Apbalvojums un tituls ”Goda liepājnieks” laikraksta ”Kurzemes Vārds” Goda redaktoram Andžilam Remesam piešķirts par ilggadēju un kvalitatīvu Liepājas pilsētas iedzīvotāju un ar Liepāju saistītu panākumu sportā, kultūrā un sadzīvē popularizēšanu grāmatās, žurnālos, laikrakstos un citos uzrakstītajos materiālos.

Vairumam zināms, ka laikraksta ”Kurzemes Vārds” Goda redaktors A.Remess ir žurnālists un publicists. Taču ne katrs zina, kā Goda redaktors kļuva par žurnālistu un kā vērtē nule saņemto titulu.

Karalaika puika

A.Remess ir līdz kaulam liepājnieks – dzimis Liepājā 1938.gada 21.augustā. Diemžēl pirmās bērnības atmiņas viņam nav saulainas. Pirmais, ko viņš atceras, ir kara laiks – uzlidojumi, bombardēšana, steigšanās uz patvertni.

”Pasaulē nācu klīnikā K.Ūliha un Vītolu ielas stūrī, kas kara laikā tika sabombardēta. Nekur citur, kā Liepājā, neesmu dzīvojis. Vien vasarās dzīvojāmies tēvam piederošajā īpašumā Otaņķos. Tēvam piederēja daļa no uzņēmuma ”Kurzemes priede”, kura vietā vēlāk tika izveidots kombināts ”Baltija”. Vēl tēvam piederēja vairākas mājas. To visu, sākoties padomju laikam, atņēma.”

”Mana bērnība iznāca ļoti raiba,” viņš atzīst: ”Pirmās atmiņas ir no 1943., 1944.gada. Dzīvojām Ganību ielā, uz Ed.Veidenbauma ielas stūra. Netālu no pirts.” Acu priekšā viņam, kā no tirgus puses pa Ed.Veidenbauma ielu, maršēdami un ar dziesmām, soļojuši leģionāri: ”Man vēl ir bilde, kur stāvu ar paceltu roku. Ir bilde, kur sētā spēlējos un man rokās karodziņš ar kāškrustu.”

”Skaidri atceros Liepājas bombardēšanu. Kā kauca trauksmes sirēnas, kā skrējām uz patvertni, kā prožektori debesīs taustīja lidmašīnas, kā tās nāca aizvien tuvāk, pēc kā nodrebēja zeme – kaut kur trāpīja bumba… Mūsu mājai tieši blakus bumba iegāja ietvē, bet neizsprāga.”

Emigrēt nebija lemts

Goda redaktors neslēpj, ka viņam un mātei bijis plāns emigrēt no Latvijas: ”Tēvs pateica, ka prom nebēgs. Arī mammas mamma atteicās doties prom. Bet mamma bija sagatavojusies un kopā ar mani gribēja doties uz Vāciju. Mēģinājām četras reizes, bet, acīmredzot, nebija lemts.”

”Toreiz cilvēki devās prom ar domu: uz pusgadu, varbūt gadu. Kamēr viss būs pāri.”

Visdramatiskākā bijusi trešā reize, kad vien, pateicoties brīnumam, ļaudis palikuši dzīvi: ”Jau bijām uz kuģa. Tas bija tvaikonis. Bijām izvietoti kravas telpā. Mēs, bērni spēlējāmies. Gaidījām, kad kuģis ies ārā no ostas. Es vēl mammai plijos virsū, lai ļauj uzkāpt uz klāja paskatīties, jo domāju, ka jau esam jūrā.”

Pēkšņi sākušas kaukt sirēnas: ”Sākās uzlidojums. Vienubrīd bija grāviens, kuģa rūmē nodzisa spuldzīte, telpu piepildīja uz sienām sakrājušies ogļu putekļi. Bumba bija trāpījusi mūsu kuģītim. Bērni raud, sievietes kliedz un kuģis grimst. Vīri pa trepītēm uzskrēja līdz telpas augšai, izsita lūku, lai tiekam uz klāja. Tur gulēja nogalināti vācu jūrnieki.”

Tikko cilvēki bijuši tikuši krastā Tirdzniecības kanālam otrā pusē, iepretim Vecajiem kapiem, sācies nākamais uzlidojums: ”No spīķeriem ceļas uguns un dūmi. Uz tilta netiekam. Kāda lidmašīna iegāžas kanālā. No citām izmestās bumbas veido ūdens stabus… Ar mammu aizskrējām uz kapiem un paslēpāmies kapličā. Tur kā parādība stāvēja omamma, kura bija atnākusi mūs pavadīt.”

