Viņš ir skolotājs, galda tenisa vecmeistars un ilggadējs treneris, kas izaudzinājis jau vairākas paaudzes. “Ļoti pārsteigts, nebiju gaidījis,” G. Jēkabsons teic par augsto apbalvojumu, ko viņam pasniegs pirmdien.

– Vai Auce ir jūsu dzimtā puse?

– Vispār esmu diezgan daudz paklejojis. Dzimis esmu Jelgavā. Mana mamma bija skolotāja, bet tēvs – izsūtītais. Un tēva dēļ drusku bija jāpaceļo, darbu izsūtītie tā nevarēja dabūt.

Es esmu beidzis Auces vidusskolu. Tā bija ļoti sportiska vidusskola. Daudzi Liepājas sporta darbinieki nāk no Auces. Piemēram, nelaiķis Arvīds Desmitnieks, Vaiņodes vidusskolas bijušais direktors, Liepājas rajona sporta skolas handbola treneris.

Man jau gadu tagad tik daudz, ka liela daļa apkārtējo jau ir debesīs.

– Vai skolas laikā arī bijāt tik sportisks?

– Tanīs laikos jau nodarbojās ar visiem sporta veidiem. Ziemā – slidoja, slēpoja, vasarā – vieglatlētika, peldēšana. Telpās – volejbols, basketbols, lielais teniss, mazais teniss.

Īpašs laiks bija, kad Aucē strādāja viens no Liepājas tenisa sporta pamatlicējiem Nikolajs Puhovs. Viņu par kaut kādiem grēkiem – precīzi nezinu – no Liepājas aizsūtīja pie mums.

Un viņš mūs visus aizrāva ar sportu.

Sākot ar lielo tenisu, pēc tam galda tenisu, pēc tam basketbolu… Kamēr viņš šeit bija tos četrus gadus, tas viss notika ļoti aktīvi.

– Kā ar galda tenisu saslimāt?

– Apstākļu sagadīšanās. Kad Nikolajs Puhovs aizgāja prom, viņa vietā nāca cits skolotājs. Bet mums skolā bija tenisa galdi, un tur regulāri bija rinda, lai tiktu paspēlēt. Un es tai skaitā. Tā arī tas aizgāja.

No Auces bija vēl labāki spēlētāji par mani, aizbrauca startēt Latvijas izlasē, piedalījās PSRS jaunatnes čempionātos. Es tad vēl netiku. Kad iestājos Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, tad es sāku nopietnāk.

– Teicāt, ka mamma bija skolotāja. Gājāt viņas pēdās, izvēloties profesiju?

– Mamma bija pirmo četru klašu skolotāja, bija man audzinātāja no 1. līdz 4. klasei. Stingra. Par maniem grēkiem viņai skolotāju istabā tika noziņots (smejas).

Zināt, ir mediķu dinastijas, sportistu dinastijas…

Nebija lielu šaubu par to, ka jāiet mācīties par skolotāju. Tā lieta tā aizgāja, ka citādāk pēc tam nevarēja būt. Beidzu speciālu kursu “Sporta skolotājs”. Man patika, ko studēju.

– Kas tieši piesaistīja?

– Varbūt kustību prieks. Patika pazīmēties, sacensties. Un bija arī rezultāti.

– Kura bija jūsu pirmā darbavieta?

– Bija jāiet divus gadus tur, kur pasaka. Atzīmes man nebija tās labākās, bija meitenes, kas beidza ar medaļām, tās attiecīgi norīkoja tepat.

Man bija izsaukums uz Rīgu, uz Latvijas Valsts universitāti, Sporta katedru. Aizbraucu, lūdzu, lai piedāvā kopmītnes. Nevarēja. Kas atlika? Atgriezos Liepājā.

Un Liepājā mani momentā pieņēma Viļa Lāča Liepājas Pedagoģiskajā institūtā.

– Jūs rīdziniekiem tā vienkārši atteicāt?

– Tanīs piecos gados Liepāja mani bija dikti pievilinājusi. Es diezgan mierīgi pateicu, ka nestrādāšu. Rīga man bija par lielu.

Es maza auguma, mani Rīgā mina kopā (smaida).

Atgriezos Liepājā un sāku strādāt Sporta katedrā. Biju pasniedzējs, vadīju daudzām skolotājām sporta stundas piecus gadus.

