it kā dalās vīrieši un sievietes no vairākām valstīm. Gandrīz visi piedzīvojuši ko šausminošu, kas novedis pie veselības problēmām, kuras pārvarētas, pateicoties “Wellmed Club” produktiem.

Fēlikss Langs, Vīne, Austrija: ”Meitas bērēs pat nopriecājos, ka man bija pie velna slikta redze, jo meitas līgavainis viņai iedūra ar šķērēm, iedurot tās tieši krūtīs! Redzēt ko tādu, apzināties ko tādu – nav viegli. It īpaši, ka meitai no pirmās laulības palika divi bērni.

Viņa, nabadzīte, gribēja vēl trešo bērniņu, bet nepaspēja. Un labi, ka nepaspēja, – nav zināms, ko tas trakais ar viņu kā grūtnieci varētu izdarīt.

Bet jūsu naturālos līdzekļus sāku lietot, lai vismaz mazbērnus varētu labāk saredzēt…”

Zofi Kraveča, Bratislava, Slovākija: ”Mans dēls pazuda pirms trīs gadiem, un es viena cerēju uz viņa atgriešanos – vienīgā ticēju, ka viņš vēl ir dzīvs. Visi radi un paziņas tam vairs neticēja, bet mana mātes sirds to juta, ka savu dēliņu es beigu beigās redzēšu.

Lūk, arī viņš atradās, proti, tik ļoti smagā stāvoklī, ka no tā viņam ilgi nāksies attapties. Viņu gribēja pārdot verdzībā, viņu bakstīja ar kaut kādām zālēm, lai viņš labi uzvestos. Bet man no liela stresa un pārdzīvojumiem parādījās dzirdes zudums, bet bez dēla es biju pat priecīga, ka nedzirdēju savu radinieku skeptiskās piezīmes.

Tagad labi dzirdēt man kļuva ļoti svarīgi un es izdzēru 3 iepakojumus jūsu sīrupa…”

Andreass Pillers, Zalcburga, Austrija: ”Pirms sešiem gadiem manu sievu izvaroja, kad viņa vēlu vakarā atgriezās mājās. Es cerēju, ka viņa to spēs kaut kā pārdzīvot, jo, redz, mums bija arī bērni. Bet viņa nevarēja un drīz vien pakārās uz jostas no mēteļa, ar kuru bija tajā vakarā.

Rezultātā es paliku ar puišeļiem viens, un privātajai dzīvei nebija laika. Un dažreiz apmierināju savas vīriešu vajadzības ar vienreizējiem randiņiem. Taču pirms pusotra gada pamanīju, ka erekcija ir novājējusi, bet lai tā parādītos, nepieciešams vairāk un vairāk laika. Tāpēc es izdzēru 2 iepakojumus…”

Reklāmas avīzē ar lieliem cipariem izcelts tālrunis informācijai, bet ar krietnimazākiem burtiem norāde: “Uztura bagātinātājs neaizstāj pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu.”

Publicēt šādu norādi ir obligāta prasība, un tai ir jāaizņem ne mazāk kā piecus procentus no reklāmas apjoma. Turklāt burtu lielumam jābūt tādam, lai norāde aizņemtu lielāko tehniski iespējamo daļu no tekstam paredzētā laukuma.

“Kurzemes Vārds” sazinājās ar Patērētāju tiesību aizsardzības centru (PTAC), tam izklāstot avīzes saturu un jautājot, kā iedzīvotājiem attiekties pret šādu informāciju?

“Raksturotā informācija norāda uz to, ka šāda reklāma nav patiesa un būtībā nav atļauta.

Diemžēl šādā situācijā nav zināmas personas, pret kurām vērsties un pieprasīt, lai šāda veida komerciālo saziņu vairs nesūta,” skaidro PTAC pārstāve Eva Eglīte.

“Ja patērētājiem ir ziņas par personām, kuras iesaistītas šādas reklāmas sniegšanā, izplatīšanā vai attiecīgo produktu pārdošanā, piemēram, saņemti rēķini vai citi darījumu dokumenti, kas satur šo personu informāciju, tad par šādiem gadījumiem var ziņot PTAC.

Taču vēršanās PTAC var nebūt pietiekama, lai nodrošinātu, ka turpmāk šīs vai citas personas līdzīgu reklāmu patērētāju pasta kastītēs vairs neievietotu.”

