Īpašais piedāvājums ar potenciālu

“Pēc viesu intereses spriežot, teju ikkatrs pavaicā par Liepājas kā galamērķa īpašo ēdienu,” saka Liepājas reģiona tūrisma informācijas biroja vadītāja Sintija Pusaudze.

Taču Liepājā menciņus nevar nobaudīt katrā ēdināšanas iestādē, bet gan deviņās, kur tie ir pamata ēdienkartē kā īpašais piedāvājums.

Pieredzējušais tūrists Edgars Kramēns atzīst, ka ēdiens tautās iegājies bez īpašas reklāmas. Prasītos, lai ēdinātāji viesiem kā pirmo ieteiktu šo vietējo gardumu. Uzskata, ka tas varētu pievilināt tā sauktos kulināros tūristus.

“Cilvēki dodas ne tikai ko apskatīt, bet arī iepirkties un ēst,”

viņš saka.

Edgara teikto apstiprina vadošās mediju platformas ceļojumu un tūrisma nozarē “Travel and Tour World” vēstītais.

Proti, kulinārais tūrisms ir populārs ceļošanas veids ne vien pasaulē, bet arī valstu iekšienēs, un prognozēts, ka tuvāko divu gadu laikā pasaulē šī tūrisma tirgus vērtība sasniegs 1,8 miljardus ASV dolāru.

Viens no galvenajiem kulinārā tūrisma tirgus izaugsmes virzītājspēkiem ir pieaugošā tiekšanās pēc unikālas un autentiskas ceļojumu pieredzes, kā arī vēlme izpētīt virtuves, apmeklēt pārtikas festivālus.

Ēstuves, kur “Liepājas menciņus” piedāvā, atzīst – tie ir populāri un pieprasīti.

“Ārzemnieki labprāt tos bauda kā īpašo Liepājas ēdienu – gan individuāli, gan grupas,”

pastāsta restorāna “Pastnieka māja” direktors Jānis Samoilovs.

“Lielākā daļa atzīst par labu. Varbūt kāds nedaudz viļas, jo līdz galam nav sapratuši, ka tas ir gandrīz kā sautējums, kas sagatavots un sacepts podiņā krējuma mērcē. Kādreiz kādam traucē kāda zivs asaka, kas nokļuvusi gatavošanas laikā. Bet – kur tad zivs bez asakām?”

J. Samoilovs norāda, ka saulē kaltētu mencu cauru gadu nebija iespējams dabūt un arī cenu izmaksas bija ļoti augstas, laika gaitā tā aizvietota ar auksti kūpinātu.

Izejvielas restorānam piegādā vietējais uzņēmums “Vido”, ar sagādi problēmu nav.

“Ēdienu servējam autentiskajos podiņos, ko iegādājamies no keramiķes, kas sākotnēji tos gatavoja,” atzīmē J. Samoilovs.

Par vēl kādu Liepāju raksturojošu ēdienu restorāna direktors neesot domājis.

“Tas ir atkarīgs no pašas pilsētas. Mārketings, menedžments, leģenda – tas viss ir jāskata kopskatā ar pilsētu.”

Tikmēr restorāna “Upe” vadītāja Inese Sebre labprāt izskatītu gan kāda deserta, gan arī liepājnieku iecienītas zupas iekļaušanu ēdienkartē.

“Noteikti vērtējam pozitīvi, ka varam piedāvāt viesiem īpašo ēdienu un dzērienu, kurus var nogaršot tikai Liepājā.”

Ēdienu ir iecienījuši gan vietējie iedzīvotāji, gan viesi no tālākām Latvijas pilsētām, kā arī lielu popularitāti guvis ārzemju, īpaši lietuviešu viesu, vidū.

Nepieciešamās izejvielas pagatavošanai restorāns cenšas pasūtīt laikus, apzinoties pieprasījumu un piegādes ilgumu.

“Upē” to servē Saldus podnieces radītajos podiņos ar uzrakstiem “Upe” un “Liepājas menciņi”.

Zaudējis sākotnējo būtību        

Restorāna “Chef Nauris Hauka” šefpavārs Nauris Hauka, kurš piedalījies menciņu izstrādē, atgādina, ka oriģinālajā receptē galvenā sastāvdaļa bijusi vītināta menca.

“Es vienmēr esmu bijis par tradīciju ievērošanu.

Ja senie kurzemnieki gatavoja ar vītinātu mencu, tad tā arī būtu jāturpina. Nevis – galvenais, lai ir.

Laika gaitā vītināto mencu sāka aizstāt ar lētāku variantu – auksti kūpinātu mencu, ko izmanto vēl šodien,” stāsta N. Hauka.

