Telts, zaļa pļava, dīķis, veloruļļu trenažieri, lai uzturētu sevi formā, āra tualete, ierīkota āra duša… Tēvs atved ēdienu, noliek drošā attālumā, un puiši var pusdienot. Jā, laukos, Grobiņas novadā, pašizolācijā kopš pagājušās nedēļas atrodas trīs Latvijas junioru izlases riteņbraucēji no Murjāņu Sporta ģimnāzijas, kuri inficējušies ar Covid-19.

Šāda veida izolāciju noorganizējis riteņbraukšanas entuziasts Guntis Čukurs, kura dēls Roberts ir viens no kovidpuišiem. Lai distancēšanās būtu patīkamāka un nebūtu vienam jāsēž četrās sienās, kas, iespējams, uz 16 gadus vecu jaunieti varētu atstāt arī mentālas blaknes, un, piemēram, nebūtu jādala viena tualete un vannasistaba ar veseliem ģimenes locekļiem, puiši izolējušies trijatā – ar Robertu kopā ir arī liepājnieks Rauls un dobelnieks Aivis. Viņi trenējas, izmantojot veloruļļus, kas ļauj uz vietas mīties ar velosipēdu, pļavā uzspēlē futbolu.

“Sveiki, puiši! Te gan lieliski apstākļi! Vajadzēja jums likt izdzīvot pašiem – medīt mežā un zvejot dīķī, bet jums vēl pieved pusdienas,” pajokoju pirms jautājuma par slimības gaitu.

“Normāli. Viss labi,” stāstot par slimošanu, jaunieši nav sevišķi runīgi.

Rakstot Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) terminoloģijā, visiem trim slimības gaita acīmredzot ir viegla. Diviem pilnīgi bez simptomiem – ne klepus, ne šķaudīšanas, ne grūtības ar elpošanu, ne galvassāpes. Bet vienam no jauniešiem ir pazudusi oža. Ik pa laikam viņus pakontrolē ar zvaniem, painteresējas, kur atrodas, kā jūtas, arī no SPKC.

“Pirmajā brīdī bija šoks un dusmas, ka bērnu no Murjāņiem met ārā, bet… Mums neviens nezvanīja, vienkārši izlasījām ziņās, ka ir jāsavāc bērni… Un bija jādomā, kā atgādāt mājās, lai šoferim nebūtu pēc tam 14 dienas jāpavada pašizolācijā. Atvedām atsevišķā transportā ar atdalītu sienu. Šie puiši, visticamāk, inficējās vairāku dienu sacensībās Lietuvā, pēc tam viņi bija Kuldīgā un tad vēl Igaunijā,” minējumu par inficēšanos izsaka Guntis.

Viņš uzskata, ka Covid-19 gadījumā Murjāņos bija jārīkojas citādi. “Kā es būtu rīkojies? Manuprāt, SPKC ne tikai jādod norādījumi atstāt internāta telpas, bet jautājums jārisina līdz galam, nevis jāatstāj ģimeņu ziņā. Centrs taču var lūgt palīdzību armijai. Murjāņos inficējās vismaz desmit cilvēki.

Var taču uzsliet telti, un lai šādā nometnē izolējas. Atstāt visus kopā, aizvest uz kādu pļavu, lai kopā pavada divas trīs nedēļas. Nav jēgas iespundēt vienu četrās sienās. Dod Dievs, lai pēc tādas izolēšanās vienatnē jaunietis vēl gribētu nodarboties ar sportu. Nācās atrisināt visu pašiem. Tāpēc priecājos, ka ir atsaucīgi ļaudis.

Paldies, Grobiņas novada domei un Uldim Vārnam, uzņēmumam “Grobiņas SPMK”, kas palīdzēja ierīkot āra dušu, riteņbraukšanas kluba “Liepāja” vadītājam Jurim Vilmanim, kas sagādāja veloruļļus, Zemessardzes 44. kājnieku bataljona komandierim pulkvežleitnantam Vilmāram Vecvagarim, kas aizdeva armijas telti dzīvošanai,” pateicīgs ir Guntis Čukurs.

“Pirmais, ko darām, kad konstatējam pozitīvu Covid-19 rezultātu, zvanām pacientam pašam. Tad tiek uzsākta epidemioloģiskā izmeklēšana, lai noskaidrotu, cik daudz kontaktpersonu ir iesaistītas,” skaidro SPKC pārstāve Ilze Arāja. SPKC arī zvana saslimušā pacienta ģimenes ārstam un informē par notikušo. Tālāk jau ārstēšanās gaitu kontrolē ģimenes ārsts. Arī izziņu par to, ka pacients ir izārstējies, izsniedz ģimenes ārsts, kurš šādu lēmumu parasti pieņem pēc divām Covid-19 negatīvām analīzēm. Ģimenes ārsts kontrolē un uzrauga arī iesaistītās kontaktpersonas.

Uz jautājumu, kas transportē saslimušo uz izolācijas vietu, SPKC pārstāve atbild, ka tā ir katra cilvēka personīgā atbildība. “Ja saslimušais atrodas ģimenē, tiks kontrolēta visa ģimene, jo tās locekļi būs kontaktpersonas. Ja ir iespēja saslimušajam kaut kur izolēties, tas ir ideāli, bet, ja šādu iespēju nav, tad mājiniekiem jāievēro higiēnas un distancēšanās noteikumi.”

Kāpēc SPKC vai kāda cita atbildīga iestāde nenodrošināja Murjāņu sporta ģimnāzijas audzēkņu izolāciju? “Tā ir nometnes organizatoru atbildība. Viņi atbild par dalībniekiem. Arī vecākiem jāizvērtē risks, laižot bērnu uz nometni. Skola sākotnēji bija gatava uzņemties atbildību par konkrēto sportistu izolēšanu, tomēr nespēja visu nodrošināt, jo ir komplicēti to izdarīt nometnes apstākļos – nodrošināt izolētību un aprūpi.”

I. Arāja atzīst, ka tad, ja ģimene dzīvo, piemēram, divistabu dzīvoklī un mājās ir jāpārved kāds no ģimenes locekļiem, kurš ir slims ar Covid-19, ne visiem ir iespēja atbrīvot dzīvokli vai noīrēt saslimušajam citu, “taču, ja slimība ir vieglas vai vidējas gaitas, slimnīcā šo pacientu neuzņems”.

Tātad, ja esat saslimis, pašam jāmeklē iespējas pašizolācijai, bet, ja tādu nav, tad jādezinficē virsmas, rokas, jālieto sejas aizsargmaska un jāievēro distance.