7. jūlijā pulksten 16 Pāvilostas bibliotēkas zālē atklās dokumentu un fotomateriālu izstādi, kas veltīta Grīņu dabas rezervāta 80. jubilejai. Nupat ekspozīcija “Caur uguni un ūdeni”, ko veidojusi Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija, izmantojot materiālus no Latvijas Universitātes Botānikas muzeja un dažādu autoru fotogrāfijas, bija apskatāma Latvijas Dabas muzejā. Bet dienu vēlāk pašu jubilāru ikviens interesents varēs iepazīst arī īpašā pārgājienā.

Svinēs trīs dienas

Izstādei dotais nosaukums “Caur uguni un ūdeni” norāda uz savdabīgajiem Grīņu rezervāta dabas veidošanās apstākļiem, jo Grīņu simbols, ēriku dzimtas sīkkrūms – grīņa sārtene –, aug vietās, kas pavasaros un rudeņos pārplūst, bet vasarās izkalst.

Viena no ekspozīcijas veidotājām, Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas Dabas izglītības centra “Slītere” vadītāja Andra Ratkeviča stāsta, ka, apkopojot pieejamo informāciju un vēsturisku dokumentu attēlus, personīgo arhīvu bildes, fotogrāfa Pētera Jaunzema 20. gadsimta astoņdesmitajos gados Grīņos radītās fotogrāfijas, kā arī dabas pētnieku mūsdienās uzņemtās reto augu un dzīvotņu bildes un aprakstus, ielūkoties unikālajā Grīņu dabas rezervātā, atcerēties rezervātam nozīmīgas personības un kultūrvēstures aspektus ikviens var distancēti. Savukārt rezervātā Grīņu svētki sāksies 8. jūlijā pulksten 18 Sakas pagasta  “Graudiņos” ar pulcēšanos un ekskursijām brīvā dabā, vienkāršas, Grīņiem raksturīgas maltītes gatavošanu un baudīšanu, dabas izglītības darbnīcu un spēļu spēlēšanu, kopīgu dziedāšanu un, tumsai sabiezējot, nakts kukaiņu iepazīšanu, izmantojot speciālas “kukaiņu lampas” un ieklausoties klāt esošo kukaiņu pētnieku skaidrojumos. “Svētki turpināsies arī nākamajā dienā, kad rīta agrumā sāksies vairāk nekā 10 kilometru garais pārgājiens uz dabas retuma – grīņa sārtenes – ziedēšanas vietām pašā Grīņu rezervāta sirdī,” piebilst A. Ratkeviča.

Pētnieku iniciatīva

Grīņu dabas rezervāts 700 hektāru platībā dibināts 1936. gadā Pāvilostas novadā starp Saku un Ziemupi. Tas ir viens no četriem mūsu valsts rezervātiem un otrs vecākais Latvijā aiz Moricsalas rezervāta, kas izveidots pirms 104 gadiem.

A. Ratkeviča stāsta, ka pasargāt unikālo, neparasti askētisko dabu Piejūras zemienē Rietumlatvijā starp Saku un Vērgali ar virsājiem un Eiropas mērogā reto grīņa sārteni ierosināja tā laika dabas pētnieki. “Sakā Latvijas pirmās brīvvalsts laikā notika aktīva saimnieciskā darbība, jo uz mazapdzīvoto pagastu pārcēlās ģimenes no Latgales, kurām šeit iedalīja jaunsaimniecības. Virsājus nodedzināja, saraka grāvjus, cēla ēkas, sēja labību. Ierosinājums vēl nepārveidoto grīni, kur sastopami unikāli, reti augi, ņemt valsts aizsardzībā kā dabas rezervātu, nāca pēdējā brīdī,” viņa pastāsta.

Dabas pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte uzskata, ka jubileja ir nozīmīga ne tikai pašam rezervātam, bet arī dabas aizsardzībai Latvijā kopumā. Tas, cik sena ir rezervāta vēsture, skaidri parāda, cik senas ir rūpes par dabas vērtību saglabāšanu Latvijā. Citādi nereti nākas cīnīties ar mītu, ka dabas aizsardzība ir mūslaiku apsēstība.