Pēc viņa domām, ēdiens zaudējis sākotnējo būtību: “Manuprāt, tas jau ir miris ēdiens. Protams, cilvēki to izvēlas, bet savā konceptā es to neredzu. Katrai vietai ir sava tehnoloģija un pieeja, un tad rodas jautājums – vai mēs ievērojam “Liepājas menciņu” būtību? Atbilde ir – nē.”

Viņš uzsver, ka “Liepājas menciņu” sākotnējais mērķis bija radīt vienotu pilsētas ēdienu, taču pie vienota koncepta ēdinātāji tā arī nav pieturējušies, jo recepte ir pielāgota.

Šefpavārs ir kategorisks: “Es negribu izklausīties iedomīgs vai lepns, bet esmu par standartiem. Ja reiz ir definēts ēdiens, tad tas jāgatavo noteiktā veidā. Bet diemžēl realitātē tā nenotiek. Tāpēc uzskatu, ka

vairāk jēgas ir domāt par jauniem ēdieniem un konceptiem, nevis turēties pie tā, kas vairs neatbilst savam sākotnējam veidolam.”

Viņš savā restorānā šo ēdienu neplāno piedāvāt, un arī līdz šim neviens viesis nav taujājis pēc “Liepājas menciņiem”.

Dzēriena stāstā iesaista iedzīvotājus

Pirms 13 gadiem Liepājā ieviesa arī īpašo dzērienu – kokteili “Amber City”. 

“Neviens viesis nav vaicājis par īpašu dzērienu, kas noteikti izskaidrojams ar to, ka ārpus vīnu reģioniem vai senajiem galamērķiem ar ļoti senām tradīcijām dzērienu izstrādē nav īsti asociācijas ar kādu īpašu dzērienu,” teic S. Pusaudze.

Liepājas kokteilis dažu sastāvdaļu grūtas pieejamības dēļ nav visur pieejams.

Šobrīd ir zināma viena vieta, restorāns “Upe”, kura vadītāja I. Sebre apgalvo, ka šis kokteilis, tāpat kā menciņi, ir viesu iecienīts. Tā cena – astoņi eiro.

SIA “Tiamo grupa” valdes priekšsēdētājs Toms Zukulis stāsta, ka savulaik vienā no restorāniem pasniegts “Amber City”, bet atšķirībā no “Liepājas menciņiem” kokteilim nav bijis pieprasījuma.

“Servējam tos kokteiļus, kas viesiem vislabāk garšo. Patlaban aktuāli ir viegli dzirkstoši bezalkoholiskie kokteiļi jeb “mokteiļi”.”         

Kandavas tūrisma konsultante Lilita Dronka salīdzina: “Jums veiksmīgi ir iegājies ēdiens, mēs atkal lepojamies ar dzērienu, ko pazīst, meklē, bet nobaudīt var tikai vienā vietā – Kandavas muzejā. Tā ir ozolzīļu kafija.”

Ozolzīles un ozolu lapas ir Kandavas ģerbonī. Iesākumā gan ar dzēriena ieiešanu tautās klājies diezgan grūti.

Šis īpašais dzēriens prasa pieprast senākas amatu prasmes, lai to pagatavotu pareizi no sākuma līdz beigām.

“Tieši tādēļ, ka pagatavošana nav tik vienkārša kā parastai kafijai – tā ir ilgāka –, tādēļ nav pieejama mūsu kafejnīcu piedāvājumos,” norāda L. Dronka.

Taču nu Kandavas kafija savu pozīciju nostiprinājusi, nu arī Tūrisma centrā ir iespēja iegādāties kafiju paciņās. Ir tādi, kuri speciāli brauc pēc tās uz Kandavu.

Ozolzīļu vākšanā tiek iesaistīti iedzīvotāji – izsludina konkursu ar balvām. Pēcāk muzejā zīles tiek apstrādātas un sagatavotas līdz “kafijas stadijai”.

Nav vienkārši ieviest

Dienvidkurzemes novada tūrisma jomas vadītāja Ieva Skābarde norāda, ka ieviest vienu ēdienu lielajā novadā būtu pagrūti un to veiksmīgi izdarīt nemaz nav tik vienkārši.

“Mums ir daudz visa kā. Esam par to runājuši, sprieduši, taču katrai vietai ir savs īpašais un raksturīgais, vēsture. Rucavā tādēļ ir baltais sviests, Pāvilostā zivis, kaut kur vēl bukstiņputra.

Ja skatāmies uz mūsu novadam raksturīgo caur “māju kafejnīcām”, tad mums izteikti dažādu veidu pankūkas piedāvā,”

norāda speciāliste.

“Ne vienmēr visiem vajag ko kopēju,” piebilst speciāliste.

