Nereti faktu, ka mēs spējam redzēt, uztveram kā pašsaprotamu, bet Latvijā ir vairāk nekā 12 000 cilvēku, kuri, daļēji vai pilnībā zaudējot redzi, kļuvuši par invalīdiem. Kāda ir dzīve, kad neredzi savus bērnus izaugam, kad esi atkarīgs no pavadoņiem? Liepājas Neredzīgo biedrības telpās tikāmies ar Visvaldi Rūdolfu Gansonu un Solveigu Vilmani, kas atklāja mums neredzīga cilvēka ikdienas izaicinājumus.

“Akls paliku pēc negadījuma darbā pirms 18 gadiem. Strādāju ar sarežģītu tehniku, metāla šķembas gluži vienkārši sašķīda man sejā. Aklums iestājās momentāli. Tā kā savā darba vietā biju viens, pirmais, par ko uztraucos, kā man nokļūt pie kāda, lai palīdz,” atmiņās dalās Visvaldis Rūdolfs Gansons. Kopš tiem laikiem vīrietis dzīvo, kā pats saka, pilnīgā tumsas valstībā. Liels palīgs ikdienas darbos Visvaldim ir sieva, arī asistente, kas regulāri nāk pie viņa, un, protams, Liepājas Neredzīgo biedrība, kur viņš var darboties ar rokdarbiem. “Bez biedrības sašļuktu dūša, šeit jūtu piederību un to, ka esam vajadzīgi. Kad uz pāris mēnešiem biju nolicies ar plaušu karsoni, dzīvoju pa mājām un jutu, ka nāk virsū tāda apnicība. Paldies manai vislielākajai atbalstītājai no biedrības Solveigai, ka viņa mani burtiski izvilka no depresijas. Tagad atkal esmu priecīgs un turpinu pīt grozus,” pastāsta pensionārs. Kungs, stāstot par piedzīvoto, atklāj, ka viss šai dzīvē notiek ar kādu jēgu, piemēram, viņš nekad nebūtu domājis, ka kādreiz dzīvē tirgos savus mākslas darbus. Visvalža pītie grozi un veidotā keramika ir patiesi kvalitatīvi un pieprasīti. “Līdz aklumam nekad neko tādu nebiju mēģinājis. Esmu patīkami pārsteigts, ka man tas padodas!” priecīgs ir Gansona kungs.

Solveiga Vilmane savukārt redzi zaudējusi pirms 11 gadiem. Kādu rītu pēc pamošanās sajutusi grauzošas sāpes acīs. Nesapratne par to, kas notiek, bijusi pamatīga, jo Solveiga jutusi, ka zaudē redzi. Braukusi pie ārstiem, bet Latvijā īsti nav varēts palīdzēt. Ar radinieku palīdzību atradusi labus acu ārstus Maskavā. Tur arī noteikuši diagnozi – radzenes čūla. Tā ir ārkārtīgi reta diagnoze, zināms tikai, ka to var izraisīt kāds iekaisums, ģenētika vai vīruss, bet neviens no mediķim nav atradis Solveigas saslimšanas iemeslu.

Sievietei tolaik bija tikai 31 gads, viņa viena audzinājusi gadu vecu bērniņu… Bijis smagi, bet tieši bērns devis stimulu tomēr cīnīties par savu dzīvi un nenolaist rokas. Nu jau Solveigas dēlam ir 12 gadu un viņš ir pilnībā apmācīts darbam ar neredzīgajiem. Bez puikas palīdzības Solveiga daudz ko nevarētu izdarīt. “Vienīgi gribētos redzēt, kā izskatās dēls,” sieviete neslēpj. Tikmēr viņa dzīvo, tikai nojaušot brīdi, kad dienu nomaina nakts. Tas ir viss, ko Solveiga var saskatīt.

Abi ar Visvaldi viņi pastāsta, ka iepirkšanās veikalā neredzīgajiem ir īsts izaicinājums. Visvaldis iepērkas tikai ar asistenti, bet Solveiga nereti izmanto lielveikalos esošo infocentru darbinieku atsaucību un, piemēram, apģērbu iegādē paļaujas uz pārdevēju ieteikumiem.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 30. oktobra numurā.

#kvards-20191030-08#