Starp maniem pirmajiem audzēkņiem bija arī daži vīrieši, starp tiem – aktieris Juris Bartkevičs. Tas bija jau tik sen…

– Jūs bijāt pasniedzējs pa taisno no studentu sola.

– Visus jau parasti iemet, ķepurojies, kā māki. Bet es diezgan ātri apķēros. Pēc pieciem gadiem katedras vadītājs man piedāvāja iet mācīties aspirantūrā par doktoru.

Es tobrīd kandidēju uz Latvijas galda tenisa izlasi. Man papīra darbi ne visai patika. Vēl tagad uz to pusi nevelk.

Tādēļ, kad man piedāvāja, es godīgi atbildēju: “Ja es aizbraukšu uz Maskavu, tad jūs zināt, ka es laikam atgriezīšos bez doktora disertācijas, jo iešu tūlīt meklēt, kur var trenēties, lai tiktu PSRS izlasē, lai tiktu varbūt uz ārzemēm.

Es tam veltīšu ļoti mazu vērību.”

Katedras vadītājs to saprata un savukārt man atbildēja: “Mums ir žēl šķirties, bet tev jāiet prom.”

Tāpat kā tagad augstskolās, arī toreiz bija jāpilda plāns, vajadzēja doktorus. Mūzikas skola mani sagaidīja ar atplestām rokām, jo mani šeit zināja.

– Un kādi bija pirmie iespaidi?

– Tas bija šokējoši, – kāds bija augstskolā sporta līmenis un kāds bija muzikantiem. Es biju apjucis par to. Bet viņi ļoti labi mani uzņēma.

Es jau arī nemāku nevienu instrumentu, es tikai māku paklausīties. Esmu pieņemts viņu pulkā, un tā tas notiek jau 60 gadus.

– Mūzikas vidusskola izvērtusies par jūsu vienīgo darbavietu…

– Kā treneris es pabiju te vienā sporta skolā, te otrā, bet mūzikas skolā mani viss apmierināja. Tanī laikā Latvijā bija astoņas mūzikas skolas, piecas mākslas skolas.

Regulāri notika sacensības vairākos sporta veidos. Visur braucām, skolas vadība mani atbalstīja, labi satikām. Kāpēc meklēt laimi citur, ja ir labi turpat uz vietas?

Es vienmēr 1. septembri gaidīju ar prieku.

Darbs skolā man bija kā hobijs. Es varēju gan pēc darba laika, gan sestdienās, svētdienās strādāt. Es gāju, jo darbs man bija patīkams. Ja tas patīk, kad jau stundas neskaita.

– Esat viens no laimīgajiem, kurš dzīvojis un darījis to, kas visvairāk dzīvē sagādā prieku.

– Pilnīgi precīzi. Man ir laimējies.

Viens no maniem pirmajiem audzēkņiem mūzikas skolā ir komponists Zigmars Liepiņš, vēl esmu mācījis Jāni Lūsēnu, Selgu Menci, Uldi Marhilēviču, Jāni Strazdu. Viņi visi manās stundās slidoja, slēpoja, skrēja, peldēja, šāva.

Dziedātāji – Igo Fomins, Rita Trence, Andris Ērglis, Ance Krauze. Tie bija cilvēki, kas arī gribēja sportot. Viņi bija tādi, ko nevarēja izdzīt no zāles.

Kolektīvu vadītāji – Valdis Skujiņš, Juris Pavītols, Ainars Virga, Uldis Locenieks. Koru diriģenti – Andris Kontauts, Ilze Valce, Līga Ansiņa. Pianists Normunds Kalniņš.

Bail jau, ka kādu neaizmirstu. Jaunos es pašlaik nesaukšu, tie vēl cīnās par savu vārdu.

– Jūs joprojām vadāt sporta stundas mūzikas skolā. Kādēļ jums tas vajadzīgs?

– Slodze man ir mazāka, tikai pāris stundas nedēļā. Bet man ar to pietiek. Tas tā iegājies, un to ir grūti pārtraukt. Tāds dzīves ritms. Es papildus strādāju arī kā treneris. Tikai privāti to daru.

Pats joprojām braukāju uz veterānu mačiem Eiropā, pasaulē. Aprīlī braukšu uz Somiju, kur būs Ziemeļeiropas valsts čempionāts, vasarā braukšu uz Itāliju, uz Romu.

Galda tenisā pieteikušies seši tūkstoši dalībnieku! Manā vecuma grupā, kas ir 80+, ir 181 dalībnieks.

– Apbrīnojami, cik aktīvs un kustīgs esat savos gados.