“Nevaram uzspiest piespiedu kārtā kaut ko gatavot. Iekšzemē būs savi ēdieni, pie jūras atkal kas cits. Bet galvenais, lai ēdienkartēs visiem ēdinātājiem būtu vietējie produkti.”

Daugavpils Tūrisma nodaļas vadītāja Līga Rudzīte-Besakirska pastāsta: “Mēs cītīgi cīnāmies, lai ieviestu Daugavpils ēdienu. Ar Latgales novadam raksturīgo ēdienu piedāvājumu nodarbojas mazie novada ēdinātāji, bet klasisko garšu baudīšana ir kā izklaidējoša programma, ne kā ikdienas piedāvājums. Esam ceļā.

Mums nav tā kā jums ar menciņiem – atbraucot uzreiz nekur nedabūsiet klimpas skābā krējuma mērcē. Daugavpils ēdienkartē bija piedāvājums “Latgales garša”, bet statistikas rādītāji bija skumji.

Uzņēmēji ir gatavi veidot piedāvājumus, kas būtu aktuāli, tūristus interesē, bet secinājām, ka nepieciešams izstrādāt receptes un adaptēt atbilstoši mūsdienu garšas interpretācijai.”  

Turpretī Jelgava piedāvā gan sātīgo pamatēdienu “Hercoga bura”, gan arī desertu “Šarlotes skūpsts” un dzērienu “Jelgavas Bellini”. Garšas baudījums radīts ar vēsturē balstītu stāstu.

“Ēdinātāji pārsvarā tos nobaudīt piedāvā uz īpašiem notikumiem, pasākumiem, nevis iekļāvuši katras dienas ēdienkartē. Parasti aptaujājam uzņēmējus. Kādam klājies labāk, kādam ne,” stāsta Jelgavas tūrisma speciāliste Linda Gricius.

Jelgavas garšas komplektu lielākoties ir iespējams pasūtīt iepriekš, piemēram, tūristu grupām, kuri vēlas ko īpašu, kā arī pilsētai ir iespēja īpašos gadījumos sevi šādi prezentēt.

Ēdieni ikdienā ir pieejami ierobežotā daudzumā, jo tie prasa īpašu sagatavošanos un izejvielu savlaicīgu sagādi.

Pēc šī gada Jelgavas pilsētas svētkiem, kas notika maijā, pieprasījuma rezultāti nav bijuši no tiem spīdošākajiem.

“Domājam, ka tas ir tādēļ, ka mūsu pamatēdiens maija karstajām dienām ir pasmags – ar kartupeļiem, kāpostiem, marinētu gaļu.”

Ceļotāji novērtē autentiskumu

Inese Šīrava, LIAA Eksporta un inovāciju pakalpojumu departamenta direktora vietniece

Ēdiens un dzēriens ir cieši saistīts ar kultūru, vēsturi un vietējo dzīvesveidu, tas ir spēcīgs identitātes rādītājs.

Radot un popularizējot savu īpašo ēdienu, pilsēta stāsta stāstu par sevi – tās tradīcijām, resursiem, garšu izjūtu.

Liepājas piemērs, kur pirms vairāk nekā desmit gadiem radīja “Liepājas menciņus” kā simbolisku vietējo ēdienu un arī īpašo kokteili, bija viens no pirmajiem šāda veida mēģinājumiem Latvijā apzināti veidot gastronomisko identitāti.

Šis solis ir stratēģisks – tas padara pilsētu atpazīstamāku, atšķir to no citām un ļauj tūristiem piedzīvot ko unikālu, ko nevar atrast citur.

“Liepājas menciņu” stāstu 2015. gadā novērtēja arī Eiropas Komisijas rīkotajā Eiropas izcilāko tūrisma galamērķu konkursā.

Ārvalstu ceļotājiem vietējais ēdiens ir kā ceļš uz vietējo kultūru. Turklāt ēdienu fotogrāfijas un stāsti viegli izplatās sociālajos tīklos, tādējādi palīdzot veidot pilsētas tēlu ārpus Latvijas.

Arī mēs paši, ceļojot pa Latviju, gribam nobaudīt kaut ko konkrētai vietai raksturīgu.

Svarīgi, ka ēdiens vai dzēriens ir ar konkrēto vietu saistīts – vēlams, lai tajā ir izmantoti vietējie produkti, atsauces uz vietējo kulināro mantojumu vai leģendas.

Prakse liecina, ka ēdieni bez stāsta vai “mākslīgi” veidoti īpašie ēdieni neiedzīvojas.