”Kad beidzot tikām līdz mājām, kaimiņu bērni par mani smējās,” A.Remess piemetina: ”No ogļu putekļiem bijām melni.”

Un atzīst: ”Tāda, lūk, bija mana bērnība. Bet no uzlidojumiem toreiz nebiju nobijies. Jo bērni jau nebaidās…”

No izvešanas slēpās

Dramatisks bijis 1949.gads, kad notika izvešana uz Sibīriju: ”1941.gadā no izvešanas mūs izglāba Imants Sudmalis – mammas brālēns. 1949.gada pavasarī sarakstos bijām. Uzzinājām, ka kaut kas briest, ka tiek gatavoti vagoni, bet nezināja, kurā datumā. Tāpēc vairākas naktis ar mammu slēpāmies.”

”Trīs vai četras naktis pārgulējām ārpus mājām. Kādu nakti pie attālākiem radiem Ozolu ielā. Omamma tagadējā 10.vidusskolā bija pavāre. Divus vakarus viņa mūs abus ar mammu ielaida ēdamtelpā, kur uz galdiem pārgulējām. No rītiem omamma atnāca izlaist un vēstīja, ka nekas naktī nav noticis. Jo, ja izvedamos neatrada mājās, tad dzīves vietu aizzīmogoja.”

Izvedēji ģimeni bija meklējuši nevis Liepājas mājoklī, bet lauku īpašumā. Tādējādi mamma ar dēlu un omamma no izvešanas paglābās. Tēvam tā nepaveicās. Tiesa, pa ceļam ar viltu A.Remesa tēvam izdevies izbēgt, divus gadus viņš slēpies, taču šajā laikā nopietni sabojājis veselību. Un, kad tētis pēc diviem gadiem atgriezies Liepājā, tad arī miris. To zinājusi tikai omamma: ”Tuvinieki par izvešanām daudz nerunāja. Drošības apsvērumu dēļ.”

”Tad nāca Staļina laiki, kad biju pionieris un nācās slavināt pastāvošo iekārtu un Staļinu,” viņš ar sarkasmu piebilst: ”Bet citādāk nevarēja. Mamma arī mudināja stāties gan pionieros, gan komjaunatnē. Ja vilku barā esi, tad dziedi līdzi… Arī drošības dēļ. Partijā gan ilgi neiestājos, 19 gadus izturēju…”

Blēņām nebija laika

Jautāts, vai bērnībā un pusaudža gados bijis liels blēņdaris, Goda redaktors smaida, un stāsta, ka pirmās blēņas strādājis vēl kara laikā: ”Biju iemācījies atdarināt bumbvedēju skaņu. Dārzā bija veranda ar balkoniņu. Vienudien biju izgājis uz šī balkoniņa un sāku gaudot. Un skatos, kā kaimiņu sieviņas steigšus tipina uz patvertni…”

Skolas laikā A.Remesam bijusi doma dzīvi saistīt ar sportu: ”Kad beidzu skolu, domāju iet uz Fizkultūras institūtu. Kaut vilināja arī žurnālistika. Biju skatījies Latvijas laika žurnālus ”Sporta pasaule”, kas salīdzinājumā ar laikrakstu ”Komunists”, kas bija mazs, ar skopu informāciju, bija kaut kas. Biju pat aizbraucis uz Universitāti, lai stātos Filoloģijas fakultātē, bet izrādījās, ka togad neuzņem. Uzņēma neklātienē, bet tikai tos, kas trīs gadus nostrādājuši redakcijā.”

Liktenis piespēlējis iespēju: ”Devos uz Fizkultūras institūtu, no kurienes man pat uzņemšanas noteikumus atsūtīja. Bet vasarā pēkšņi Liepājas pedagoģijas institūtā atvēra jaunu fakultāti ar diviem novirzieniem: mūzika un fizkultūra.” Pēc diploma saņemšanas varēja strādāt gan par fizkultūras skolotāju, gan treneri.

”Domāju: kāpēc jāiet uz Rīgu, ja var studēt tepat,” tā A.Remess: ”Sasprukām tie, kuri negribēja iet armijā. Arī mans draugs Oļģerts Jurgensons, kurš beidza 5.vidusskolu un vēlāk spēlēja basketbolu PSRS izlasē. Meistarīgi puiši bija.”

”1958.gadā aizsūtīju pirmo rakstu uz laikrakstu ”Komunists”,” viņš atceras: ”Kāju redakcijā nebiju spēris. Beidzu 1.kursu.