– Ja nekustētos, tad būtu sliktāk. Vienalga, kas, bet kaut kas ir jādara. Es jau drusku esmu fanātiķis (smejas).

Man tagad dzīvē galvenais ir veselība.

Man dzīve visa ir nokārtota. Man ir kundze Māra, ar kuru kopā dzīvoju jau 55 gadus, dēls, mazdēls un mazmazdēls. Un viss notiek bez sevišķiem sarežģījumiem.

Man atliek tikai bizot, skriet pakaļ baltajai bumbiņai.

– Ko par to saka dzīvesbiedre Māra?

– Viņa mani atbalsta, visu mūžu to ir darījusi. Mēs iepazināmies Pedagoģiskajā institūtā. Kur tad citur man meklēt?

Viņa bija studente. Pēc profesijas – latviešu valodas skolotāja. Tagad individuāli strādā ar krievu tautības cilvēkiem, palīdz apgūt latviešu valodu.

– Vai jūs nejauc ar pazīstamo sporta žurnālistu, radio personību Gunāru Jākobsonu?

– Regulāri. Es esmu ar viņu sasveicinājies. Izrādās, ka arī viņš ir dzimis Jelgavā un arī pirmos gadus dzīvojis netālu no Jelgavas, vairāk gan uz Bauskas pusi.

Man ir bijis gadījums, ka Jelgavā esmu noīrējis laivu Lielupē, lai pabraukātos. Visu dienu nosauļojies, izlaivojis, jautāju, cik man jāmaksā. Bet man atbild, ka necik, varu iet.

Jo neprasīs jau naudu Gunāram Jākobsonam!

Lūk, vēl. Manu vecomāti sauca par kalējieni, jo viņas vīrs bija kalējs. Reiz, kad visas kolhoznieces bija kopā, viņai prasa: “Paklausies, tas tavs mazdēls, ko viņš tur Rīgā tā pļāpā? Te, pa kolhozu, viņš tā nerunā, bet pa to Rīgu tā runā, tā runā!”

– Kā jūs pats teiktu, kāds bijāt pret saviem audzēkņiem?

– Biju un esmu diezgan stingrs. Esmu par melnā darba darīšanu. Es gribu tanī brīdī, kamēr ir jādara, tad arī jādara, jāstrādā. Tikai pēc tam to, kas patīk.

– Jā, esat teicis, ka ar talantu vien nepietiek, lai gūtu panākumus.

– Vecā patiesība skan tā: 5% talanta, 95% – darbs. Mūziķiem jau ir līdzīgi kā sportistiem. Abiem ir jāstrādā sešas stundas dienā, sestdiena vai svētdiena. Tas mums ir kopīgs.

– Jums vairāk patīk trenēt vai tomēr vadīt sporta stundas?

– 99% es tomēr esmu treneris. Esmu bijis Latvijas jaunatnes izlases treneris, vienreiz Latvijas izlases treneris. Tas man ir iekšā.

Esmu trenējis vairākos sporta veidos. Basketbolists Artis Ate ir pie manis trenējies. Esmu mācījis galda tenisu Latvijas izlases kapteinim futbolā Kristeram Toberam.

Mans audzēknis ir Rīgas operas mākslinieks Ingus Vanags, divkārtējs Latvijas čempions komandu cīņā galda tenisā. Tagad man ir pieplūdums volejbolā.

Pēdējā treniņā man bija vairāk nekā 20 audzēkņi. Uz laukuma vajag 12, bet man ir 21. Ko lai daru?

– Tas taču lieliski!

– Man ir izjūta uz tiem cilvēkiem, pie kā ir vērts piestrādāt. Tāda suniska oža. Jau teicu, ka esmu diezgan stingrs. Tādēļ ar puikām, vīriem, man ir grūtāk saprasties. Viņi neļauj tā kāpt virsū.

Bet man ir ļoti labas attiecības ar meitenēm. Es esmu principā, ja tā var teikt, meiteņu treneris.

Bet nelaime ir tā, ka Liepājas meitenes ir simpātiskas.

Rīgas treneri un arī pārējie man jautā: “Gunār, kur tu dabū tik smukas meitenes!” Saku, lai labāk stāv klusu.

Jā, viņas trenējas kā zvēri, bet, kad nāk 15–17 gadi, puišeļi klāt. Un kā tie 18 gadi pienāk, man visu “novāc”. Un tur nevar līdzēt ne mamma, ne tēvs, ja ir tā lielā mīlestība.