“Man ir tikai 112 eiro!”

Reklāmas avīzē publicēts aicinājums uz izpārdošanu, kas šomēnes organizēta dažādās Latvijas pilsētās.

Liepājā brīnumlīdzekļa tirgoņus varēja sastapt 16. un 20. septembrī trijās vietās pilsētā – viesnīcā “Līva”, ēstuvē “Kavkaz House” un mednieku namā “Lācis”.

Lai noskaidrotu, kā notiek brīnumlīdzekļu prezentācija un ko par tām var uzzināt klātienē, 20. septembrī dodamies uz norādīto tikšanās vietu “Līvā”.

Zālē priekšā sēž kungs pie galda, kas nokrāmēts kastēm. Viņš paceļ acis vien uz brīdi un turpina skrullēt telefonu.

Telpa pavisam tukša, vien kādi seši seniori un četri produkcijas ražotāju pārstāvji baltos kreklos. Gaidām, ka tūlīt sāksies prezentācija, tomēr tā vis nenotiek.

Pēc īsas uzrunas, kurā min, ka preparāti jālieto kursu veidā, viens no vīriem baltā kreklā iekustina procesu: ”Tā! Kuram ir taloni no iepriekšējās reizes? Jūs nākat šeit,” viņš norāda uz stūrīti, kur sēž viens no kolēgām. Pārējiem ar taloniem jāgaida rindā.

Tie, kuriem talonu nav, dodas uz pārrunu galdu pie diviem kungiem, no kuriem viens runā tikai krievu valodā, bet kā alternatīvu piedāvā arī lietuviešu valodu, savukārt otrs tekoši runā latvju melē.

Tur nu iet vaļā iztaujāšana, gluži kā vizīte pie diviem ģimenes ārstiem, kuri tandēmā sastāda ārstēšanās programmu un, lai nebūtu lieka mulsuma, uzreiz pasaka arī gala ciparu, cik tad būs jāmaksā par veselības uzlabošanu.

“Taču man ir līdzi tikai 112 eiro!” saka kāda kundze. Produkti, kurus viņai iesaka iegādāties, izmaksā vairāk nekā 140 eiro.

Ja kāds sāk knapināties, pārdevēji min alternatīvu: ”Nekas, nekas, ar kartēm arī te var norēķināties!”

Lielākā daļa no atnākušajiem senioriem uz prezentāciju ieradušies jau otrreiz, arī pāri par 90 gadiem vecā liepājniece.

Pirmajā reizē iegādājusies sīrupu dzirdes uzlabošanai. Viena pudelīte ar atlaidi maksā 14 eiro, viņa nopirkusi astoņas, attiecīgi iztērējot 112 eiro. Par savu pensiju to varot atļauties. Tagad iegādāšoties preparātu mugurai un locītavām.

“Vai tas līdzēs, vai nelīdzēs, kas to lai zina. Pēc avīzē aprakstītā iznāk, ka dikti jau līdz,” pasmejoties nosaka kundze.

Vienlaikus seniore atzīst, ka nemaz nezinot, no kurienes šie tirgoņi vispār esot: “Tur [avīzē] tas nav teikts, bet rakstīts jau ir labi.”

Kāpēc jūs uzticaties šiem produktiem, jautājam 82 gadus vecajai Valentīnai. “Izmisuma gadījumā! Kad neviens dakteris neko nesaka, ir mēmi kā zivs, un ja viņi nepalīdz, man kaut kas ir jāmeklē,” viņa atbild.

Arī šai kundzei esot redzes problēmas, tāpēc pirkusi preparātus tās uzlabošanai. Iegādājusies gan kapsulas, gan sīrupu.

“Tur ir labas lietas! Avīzē nebija rakstīts, kāds ir sastāvs, bet uz pudelītēm tas ir norādīts. Cik saprotu, preparāts ir Tallinā ražots pēc Ķīnas receptēm. Ķīna ir atklājusi šos produktus, tos ražo Eiropā un viņi [uztura bagātinātāju pārdevēji] tos tikai izplata.”

Valentīna teic, ka mēnesī nepieciešams izlietot četras pudelītes acu sīrupa, un tas izmaksājot dārgi.

“Bet zināt, ja ir izmisums, tad jūs pie salmiņa ķeraties. Es nodomāju, ka gan jau nenomiršu, ja to naudiņu iztērēšu.