Kādēļ? Tādēļ, ka ēdienam jābūt saistītam ar vietējo identitāti, arī vietējiem iedzīvotājiem tas ir jāpazīst un jāpieņem. Ēdiens viens pats nav pietiekams – tam jābūt iesaiņotam stāstā.

Lai ēdiens kļūtu par pilsētas simbolu, tas ir jāpadara plaši pieejams – gan restorānos, gan ceļvežos, gan ieteikumos. Izcili, ja vēl ir padomāts par īpašu pasniegšanas veidu, kā tas ir menciņiem, ko pasniedz māla podiņos.

Tūristi arvien vairāk novērtē vietējo, sezonālo un dabīgu produktu izmantošanu. Tas arī palīdz stiprināt vietējos ražotājus.

Reizēm vietai ir fantastiski ēdieni, kurus piedāvāt ciemiņiem, tie varbūt pat ir iekļauti ēdienkartēs restorānos, bet tiem netiek pievērsta pienācīga uzmanība. Restorāniem ir jāiedrošina viesi tos pagaršot, jāiesaka, īpaši jāizceļ ēdienkartē, jāprot izstāstīt stāstu.

Ja ēdienam neierasta garša vai struktūra, viesiem var piedāvāt nelielas degustāciju porcijas. Piemēram, rozā aukstā zupa lielākajai daļai ārzemnieku tās krāsas dēļ šķiet dīvains ēdiens, tāpat sklandrauši vai skābputra.

Ar skatu no malas par “Liepājas menciņiem” varu teikt, ka gastronomiskās identitātes veidošana var kļūt par vērtīgu ieguldījumu pilsētas tēlā un ekonomikā.

Ja šī vietas garšas pieredze ir neaizmirstama, tā kļūst par iemeslu atgriezties vai vismaz dalīties tajā ar citiem.

Uzziņai

“Liepājas menciņu” cena dažādās Liepājas ēstuvēs:

• restorānā “Olive” (sastāvā kaltēta menca, kartupeļi, saldais krējums, sīpoli, dilles) – 16,50 eiro;
• restorānā “Pastnieka māja” (sastāvā apdūmota menca, kartupeļi, saldais krējums, sīpoli, dilles) – 11 eiro;
• restorānā “Upe” (sastāvā apdūmota menca, kartupeļi, krējums, sīpoli, dilles) – 10 eiro;
• restorānā “Oskars” (sastāvā vītināta menca, kartupeļi, saldais krējums, sīpoli) – 13 eiro;
• bārā “Bruno” (sastāvā vītināta menca, kartupeļi, krējums, sīpoli) – 15 eiro;
• restorānā “Piano” – cena 14,90 eiro.

Avots: Ēdināšanas uzņēmumu tīmekļvietnes

Es domāju tā: Ar kādu ēdienu vai garšu jums saistās Liepāja?

Marina – no Ukrainas:

– Tikai ar tiem, ko es esmu šeit pamēģinājusi. Tie ir cepelīni, deserts maizes zupa un aukstā zupa. “Liepājas menciņus” vēl neesmu iepazinusi, taču viens ēdiens, ko zinu ar zivi, ir siļķe ar biezpienu.

Laura – liepājniece:

– Godīgi – nezinu. Ir dzirdēts par “Liepājas menciņiem”, taču pati neesmu mēģinājusi, jo zivi neēdu. Man personīgi Liepājas garša varētu saistīties ar kādu zupu.

Arī, citur aizbraucot, vairāk pieturamies pie tādām tradicionālām vērtībām, arī ēdienos.

Modra – liepājniece trīs gadus:

– Man uzreiz ienāk prātā “Liepājas menciņi”! Es par ēdienu uzzināju tikai pirms diviem gadiem. Visur, kur eju kādu ēdienu nobaudīt, ņemu tikai menciņus.

Esmu bijusi septiņās vietās, kur šo ēdienu esmu ēdusi. Atšķirība ir – katru reizi un katrā vietā citādi garšo.

Justins – no Lietuvas:

– Liepāja man saistās ar mīlestības garšu, jo mana sieva ir liepājniece! Bet, ja runājam par ēdienu kafejnīcās, tad tie ir “Liepājas menciņi”, par ko uzzināju tikai pirms diviem gadiem.

Man ļoti garšo, tas patiešām ir īpašs ēdiens.

Dzintra – visu mūžu liepājniece:

– No bērnības – saldējums, jo to kādreiz bija ļoti grūti dabūt. Man tēvs bija zvejnieks, zivis vispār man ļoti garšo, strimalas lieku marinādē.

“Liepājas menciņus” zinu, paši taisījām, arī es pati gatavoju, taču nu mencas ļoti dārgas palikušas. Kādreiz to uzskatīja par nabago ēdienu, tagad – bagāto.