– Jūs esat treneris, kam būs bijusi liela nozīme citu dzīvēs. Pieļauju, ka Nikolajs Puhovs bijis viens no tiem, kas savukārt atstāja iespaidu uz jums pašu savulaik jaunībā.

– Jā, un arī ar savu stingrību. Atceros vienu gadījumu, kas labi palicis atmiņā. Mācījos kādā 8. klasē, mēs Aucē vienu vakaru spēlējām dubultspēles. Biju es, treneris un vēl citi. Kad palika tumšs, nokopām laukumu, pārgājām mājās.

Otrā dienā man bija diktāts krievu valodā, un Nikolajs Puhovs bija arī krievu valodas skolotājs. Diktātu viņš novērtēja ar nesekmīgu atzīmi. Sekoja vasaras darbs.

Pēc tam uzzināju, ka, lai diktāts būtu ieskaitīts, varēja pieļaut sešas kļūdiņas, man bija sešas ar pusi. Un uz vienu krievu burtu nebija uzlikts jumtiņš. Nikolajs par to man ielika divi.

Es biju ļoti apvainojies. Vēl pēc daudziem gadiem viņš labi šo situāciju atcerējās, kad Liepājā satikāmies. Vārdu sakot, viņš bija principiāls skolotājs. Un es viņu par šo gadījumu ļoti cienu.

Studentu gados man ļoti palīdzēja Arvīds Vanags, kas bija Pedagoģiskā institūta sporta katedras vadītājs. Gan sportā, gan dzīvē.

Vizītkarte

Gunārs Jēkabsons

• Dzimis 1940. gada 7. novembrī Jelgavā.
• Beidzis Auces vidusskolu, 1964. gadā absolvējis Liepājas Pedagoģisko institūtu, iegūstot pamatskolas skolotāja un fiziskās audzināšanas skolotāja kvalifikāciju.
• 1969. gadā uzsācis darbu Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolā par fizkultūras skolotāju, un stundas vada vēl šobrīd.
• Paralēli darbam skolā daudzus gadu desmitus darbojies Liepājas sporta dzīvē: Liepājas sporta biedrībā “Dinamo”, “Liepājas metalurga” sporta skolā, bijis Liepājas rajona sporta skolas vecākais treneris, ilggadējs Liepājas pilsētas galda tenisa sekcijas vadītājs. Bijis arī Latvijas jaunatnes un pieaugušo izlases treneris.
• Aktīvs galda tenisists, guvis daudzas godalgas gan Latvijas, gan arī starptautiskās galda tenisa sacensībās.
• 2021. gadā saņēma Liepājas balvu “Sporta laureāts” par mūža ieguldījumu sportā.
• Ar dzīvesbiedri Māru ir kopā jau 55 gadus, izaudzināts dēls Egons, auklēti mazdēls Uldis un mazmazdēls Daniels.

Audzēkņi par Gunāru Jēkabsonu:

Mārtiņš Kairis, mūzikas vidusskolas absolvents:

– Pedagogs, kurš ļoti daudziem jaunajiem mūziķiem, māksliniekiem ieaudzinājis cieņu, mīlestību ne tikai pret sportu, bet arī pārējo. Bijis vienmēr patiess, bet viltīgs pret tiem, kuri izvairījās no sporta nodarbībām.

Ļoti spilgti atceros pirmo skolas gadu, kad bija pirmās sporta nodarbības. Mums, aizejot uz stadionu, bija jālec tāllēkšana. Es, mēģinot izvairīties, sastāstīju, ka man ir sāpes mugurā.

Gunārs pagriezās un teica, ka man jānoskrien seši stadiona apļi un varu doties. Lieki piebilst, ka, mēģinot pievārēt šos apļus, guvu arī mācību.

Pārējie kursa biedri jau bija veikuši tāllēkšanu un devās atpakaļ, bet es vēl turpināju skriet.

Domāju, ka lielākā daļa no absolventiem vēl joprojām atceras leģendāros “ķengura lēcienus”, kurus skolotājs bija izdomājis kā iesildīšanās vingrinājumus!

Absolventu salidojumos, kad tiek izsaukts G. Jēkabsons, zālē vienmēr atskan patiesas stāvovācijas.