Un varbūt… kas zina.”

Liepājniece Daina preparātus pirkusi kādam pārim no laukiem, kurš palūdzis to izdarīt. Vīrietim pret sēnīti, sievietei dzirdes uzlabošanai.

Kundze šiem cilvēkiem gan paudusi skepsi par šādiem brīnumlīdzekļiem, taču abi seniori, kuri pārkāpuši 80 gadu slieksnim, šos uztura bagātinātājus izmēģinājuši jau iepriekš, kā arī konsultējušies ar ārstiem.

“Es pati tos nelietoju. Uzticos savai veselībai un zālēm, ja man ārsts tās izraksta. Ja neizraksta, tad neko citu arī nelietoju,” spriež Daina.

“Kādas ir vecmāmiņas problēmas?”

Laikraksta pārstāve pacientu pieņemšanas sarakstā ir pirmspēdējā. Atnākušos konsultē vīrietis, kurš stādās priekšā kā Vladislavs, kurš gan latviešu valodu nepārvalda. Sarunai tiek pieaicināts otrs kompanjons, kurš prot latviski.

Laikraksta pārstāve nolemj neatklāt, ka viņa ir žurnāliste, bet gan Vladislavam pastāsta, ka vecmāmiņa mājās pārnesusi šādu avīzi un neticamie reklāmas stāsti darījuši viņu bažīgu – vai tik tie nav krāpnieki, kas lēmuši iedzīvoties uz senioru rēķina?

Kamēr viens no puišiem atbild uz šo jautājumu, otrs ik pa laikam viņam prasa: ”Čto ona hočet priobresti?” (”Ko viņa vēlas iegādāties?”)

”Satraukumam nav pamata, tie ir uztura bagātinātāji. Kādas ir jūsu vecmāmiņas problēmas?”

vaicā latviski runājošais un jau virza “mazmeitu” produkta virzienā.

Kad tiek jautāts, vai viņi ir mediķi, puisis saka tā: ”Mēs esam starptautiskie speciālisti, esam izgājuši akreditāciju tieši par šo produkciju, kā tas darbojas, kāds sastāvs, kādos nolūkos tas jālieto un kādām problēmām palīdz.

Produkts ir pilnīgi dabisks, sastāvā pārsvarā ir ogu, zāļu un dārzeņu ekstrakti, vitamīni. Pats galvenais – nav nekādu blakus efektu. Iesakām šo produkciju lietot kursu veidā, jo viens kurss nekādas izmaiņas nenesīs, vajag, lai tas uzkrātos organismā. No vienas sīrupa karotes labāk nepaliks.”

Kad uzdod jautājumu par šokējošiem reklāmstāstiem, kas izkonkurē jebkuru trilleri, vīrieši mazliet pasmaida un paskaidro, ka viņi avīzi nerakstot, to darot citi cilvēki. ”Mums galvenais, lai tajā ir redzami mūsu produkti un telefona numurs,” saka latviski runājošais.

Noskaidrojam arī to, ka Latvijā “Wellmed Club” interneta veikala pagaidām neesot, tomēr vienmēr varot zvanīt uz avīzē norādīto numuru. Konsultāciju tādā gadījumā var saņemt telefoniski un caur pakomātu produkcija tikšot atsūtīta.

Juridiskā adrese esot Rīgā, kur ir arī noliktava. Kapsulas tiekot ražotas Jūrmalā, bet sīrupi Tallinā.

”Kādas ir vecmāmiņas prioritātes? Mēs varam sākt ar vienu no kaitēm un piemeklēt vajadzīgo. Ja nezināt, varbūt varat uzzvanīt viņai šobrīd un noskaidrosim, piemeklēsim.

Principā varat viņai zāles nopirkt tagad un uzsākt šo kursu, aptuveni pēc mēneša viņa redzēs pirmos rezultātus un tad varēsiet izlemt – turpināt kursu vai ne,” iedrošina pārstāvis.

”Aptiekās mūsu produkcijas nav, jo viņi liek ļoti lielu uzcenojumu,”

iestarpina Vladislavs.

Vai arī paši kungi lieto kādu no preparātiem? ”Protams, protams, tieši to arī dzeru, ko gribēju ieteikt jūsu vecmāmiņai pret ceļu un muguras sāpēm, man nesen bija avārija, ļoti palīdzēja.

