liepajniekiem.lv
Sarunas laikā atklājas, ka Kaspars ar lielu rūpību izturas pret katru lietu, kurai ķeras klāt. Pat laiks labai grāmatai viņa dienas režīmā tiek ieplānots.
Viņaprāt, tieši pareiza laika plānošana ir veiksmes atslēga, lai gan neliedzas, ka nākas būt arī elastīgam.
Skolas laikā bijis aktīvs jaunietis, tādēļ priecājas par ceļā sastaptajiem skolotājiem, kas viņa enerģiju ievirzījuši pareizā gultnē.
– Jau kāds laiks pagājis, esot valdes locekļa amatā. Esat apmierināts?
– Pagājis vien mēnesis. Jūtos patiešām labi, esmu pateicīgs komandai, kas mani uzņēma. Uzreiz jūtams, ka uzņēmums ir labi pārvaldīts, te ir patīkama darba vide, koleģiālas attiecības.
Apzinos, ka no manis uzņēmumā tiek gaidīts, lai lietas ritētu nevis tā, kā ierasts, bet tiktu meklēti risinājumi tempa kāpināšanai.
Mans atbildības portfelis ir attīstība no tehnoloģiskās un biznesa puses: veidot kādu papildu biznesa portfeli un ieviest jaunus pakalpojumus, kā arī pārdošanas procesu virzība un klientu piesaiste.
Šī mēneša laikā esmu jau atradis tos izaicinājumus, ar kuriem man būs jāstrādā, un tas lieliski motivē.
Turklāt šis laiks nav pagājis vienkārši iepazīšanās zīmē, uzreiz ir sākts dinamisks un mērķtiecīgs darbs.
– Tehnoloģijas ir jūsu stiprā puse?
– Tās vienmēr bijušas mana darba centrā, tehnoloģijas ir bijusi mana atbildība gadiem. Lomas gan bijušas dažādas, esmu bijis inženieris, vadītājs, uzņēmējs.
Darba vietu nav bijis daudz, bet ieņemamie amati dažādi.
Pati pirmā darba vieta bija “Liepājas metalurgs”, kuru pametu kā viens no pēdējiem, jo turpināju strādāt arī brīdī, kad uzņēmums jau bija bankrotējis.
Nākamais solis bija “Aerodium”, kur pagāja aptuveni desmit gadi, bet pēdējie divi gadi tika aizvadīti uzņēmēja lomā. Tam sekoja “Liepājas enerģija”.
– 34 gadi un tik bagāta pieredze. Bija laiks arī sevis meklējumiem, dzīves baudīšanai?
– Nē, tādu periodu, kad divus gadus būtu bijis kaut kur un reizē nekur, manā dzīvē nav bijis.
Laikā, kad strādāju “Liepājas metalurgā”, paralēli arī mācījos Rīgā, kad uzņēmums bankrotēja, pārcēlos uz galvaspilsētu.
Visu laiku ir bijusi tāda mērķtiecīga virzība.
– Šāda apzinība nāk no bērnības vai to rada pareizā motivācija?
– Apzināta mērķtiecība manī parādījās vidusskolas pēdējos gados. Enerģijas man bijis daudz visos laikos, vienīgi lietderīgā formātā es to sāku izmantot vidusskolas izskaņā.
Par virziena ierādīšanu varu teikt milzīgu paldies saviem skolotājiem, kas prata sakārtot galvu.
Zinātkāre un sava veida ambīcijas man parādījās diezgan agri, tomēr ar prātu to visu sāku pielietot, tuvojoties trīsdesmitgadnieka slieksnim.
Tas, manuprāt, ir laiks, kad sāk stabilizēties dzīve, veidoties spēcīgi ieradumi un dzīves pieredze ļauj precīzāk raudzīties uz lietām.
– Kas ir tās virsotnes, ko, šādi ejot uz priekšu, gribētos sasniegt?
– Zinu, ka esmu tendēts uz izaugsmi arī pēc personības tipa, tādēļ arī atrodu sevi lomās, kurās prasīta izaugsme un attīstība.
Mērogu ambīcijām dod labi piemēri un vide apkārt. Te gan es nerunāju tikai par profesionālo sfēru, bet par pašizpausmi kā tādu, piemēram, ģimeni veidojot.
Ja tu ieraugi, kā dažādi cilvēki lietas apvieno, un redzi, kas iespējams, tas ļoti mobilizē, rada ambīcijas. Tad nu tālāk tas ir pašdisciplīnas jautājums – kā to realizēt.