Grīnis, virsājs un sārtene

Vārds grīnis nozīmē ieplakas mežos starp uzkalniem jeb kalvām, kas pavasaros un rudeņos applūst, bet vasarās izkalst, tāpēc viegli izceļas ugunsgrēki. Mežkopji šo lokāli lietoto vārdu iekļāvuši savā profesionālajā terminoloģijā un par grīni sauc nabadzīgu, slapju meža augšanas apstākļu tipu ar plānu kūdras slāni, kaļķainu augsni un saknes necaurlaidīgu rūsakmeni pārdesmit centimetru dziļumā, kura veidošanos veicinājuši regulārie degumi. Šādi apstākļi un tajā augošās augu sugas ir visai reti sastopamas. Nabadzīgais grīnis, kur aug retas priedes un bērzi, mijas ar Rietumeiropas tipa virsājiem. Latvija ir to izplatības tālākais ziemeļu punkts. Šādās vietās sastopams augu valsts retums – grīņa sārtene. Tas ir ēriku dzimtas sīkkrūms, 10 līdz 40 centimetru augsts, vasaras vidū uzzied sārtiem ziediņiem, kas zaru galos sakārtoti čemuros. Pavisam rezervātā atrodami 33 reti augi. 

Grīņu dabas rezervāta platība ilgstoši bija 700 ha, tomēr pagājušā gadsimta 70. gados to paplašināja līdz 1457 ha, iekļaujot rezervātā tās teritorijas, kuras līdz Otrajam pasaules karam apsaimniekoja latgalieši, bet pēc tam tās tika pamestas un mākslīgi apmežotas.

Vietu veido cilvēki

Stāstot par Grīņu rezervātu, jāstāsta par cilvēkiem, kas šo vietu veidojuši tādu, kāda tā ir – mums skaidro dabas pētnieki.

Jau minēts, ka teritorijas attīstību būtiski ietekmējusi šurp atbraukušo Latgales jaunzemnieku darbošanās. Cilvēki no Latgales reģiona ienesa Grīņos savdabīgus akcentus māju būvēšanas tradīcijā, reliģijā. Mēģinājums nodarboties ar tradicionālu lauksaimniecību Grīņos beidzās ar neveiksmi, jo dabas apstākļi to neļāva. “Lielākā daļa latgaļu pieņēma valsts piedāvājumu pārcelties uz citurieni, taču tad jau bija klāt lielie pārmaiņu laiki – padomju okupācija un karš,” stāsta A. Ratkeviča, piebilsot, ka latgaļu ieceļošana Kurzemē ir atsevišķa pētījuma vērta.

Līdz deviņdesmitajiem gadiem Grīņos vēl stāvēja Sakas katoļu draudzes dievnams – guļbūve. Tagad šī ēka jau pārdesmit gadu kalpo Kolkas katoļiem. Pāvilostas domes deputāts Andris Zaļkalns atceras, ka vietējie smagi pārdzīvojuši šo baznīcas pārcelšanu, jo neviens jau viņiem atļauju neesot prasījis.

Īpašs stāsts ir par mežsargiem, kas rūpējušies par Grīņu rezervātu. Pēdējais, kas uzraudzīja šo teritoriju, bija Ilmārs Treimanis, pirms viņa par mežsargu  strādāja Antons Gubāts, kurš iepriekš bija arī Slīteres valsts rezervāta direktors, bet leģendāra personība ir Valdis Grunskis, kurš te bijis mežsargs 27 garus gadus. Viņš strādāja par mežsargu Grīņu dabas rezervātā no 1975. gada, kad rezervāts ietilpa vienā no Alsungas mežrūpniecības saimniecības Sakas mežniecības apgaitām. Visu mūžu dzīvojis Sakas novada “Ceriņos”, kurus būvējis viņa tēvs, Valdis Grunskis bija vieda, gaiša un novadā ievērojama personība.