Saprotiet, šie līdzekļi organismam palīdz cīnīties ar problēmu. Parasti jau visas problēmas ir no tā, ka organismam pietrūkst vajadzīgo vielu, vitamīnu un viņš pats vairs nevar cīnīties. Principā organismam jābūt tik spēcīgai imunitātei, ka viņš pats spēj sevi izārstēt.

Sarunas beigās puisis mēģina vēl pēdējo reizi: ”Tātad šodien jūs negribēsiet iegādāties neko? Ja kas, tad zvaniet!”

Ejot ārā no zāles, redzams, ka abi kungi sačukstas, šķiet, nojautuši, ka arī “mazmeitas” stāsts ir izdomāts.

Mediķi un farmaceiti vienisprātis

Uroloģe Dzintra Litavniece uzsver, ka uztura bagātinātāji nav medikamenti. ”Tā ir katra cilvēka paša izvēle, ja nav kur naudiņu likt un vēlas pabalstīt krāpniekus, to var darīt. Būtībā sev piemērotus uzturbagātinātājus vajadzētu piemeklēt tikai ar ārsta rekomendācijām, atbilstoši katram konkrētajam pacientam.

Gadījumā, ja cilvēkam rodas aizdomas par prostatītu vai kādu citu uroloģisku saslimšanu, jādodas pie urologa un jāmeklē piemērotākie veidi šīs kaites ārstēšanai. Katram cilvēkam viena un tā pati kaite var izpausties savādāk, ar vienu zāli nevar izārstēt visus cilvēkus, īpaši, ja tie ir uzturbagātinātāji,” skaidro Dz. Litavniece un atkārtoti uzsver, ka veselības problēmas jāizrunā ar ārstu, nevis ar preču izplatītāju.

”Brīnumpārtikas piedevas nemēdz būt!” ārste uzsver.

Tas pats attiecas uz kaitēm, kas skar potenci. ”Erektīvās disfunkcijas iemesli ir simts un viens, tie ir jāizprot, lai tos varētu ārstēt. Protams, žeņšeņa sakne nevienam nav kaitējusi, tas ir stimulators un labas enerģijas avots, tomēr tas nekādi neatrisina erektīvo disfunkciju.”

Ar izdrukām no Uzturbagātinātāju reģistra dodamies uz vietējām aptiekām apvaicāties, vai pie viņiem atrodamas kādas alternatīvas?

”Mūsu aptiekā ir divi plaukti ar līdzekļiem, kas palīdz urīnceļu iekaisumu gadījumā, savukārt prostatas ārstēšanai īpaši daudz līdzekļu nav,” skaidro farmaceite un parāda vienu no iepakojumiem – ”Prostamol Uno”, kas satur zāģzobainās sabalpalmas augļu ekstraktu un ir augu izcelsmes līdzeklis.

”Būtībā, izvēloties uzturbagātinātājus, jāskatās, vai tur norādītās vielas daudzums ir pietiekams, ja tas ir niecīgs, tad jēgas no tā īsti nebūs,”

papildina aptiekas darbiniece un vēl, pārskatot ”WellMed” produktu sastāvu, izceļ, ka lielākā daļa no tur redzamajām vielām domāta, lai piešķirtu tekstūru sīrupiem vai arī kapsulu izgatavošanai, vērtīgās vielas tajos esot pavisam vienkāršas.

Ja kārtīgi vēlas izpētīt visu sastāvu, īpaša uzmanība jāpievērš arī tur norādītajiem ”E”, bet tas gan neesot tik vienkārši. Farmaceite mudina pirkt uzturbagātinātājus drošās vietās un pārbaudīt, vai tie maz ir reģistrēti.

Kādā citā aptiekā noskaidrojam, ka pēc šiem konkrētajiem līdzekļiem tur neviens nav vaicājis.

Apskatot potences uzlabošanas līdzekļa sastāvu, farmaceite smaida. ”Žeņšeņs ir labs enerģijas avots, piemēram, cilvēkiem ar zemu spiedienu, tas nedaudz pacels spiedienu, dos tonusu, ar seksuālo enerģiju gan tam nav nekāda sakara.