Egils Jermačenko, bijušais galda tenisists:

– Kad sāku spēlēt galda tenisu, zināju, ka ir tāds treneris. Pats gan pie viņa netrenējos. Vienmēr esmu bijis un arī šobrīd esmu pārsteigts par viņa entuziasmu, arī atdevi, kā viņš spēlē. Plus vēl atliek laiks kā sporta skolotājam.

Viņā ir nezūdoša dzirkstele.

Zinu to, ka viņš vienmēr ir bijis prasīgs, savā ziņā stingrs. Bet bez disciplīnas jau nav rezultātu. Viņš ir sava veida Raimonds Pauls, tikai jau Liepājas galda tenisa un sporta skolotāja karjerā. Tādi cilvēki dzimst reizi 100 gados.

Ance Krauze, mūziķe, pedagoģe:

– Man ir pārsteigums, ka viņš vēl aizvien strādā skolā,un nav zaudējis savu jaunības vitalitāti. Viņš ir ļoti sportisks, ar gaišu prātu.

Savu laiku atceroties, viņš bija diezgan stingrs. Domāju, ka nemaz nebija tik viegli strādāt ar mums, mūziķiem, izcīnīt pat kaut kādus sporta sasniegumus.

Es pirms tam mācījos Alsungā, trenējos vieglatlētikā un basketbolā, tādēļ biju diezgan sportiska. Bet bija daļa tādu, kas tomēr dzīvi bija veltījuši mūzikai. Dabūt to līdzsvaru, lai mūziķi tomēr arī būtu mazliet vairāk ar sportu uz tu, tas bija un ir diezgan grūts uzdevums.

Atceros, ka uzstādīju skolas rekordu trīssoļlēkšanā, par to saņemot vimpeli. Kādā citā reizē, kad Jēkabsona kungs gribēja mani sūtīt uz sacensībām, es viņam teicu nē, negribu. Viņš man sacīja:

“Ja tu neaizbrauksi, tad es tev izlaidumā nosēdīšos blakus un ausī dziedāšu himnu.”

Iespējams, tas bija domāts tā, ka ne īpaši tīri, kā jau citas jomas speciālistam, kuram varbūt dziedāšana nav tā stiprākā puse. Jēkabsona kungam ir kolosāla humora izjūta.

Es skolas laikā biju diezgan dumpinieciska, iestājos par savu taisnību, ka visam jābūt kā pēc noteikumiem. Pat uz savām kursabiedrenēm, kuras nebija tik sportiskas, kādreiz norādīju, – tā nav godīgi, ja bija kāds pārkāpums vai kaut ko neizdarīja līdz galam. Bet skolotājs dažkārt uz to pievēra acis.

Tagad es to visu ļoti labi saprotu, viņš darīja pilnīgi pareizi. Citādi tie bērni, kuri jau tā nemīl sportot, tiktu vēl vairāk izstumti. Viņš izjuta empātiju pret visiem saviem audzēkņiem. Nejutu, ka viņam būtu mīlulīši. Tādas sadalīšanas kastītēs nebija.

Aivita Dreiblate, Em.Melngaiļa Liepājas mūzikas vsk. 1987. gada absolvente:

– Godavīrs. Skolotājs ar lielo burtu. Cilvēks, kurš vienmēr turējis doto vārdu, stingrs, nelokāms, ar savu apmācības un disciplinēšanas metodi, kura gandrīz un vienmēr darbojusies daudzu gadu garumā.

Sportisks, vienmēr gatavs startam, arī tad, ja šodien sprintā nemaz nebūtu jāpiedalās.

Un tādi kļuvām arī mēs, viņa audzēkņi – mērķtiecīgi, ar stingru mugurkaulu, izturīgi, reizēm draiski, bet ar iekšēju vajadzību vienmēr finišēt un iet līdz galam.

Mūsos tika iesēta pārliecība – tu vari, es varu, mēs varam!

Skolotāja sirsnīgais acu skatiens, humora pilnie uzmundrinājuma vārdi daudziem audzēkņiem, arī man, lika mums kļūt stiprākiem, nekā patiesībā bijām.

Skolas laikā darbojos kursa basketbola komandā, ar kuru piedalījos groza bumbas turnīros starp kursiem, daudzreiz piedalījos vieglatlētikas sacensībās un divreiz pabiju Vislatvijas slēpošanas sacensībās Cēsīs un Daugavpilī.

Skolotājs Gunārs ne tikai mūs motivēja labi nostartēt mačos, bet aktīvi palīdzēja arī iesmērēt slēpes un pat izdancināja pēc sacensību ballītēs!

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.