Vai man šobrīd ir kas konkrēts, pēc kā es vados un vēlos sasniegt? Īsti nav.
Kā jau teicu, pēc trīsdesmit ir skaidrs, kāds ir tavs potenciālais mērogs, ko vēlies sasniegt, izdarīt. Konkrēta pakāpiena, ka pēc diviem gadiem būšu šeit, man nav.
– No darba devēja pārtapāt darba ņēmējā?
– Katrā no šīm pusēm ir sava niša. Viena nav labāka par otru, tas vairāk atkarīgs no tā, ko tu konkrētajā brīdī izvirzi par prioritāti.
Arī esot uzņēmējam, tie formāti ir dažādi, jautājums, cik liels ir uzņēmums, kāda ir darbības sfēra. Konservatīvākā industrijā dinamika būs pavisam citādāka nekā jaunuzņēmumā.
Mani uz šo konkrēto izaicinājumu motivēja vēlme raudzīties plašākā mērogā.
Šeit spēles laukums, kurā es varu ietekmēt kādus sabiedriskos procesus, ir krietni lielāks, nekā esot uzņēmējam.
Ietekmes sfēra ir lielāka un tajā pašā laikā arī izaicinošāka, bet tas ārkārtīgi motivē.
– Atkal liepājnieks?
– Jā, pēc daudziem prombūtnes gadiem Rīgā esmu atgriezies un nobāzējies šeit.
Liepājnieks sirdī jau esmu bijis visos laikos, arī, dzīvojot galvaspilsētā, te biju biežs viesis brīvdienās, svētku dienās. A9 nepavisam nav sveša lieta (smejas).
Protams, tagad tā sajūta ir pavisam cita, jo ir liela atšķirība – tu atbrauc te atpūsties vai dzīvo. Vasarā šeit ir fantastiski, jo būtībā šeit ir kūrorts ar pilsētas praktiskumu.
Pilsēta nav ne maza, ne liela, viss rokas stiepiena attālumā.
Sarežģītāk veicās ar mājokļa jautājumu. Tas aizņēma kādus divus mēnešus, jo atrast dzīvesvietu nebija viegli. Bet nupat esam atraduši vietu, ko saukt par mājām, un sirds ir mierīgāka.
– Bērnība taču pagāja Liepājā?
– Jā, esmu centra puika. Bērnība pagāja Graudu ielā, mācījos Liepājas Valsts 1. ģimnāzijā. Tagad redzot to, kā attīstījies, piemēram, Kūrmājas prospekts, bez šaubām, ir sajūta, ka pilsētā viss notiek.
Vai bērnībā biju plānojis dzīvot Liepājā, īsti neatceros. Zinu tikai, ka gribēju būt inženieris, savu lomu tur nospēlēja mans fizikas skolotājs Šablovska kungs.
Pēdējos vidusskolas gados viņš manī radīja gan interesi par eksaktajām zinātnēm, gan paliekošu piemēru darba ētikas ziņā.
– Skolotāji acīmredzami bijuši jūsu autoritātes. Kā ar vecākiem?
– Vidusskolas posmā dzīvoju ar mammu un brāli. Nekādu spiedienu no mammas puses īsti nejutu. Viņa vienmēr bija ļoti darbīga, enerģiska un atbalstīja mani visos virzienos, kuros izvēlējos iet. Arī lielās darbspējas man noteikti ir no mammas.
Savukārt radi no tēva puses lielākoties saistīti ar pedagoģiju vai zinātni. Varbūt no turienes nāk tā mana vēlme izzināt.
Par zinātnieku gan nekļuvu (smejas). Kādu brīdi studēju doktorantūrā, tomēr tas nebija mans virziens.
– Ja nebūtu šāda piedāvājuma, atgrieztos Liepājā?
– Domāju, tas bija laika jautājums. Mana topošā sieva arī ir no Liepājas puses, tēva un mammas saknes ir Rucavā, sievas radi tepat, es pats visu mūžu dzīvojis Liepājā.
Tas šķiet likumsakarīgi, un esam izlēmuši te nobāzēties. Šī ir laba vieta ilgtermiņa dzīvošanai.
– Galvaspilsētas dinamikas netrūkst?
– Rīga jau arī nav nekāda metropole, skaidrs, ka dažreiz vajag tādu intensīvāku ritmu. Globāli raugoties, kas tas ir – divas stundas ceļā? Domāju, Rīgā būsim bieži viesi.
– Jums ir svarīga plānošana?