Līdz tam man sacerējumi nepadevās, bet pasniedzēja Vaira Strautiņa, kura pati bija spēlējusi basketu, uzdeva uzrakstīt par tēmu ”11 mēs esam komandā”. Nu, ja 11, tas ir futbols. Un tā ir mana sirdslieta. Un man laikam kaut kas atkrita vaļā. Pasniedzēja manu darbu bija rādījusi citiem kā paraugu. Tad uzrakstīju apskatu par futbolu un aizsūtīju uz laikrakstu. Kautrīgi parakstīju ar ”A.R.”.”

”Gaidīju: būs publicēts vai nebūs,” viņš turpina: ”Tieši čempionāta dienā bija publikācija. Tad saņēmos aiziet uz redakciju.” Un saņēmis aicinājumu turpināt rakstīt: ”Divus gadus rakstīju ārštatā. Tad 1960.gadā, kad atbrīvojās štata vieta, pārstāju mācīties un sāku strādāt. Vēlāk neklātienē iestājos Latvijas universitātē.”

Ļaujas ielikt laužņus

Žurnālistikā, rakstot par sev tik tuvo sportu, juties kā zivs ūdenī: ”Tālākais jau bija iegulšanās straumē, atlika vien peldēt uz priekšu. Padomju laikā pastāvošās iekārtas slavināšana man atkrita, jo mana joma bija sports. Un rakstīju par interesantiem cilvēkiem.”

Taču laiks gāja un A.Remesam nācās uzņemties laikraksta ”Komunists” redaktora pienākumus. ”Kad mani bīdīja šai vietai, ilgi turējos pretī.” Piekritis trešajā vai ceturtajā piegājienā, kad bijis sameklēts cilvēks no malas: ”Pirmajā reizē, kad aicināja uzņemties, teicu: tas nav man. Runāja vēl un vēl, bet es atteicu. Kad bija atraduši cilvēku no ārpuses, cilvēku, kurš nekad nebija uzrakstījis ne rindiņu, tad teicu, ka labāk piekritīšu…”

Jautāts, kā samierinājies ar cenzūras žņaugiem, viņš atzīst: ”Katrs apzinājās, ko un cik var atļauties, cik dziļi var rakt. Zinājām robežu, ko nevar pārkāpt. Kaut dumja šī robeža bija. Piemēram, rakstot par futbolu, biju pieminējis Latvijas laikā populāro ”Olimpijas” futbola komandu. Oi, kā mani rāja: nepiemini šos buržujus utt.”

”Olafs Gūtmanis bija uzrakstījis dzejoli ar nosaukumu ”Pelēkā Liepāja”. Rudenīgā noskaņā. Cenzori neļāva publicēt. Jo ik rinda, pat sludinājumi un televīzijas programma, gāja caur cenzoriem. Kamēr nebija cenzora zīmogs un paraksts, tekstu publicēt nevarēja. Pelēka Liepāja nepatika, bija jābūt sarkanai. Kaut rakstīts par rudens noskaņu, ne par politiku.”

Cīņa bijusi sīva: ”Redaktors Vuškāns vēlu vakarā zvanīja partijas sekretāram un mājām un brīdināja, ka nākamajā dienā neiznāks avīze. Tas bija saprātīgs. Zvanījis cenzorei un teicis, lai netaisa jokus.”

”Tā bija dubultā domāšana, dubulta dzīve” to laiku atceras A.Remess, pielīdzinot šizofrēnijai: ”Runājām vienu, bet rakstījām to, ko vajadzēja rakstīt. Idiotiskākais bija tas, ka partijas komiteja aicināja celt augšā nebūšanas, rakstīt par slikto, lai veicinātu attīstību. Bet tikko kaut ko, tā: gatavs…”

Negrib būt vagars

Runājot par laiku, kad Latvija atguva neatkarību un ”Komunists” pārtapa par ”Kurzemes Vārdu”, A.Remess atzīst, ka nekad nav vēlējies būt par vagaru un kādu komandēt: ”No 55 gadiem un 5 mēnešiem man bija divi posmi. Lielākais izaicinājums nebija redaktora posms. Lielākais izaicinājums bija pats sākums 60.gados, kad ienācu redakcijā. Viss bija jauns, varēju rakstīt, priekšā bija Hānbergs, Monika Zīle, Jānis Peters, Valentīna Freimane un citi. Varēju tikties ar interesantiem cilvēkiem, intervēt viņus. Tas bija interesantākais posms.”

”Padomju laikā redaktors avīzi neveidoja, to darīja atbildīgais sekretārs. Es, kļūstot par redaktoru, turpināju pārraudzīt avīzes tapšanu. Pieļauju, cilvēki gaidīja, ka es došu uzdevumus, ko kuram darīt. Bet uz kāda pamata? Es nekad neesmu juties pārāks. Ar kādām tiesībām es varu dot rīkojumus cilvēkiem, kas ir mani kolēģi un līdzgaitnieki. Jā, esmu koriģējis tekstus, bet vienmēr iniciatīvu, tēmas rakstiem esmu gaidījis no pašiem autoriem. Jo man pašam lielākais gandarījums, kad rakstu, ir iespēja izvēlēties tēmas, par ko rakstīt.”