Protams, to var pievienot papildus vitamīniem kā enerģijas avotu, bet viens pats tas nekādu efektu seksuālās dzīves uzlabošanā nedos.

Savukārt līdzeklī, kas sola novērst urīna nesaturēšanu, apvienotas kumelītes, dzērvenes un nātre. Īpaši aizdomīga šīs kaites sakarā ir dzērvene, kas būtībā uzlabo urīnsistēmas darbu un strādā kā pretiekaisuma līdzeklis, tomēr ir urīndzenoša un pastiprina urīna izdalīšanos, attiecīgi, tā nekādi nevar strādāt par labu urīna saturēšanai.”

Farmaceite min, ka uzturbagātinātājus ir ļoti vienkārši palaist tirgū, jo tos nekas īsti neregulē un nekādas pārbaudes tiem neveic, kas arī ir galvenā problēma to vieglprātīgai izplatīšanai un iegādei.

Reklāmisti ar klauna degunu

Ēriks Stendzenieks, reklāmas speciālists

Juridiski – kas nav krimināls, tas var būt reklāma. Ja tas nepārkāpj konkrētā medija, redakcijas vadlīnijas un sarkanās līnijas, tas ir pieļaujams.

Reklāmā, bez šaubām, ir savs brīdis šokēt.

Parasti gan klienti, gan aģentūras un radošie aiz kamerām jauc reklāmas būtību un jēgu ar pliku vēlmi kādu nošokēt un izpausties, tomēr ar gadiem tas pāriet.

Runājot par konkrēto uzturbagātinātāju avīzi – ja nav kur likt naudu, tā var darīt, iespējams, viņiem ir sociāla misija – uzjautrināt cilvēkus, jo ar savu 30 gadu pieredzi reklāmā un sabiedrības pētīšanā nespēju noticēt, ka realitātē ir cilvēks, kurš, izlasot šos stāstus, patiešām izlēmis iegādāties kādu no šīm barības piedevām.

Cita lieta ir, ka cilvēks pērk produktu uz vietas, kur jau notiek apvārdošana klātienē, viņu mērķis ir dabūt šos vecīšus vienā telpā, kur tos var apstrādāt, panākt to, ka viņiem neērti atteikt, tad nu viņi pilniem maisiem dodas mājās.

Joprojām ir cilvēki, kas Nigērijas prinčiem naudu sūta un lielveikalu autostāvvietās sapriecājas par kastroļiem

un iet uz bankomātu izņemt skaidru naudu iegādei – tā ir cita lieta.

Tomēr, redzot tikai avīzē lasāmos stāstus, – neticu, ka kādu tas mudina pirkt. Lai gan sabiedrībā manāma tāda vēlme jeb iedīglis – tikt apmānītam –, un tā ir dziļi iesakņojusies.

Zem pieredzes stāstiem redzamie portreti un vārdi, protams, uzticību iemanto šķietami labāk, tomēr neviens neiespringst uz to, lai pārbaudītu identitātes, līdzīgi kā sociālos portālos iznirstošās viltus ziņas.

Ja viņi būtu noņēmuši tos nesakarīgos stāstus un ierakstījuši, ka profesors tāds un tāds pierādījis šo un to, pievienojot nelielu atsauci, ka kādam tas palīdzējis, – telpa noteikti būtu pilnāka nekā šobrīd.

Tas, vai reklāma tiek kontrolēta, atkarīgs no klienta mārketinga departamenta. Parasti reklāmas ir jēdzīgākas, ja lēmumu pieņem uzņēmuma vai produkta dibinātājs, ražotājs vai valdes priekšsēdētājs. Viņiem izdodas interesantākas reklāmas, ar asumu, atšķirīgas, kas raisa vēlmi redzēt tās atkal.

Ļoti reti to izdodas panākt, ja par reklāmu lemj mārketinga nodaļa, kur lēmumu pieņem kāds no vidējā līmeņa menedžeriem – kādu dienu viņš ir, te jau tiek atlaists, nāk cits.

Tad reklāmas ir pliekanas – ar smaidīgām ģimenēm, kas aizsedz visus logo, un tu vairs nesaproti pats, kur iepērcies.

Vai ir kas tāds, kas būtu zem reklāmista goda? Redziet, katram savs gods, sava mērlente. Sabiedrība arī mainās, piemēram, kas bija pieļaujams pirms Ukrainas kara, nav pieļaujams tagad. Liela atšķirība ir arī starp pieredzējušu reklāmistu un zaļu.