Arī dzelzceļa līnija Ventspils – Liepāja, kas šķērsoja rezervātu, ir palikusi pagātnē, tikai sliežu ceļa uzbērums atgādina laikus, kad no lokomotīves vai pasažieru izmestiem izsmēķiem mēdza degt Grīņu meži. Meža ugunsgrēki palikuši mežsargu atmiņās un novada aprakstos. Kopš 1915. gada tie atkārtojušies ik desmitgadi.

Nākotne prasa rīcību

Cilvēkuprāt, uguns mežā ir liels posts, taču grīņa sārtenei uguns ir “draugs”. Tā nespēj konkurēt ar citiem meža zemsedzes augiem, kas sazeļ rūpīgi no uguns sargātā mežā. Lai sārtenes dzīvotni saglabātu, nepieciešama zemsedzes kontrolēta, plānveida dedzināšana. To dabas pētnieki ieteikuši, balstoties uz citu valstu pieredzi aizsargājamās teritorijās līdzīgos apstākļos.

Patiesībā stāsts par Grīņu rezervāta nākotni tāpat būtu saistāms ar apzinātu cilvēka darbošanos. Dabas pētnieki uzskata, ka te būtu veicami dažādi pasākumi dabas vērtību saglabāšanai un līdz šim pieļauto kļūdu labošanai. Arī tādi, kas, iespējams, sabiedrībai nemaz nebūtu tik viegli pieņemami. Piemēram, teritoriju apūdeņošana vai mākslīgi sastādīto meža audžu izciršana.

A. Zaļkalns uzskata, ka rīcība, kas pamatota ar rūpīgu izpēti un zinātnisku pieeju būtu atbalstāma. “Nav noslēpums, ka grīņu sārtene ārpus rezervāta sastopama varbūt pat vairāk nekā tā teritorijā,” viņš norāda, piebilstot, ka ne jau tikai šī auga dēļ teritorija būtu īpaši aprūpējama.

“Jo vairāk mēs par kaut ko zinām, jo tas mums kļūst tuvāks,” saka D. Sāmīte. Viņa uzsver, ka jau šobrīd daudz kas tiek darīts, lai apsaimniekotu rezervātu un tuvāko gadu laikā tiks meklēti papildu līdzekļi no Eiropas Savienības fondiem, lai veiktu vērienīgākus darbus, kas palīdzētu novērst grīņu izzušanu rezervātā.

UZZIŅAI

# Dabas rezervāts ir cilvēka darbības neskarta vai maz pārveidota teritorija, kurā nodrošināta dabisko procesu netraucēta attīstība, lai aizsargātu un izpētītu retas vai tipiskas ekosistēmas.

# Grīņu dabas rezervāts ir 1454,9 hektārus liels, tas atrodas Pāvilostas novada Sakas pagastā. Kopš 2011. gada 1. februāra to pārvalda vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra pakļautībā esošās Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija.

# Iestājoties Eiropas Savienībā, Grīņu dabas rezervāts tika iekļauts Eiropas aizsargājamo dabas teritoriju tīklā “Natura 2000”. Dabas rezervātā konstatētas 52 īpaši aizsargājamas sugas, no tām 33 augu un 16 putnu sugas. Grīņu dabas rezervāts ir nozīmīga teritorija Eiropas aizsargājamā biotopa “Slapji virsāji ar grīņa sārteni” saglabāšanai Latvijā.

# Rezervāta teritorija izveidota, lai aizsargātu ļoti retu meža augšanas apstākļu tipu – grīni, kurš sastopams tikai Baltijas jūras Kurzemes piekrastē.

# Grīnī aug īpaši aizsargājama, ļoti reta augu suga – grīņa sārtene. No aizsargājamiem augiem sastopami arī Buksbauma grīslis, Baltijas dzegužpirkstīte, parastā vairoglape, Fuksa dzegužpirkstīte, stāvlapu dzegužpirkstīte, plankumainā dzegužpirkstīte, purva sūnene, palu staipeknītis, bezdelīgactiņa, sīpoliņu donis u.c.

PIELIKUMS “ZAĻĀ ISTABA” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.

PROJEKTA NR. 1-08/95/2016