– Pilnīgi noteikti, es mīlu visu saplānot. Arī personīgo laiku, ne tikai darbus.
Agrāk manī bija tāda ilūzija, ka, pieturoties pie strikta plāna, es varu kontrolēt un pārskatīt visu notiekošo. Ar laiku sapratu, ka tas nav iespējams, bet tāpat lietām pieeju plānveidīgi un mērķtiecīgi, vairāk gan domājot par to, kā reaģēt un adaptēties.
Galu galā ir daudz tādu dzīves notikumu, kas tikpat labi varēja arī nenotikt, neatkarīgi no tā – plānoti vai neplānoti. Tu varēji to cilvēku nesatikt, sludinājumu neieraudzīt, neaizbraukt, bet tomēr.
– Ja ir plāns, ir impulsi no malas, kas no tā var izsist. Kā rīkojaties, kad nāk sitiens?
– Šis patiesībā ir dziļš un individuāls jautājums.
Izvērtēt, kad jānoturas un kad jāceļas un jāiet prom, tā ir dzīves māksla.
Ja izaicinājums ir tāds, kurš tev jāpārvar, tad tas ir jāpārvar, un viss.
Kur rast spēku? Tas ir pašdisciplīnas jautājums, bet lielā mērā atkarīgs no vides un tuvāko atbalsta.
– Viscaur plānota un apzināta dzīve. Bērnībā vismaz kāda blēņa gadījās?
– Nu pamatskolas laiks un tīņu gadi bija kā jau visiem klasiskiem tīņiem. Uzvedāmies, kā uzvedāmies. Enerģijas daudz, lietderības maz (smejas). Tā tas posms arī pagāja.
Ja kaut kur šāvām pār strīpu, mūsu klases audzinātāja Valda Dorša bija tas cilvēks, kas ļoti labi mācēja nolikt mūs pie vietas. Viņas autoritāte bija pietiekoši spēcīga, lai tīņu ego noklusinātu.
Tas, ko mums nekādā ziņā nevarēja tolaik pārmest, ir enerģijas trūkums. Nu tās bija pārpārēm.
– Klasē bijāt līderis vai klusētājs?
– Malā es noteikti nebiju, drīzāk biju no tiem skaļajiem bērniem, aktīvists.
Nedomāju gan, ka tā bija apzināta līderība, vienkārši bija jāatrod veids enerģijas izlādei. Kluss neesmu bijis nekad dzīvē.
– Kas tiek iekļauts rūpīgajā plānā ārpus profesionālās dzīves? Sirdspriekam.
– Jau labu laiku atpakaļ aizrāvos ar distanču slēpošanu. Dzīvojot Rīgā, to varēja labi savienot, jo Rīgā tomēr ir četri gadalaiki. Liepājā ziemas ir nosacītas.
Pēdējos gados arī ar Rīgu bija par maz, sāku braukt uz Gulbenes pusi, Alūksni, kur ziemas ir vēl pilnvērtīgākas. Tas aizrauj pilnībā.
Tāpat kā citi aktīvie es skrienu, eju pārgājienos.
Tajā pašā laikā lasu daudz un katru dienu. Esmu uzlicis sev stingru uzstādījumu, ka dienā man ir jāatrod laiks grāmatai.
Daiļliteratūra, klasiķi, tehniskas lietas par politiku, ekonomiku, viss iet pie sirds.
Sports un literatūra ir tas, kas aizņem manu brīvo laiku.
– Ir kāda nodarbe, kas ilgstoši atrodas gaidīšanas listē?
– Daudz tādu lietu ir. Mums visiem ir dotas 24 stundas.
Svarīgi izvēlēties tās lietas, kurām spēj pateikt “nē”, jeb paņemt desmit lietas, ko dzīvē gribi izdarīt, un no tām izvēlies divas vai trīs. Visu paspēt nav iespējams.
Vizītkarte
Kaspars Frišfelds
- Dzimis Liepājā 1989. gadā.
- Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvis maģistra grādu elektrotehnoloģijā un datorvadībā.
- Pirmo darba pieredzi guvis AS “Liepājas metalurgs”, ilgstoši strādājis starptautiskā uzņēmumā “Aerodium Technologies” un īstenojis sevi kā uzņēmējs uzņēmumā “IAS”.
- Uzskata, ka izaicinājumi, kas pirms laika šķita nesasniedzami, mērķtiecīgi virzoties uz priekšu, ar laiku kļūst reāli.
- Saderinājies.
- Aizrauj sports un literatūra.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