”Tāpēc godīgi varu atzīst, ka redaktora amats nebija mans sapnis,” viņš uzsver: ”Un tā nav koķetēšana! Jo es esmu viens no visiem, es neesmu augstāk! Tikai mani dzīve iemeta tajā amatā…”

Ne reizi visas profesionālās karjeras laikā A.Remesam nav pat prātā ienākusi doma mainīt darbības jomu: ”Nekad. Man patīk rakstīšanas process. Sākot no 1971.gada, kad kļuvu par literāro sekretāru, darbā man rakstīšanai vairs nebija laika. Bija jāskata citu raksti, jāveido avīzes makets. Bet ik dienu, pārnākot mājās, sēdos rakstīt.”

Ilgo gadu gaitā A.Remess pārliecinājies, ka daudz kvalitatīvāk un radošāk žurnālists darbojas kādā konkrētā lauciņā, rakstot par pašam tuvām tēmām: ”Es vislabāk jutos, rakstot par sportu. Tad jutos brīvs kā putns padebešos.”

Runājot par īpašībām, kādām jāpiemīt žurnālistam ar lielo burtu, A.Remess teic: ”Galvenais ir jāpatīk rakstīt! Es pat pirms iemigšanas domāju, kāds virsraksts būtu piemērotākais, par to, ka iespējams, kāds teikums jāpagroza. Reizēm pieceļos, lai pierakstītu kādu domu. Tā visu mūžu. Darbam ir jābūt sirdslietai! Ja žurnālistika nav aicinājums, cilvēks nav žurnālists, viņš ir amatnieks.”

Nejūtas titula cienīgs

Kad šo rindu autore, sazvanījusi A.Remesu un uzprasoties uz interviju, uzrunāja viņu par Goda liepājnieku, uzrunātais apsauca: ”Nelamājies!” Intervijas noslēgumā Goda redaktors atzina: ”Ir divējādas izjūtas. Protams, ir patīkami, ja tavu darbu novērtē. Tas taču ikvienam ir patīkami. Taču es jūtos neērti citu priekšā. Proti,

Liepājā ir vēl daudz par mani godājamāku cilvēku.”

”Nejūtos šī titula cienīgs,” viņš turpina: ”Jo zinu daudzus cilvēkus, kuri vairāk, nekā es, ir pelnījuši Goda liepājnieka titulu. Es darīju darbu, kas man patika – rakstīju. Un par to arī saņēmu algu. Tāpēc tagad nejūtos titula cienīgs. Man ir neērti to priekšā, kas, manuprāt, ir vēl godājamāki.”

UZZIŅAI:

Andžils Remess ir laikraksta ”Kurzemes Vārds” Goda redaktors, žurnālists, publicists.

Dzimis Liepājā 1938.gada 21.augustā.

Kopš 1960.gada A.Remesa darba mūžs bijis saistīts ar Liepājas pilsētas laikrakstu. Savulaik ”Komunistu”, tad – ”Kurzemes Vārdu”, kura redaktora godā viņš bija daudzus gadus, izaudzinot ne vienu vien žurnālistu paaudzi.

A.Remesa īpašo stāstnieka talantu apliecina vairākas viņa sarakstītas un izdotas grāmatas. Liepājas futbola vēstures apkopojums – ”Liepājas futbola spožums un ēnas”. Autobiogrāfisks darbs ”Liepājā, Pasta ielas namiņ”. Stāsts par diviem rokasbumbas tiesnešiem Jāni Ķuzuli un Andri Vītolu – ”Koncerts divām svilpēm ar orķestri. 15 gadi pasaules handbola elitē”. Raimonda Paula dzīves un daiļrades apkopojums ”Dzīve kā ziņģe”. Kopā ar Dinu Beltu sarakstīta grāmata par Liepājas populārās mūzikas vēsturi ”Liepājas populārās mūzikas stāsti”. Stāsts par Liepājas bohēmu ”Reiz Liepājā…” Līdzgaitniekam Ērikam Hānbergam veltīta grāmata ”Nezināmais Hānbergs”. Grāmata par Liepājas lomu Latvijas likteņgaitās ”Liepājas rūdītie”, kas izdota pērn – Latvijas valsts un laikraksta ”Kurzemes Vārds” simtgadē. Un vēl citas.