Pieredze sabiedrību ļauj sajust labāk. Tad, kad tev ir piedzimis bērns un tu esi apglabājis kādu tuvu cilvēku, tikai tad tu sāc saprast, ar ko atšķiras ”Pink Floyd” no Britnijas Spīrsas.

Ja ir vēlme uzstutēt sev sarkanu klauna degunu un staigāt ar to apkārt pa Latvijas un Baltijas tirgu – nevienam to nevar aizliegt.

Manuprāt, aiz šī visa stāv viens ķerts uzņēmējs, kurš to produktu ir izdomājis, viņam šķiet, ka ir visu zinošs un tā ir pareizi. Iespējams, viņš pat ir apmeklējis divu nedēļu mārketinga kursus, kur viņam pateikts, ka aiz visa jābūt personiskam stāstam, un viņš to ir pārpratis.

Uzziņai

> No 10 reklamētajiem produktiem, viens Uztura bagātinātāju reģistrā nav atrodams.

> Kā atsevišķu preparātu ražotājs norādīta Igaunijas kompānija ”Nordic Vitamins OÜ”, citiem tikai minēts, ka ražots ES. Viens produkts topot Latvijā – Mārupē reģistrētajā SIA ”Pharma Market Solutions”.

> Kā atbildīgais uzņēmums norādīts Igaunijas kompānija ”Standartfarm OÜ”.

Avots: Pārtikas un veterinārais dienests

​Es domāju tā: ​Vai esat iegādājies kaut ko nevajadzīgu reklāmu ietekmē?

​Gunta Briekmane – pensionāre:

​– Jā, tas bija kaut kāds uztura bagātinātājs, no kura ilgi netiku vaļā. Viņi man sūtīja un sūtīja atkal, lai arī teicu, ka vairāk nevajag. Tā bija kā vajāšana. Es nemaksāju, sūtīju atpakaļ, un sūtītāji pretenzijas necēla. Viss beidzās labi. Izplatītājiem galvenais, manuprāt, ir nopelnīt, tāpēc viņi tik neatlaidīgi. Viņu solītajai produktu kvalitātei noteikti nevar ticēt.

Gunita Lagzdiņa-Skroderēna – rakstniece:

– Gan nevajadzīgu, gan vajadzīgu arī. Tā, pateicoties reklāmai internetā, nopirku labu somu ar atstarotāju. Pirkums bija veiksmīgs. Ticēt pilnīgi visam, ko reklamē, noteikti nevajag. Avotiem jābūt ticamiem. Nevar ticēt visam, ko stāsta, it sevišķi produktiem, kurus reklamē veselības uzlabošanai. Vispirms pajautā ārstam, vai tev to vajag. Netici, ja sola brīnumus!

Raisa Āboltiņa – pensionāre:

– Jā, ir bijis. Visbiežāk kaut ko lieku ar atlaidēm nopērku pārtikas veikalos. Kaut ko nopirku arī vienā interneta veikalā, kad vēl bija lati. Vispār jau regulāri veikalos meklēju pārtiku ar atlaidēm. Reiz man sūtīja uztura bagātinātājus, jo pirmo piekritu paņemt par velti. Nevarēju no viņiem tikt vaļā, kamēr pastā man ieteica, kā pareizi rīkoties, lai no viņiem atbrīvotos.

Agita Balcere – šuvēja:

– Reklāmām sekoju, bet, šķiet, iepirkusies neesmu. Zinu cilvēkus, kas ļoti tic reklāmām un pērk, ko nevajag. Daudzi tic visam, ko raksta un saka, jo cer, ka beidzot būs brīnums, kas spēs palīdzēt. Viņi pie ārsta neiet un labāk nopērk visādi reklamētās brīnumzāles.

Ņina Hutarova – nestrādā:

– Neko nepērku, jo man tagad ļoti mazi ienākumi. Kad vēl dzīvoju Ukrainā, neko nepirku. Arī pie mums bija visādi izplatītāji, uz ielas dalīja dažādas reklāmas lapiņas. Man ir radinieki no Kijivas, kuri seko visām reklāmām un zina visu par akcijām. Zinu cilvēkus, kuri milzu summas atdod par dažādiem uztura bagātinātājiem.