Ilze Ozoliņ, Linda Kilevica, Nora Driķe
"Kurzemes Vārds"
Šopavasar atkal esam labāko tautas kalpu meklējumos, jo jūnijā būs pašvaldību vēlēšanas. Kur zuda, kur rast un kāds viņš ir – ideālais politiķis? Atbildes “Kurzemes Vārds” meklē Latvijas valsts vēsturē.
Vērtības un devalvācija
Tās dienas, 1990.gada 4.maija, nozīmi mēs mazliet glorificējam, uzskata Rīgas Stradiņa universitātes profesore, 6. Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.
“Tas bija liels notikums, labs balsojums, bet vai Tautas frontes deputāti varēja balsot citādi? Celmlauzes un ceļarādītājas bija Lietuva un Igaunija, kas to jau bija to izdarījušas. Lietuvieši bija uzņēmušies pamatatbildību un vissmagāk izbaudīja, ko nozīmē degvielas blokāde, arī vēlāk saņēma vissmagākos triecienus. Mēs diezgan viegli tikām cauri.
Nobalsot par Latvijas neatkarību bija Augstākās Padomes deputātu varonība, bet ne tik liela, kā iedomājamies. Gribam redzēt pozitīvo, bet negribam redzēt aizkulises.
Pati Augstākā Padome mums parādīja tādu situāciju: kad vēlēja prezidiju, pēkšņi no dienaskārtības pazuda Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns, tautā mīlēts līderis. Kāpēc tu, draugs, piekāpies Anatolija Gorbunova priekšā? Un ne jau Ivaru Godmani tik viennozīmīgi ievēlēja [par Ministru padomes priekšsēdētāju]. Bija tautas sajūsma, bet jau bija sākušās dziļas iekšējās krīzes Tautas frontē un spēku pārdalījums ekonomiskajos jautājumos. Politiķi, kuri domāja par neatkarību, nebija teorētiski sagatavoti praktiskajam procesam.
Vēl bija PSRS pretestība, ne velti pasludināja pārejas periodu uz neatkarību. Nebija vienprātības, kā to pārvarēt. Pacēluma brīdī ļoti svarīgi, ka politikas vadībā bija arī radošā inteliģence – Imants Ziedonis, Alberts Bels, Jānis Peters, Jānis Stradiņš. Viņi uzturēja garu, bet kārtību veidoja citi viņiem aiz muguras. Stradiņa uzstāšanās par valsts karogu, par himnu vēl nav novērtēta. Alberts Bels pils tornī, kā viņš pats teica smiedamies, dzinās pakaļ dižgaram, simtgadniekam Ēvaldam Valteram, kurš uzskrēja, lai uzvilktu sarkanbaltsarkano karogu. Bet drīz garīgo nomāca ar pragmatiski ekonomisko, sākās dalīšanās, un visi šie manis nosauktie cilvēki no politikas aizgāja vīlušies. Tagad ļoti vienkārši pārmest – tu neizdarīji kaut ko, salūzi.
Mums nebija izpratnes par savu ekonomisko ceļu, nerēķinājāmies, ka Eiropas kopienai ir savi iekšējie noteikumi. Uz Rietumu emigrācijas pārstāvjiem skatījāmies nekritiski, kā uz praviešiem baltā zirgā, savēlējām viņus amatos, pēc tam brīnījāmies, kā labklājības ministrs var no tribīnes pateikt, ka “pensionāri savairojušies kā truši”.
Vēl – PSRS armijas izvešanu regulēja ASV, Latvijas viedoklis toreiz bija otršķirīgs, tā bija lielo valstu spēle, un mēs reizēm tai padevāmies.
Ekonomiski viena no lielākajām kļūdām bija tā, ka privatizācijas sertifikātus pataisījām par preci brīvā tirgū un devām iespēju negodīgi iegūt īpašumus.
Idealizējām Latvijas Republiku, kāda tā bija līdz Otrajam pasaules karam, bet aizmirsām, ka pasaule ir aizgājusi 50 gadus uz priekšu un Edvarda Virzas “Straumēni” vairs nav iespējami. Šīs kļūdas izmantoja cilvēki, kuri saprata, ka var ērti iekārtoties, veidot partiju, ņemt varu, lai iegūtu ekonomisko varēšanu.
Arī politiķa tēls 90.gadu sākumā bija idealizēts. Augstākās Padomes deputātus zināja, viņus sabiedrība cienīja. Jā, viņi arī riskēja, daudzi bija gatavi sevi ziedot, ticēdami kam augstākam – savai valstij, tās neatkarībai, varbūt reizēm neapzinādamies, ka viņi var kļūt par preci, kuru pārdod lielā tirgū.
Neiedomājās teikt “man šī valsts riebjas”, bet uzdeva sev jautājumu, vai es varēšu? Ko izdarīja tie, kuri paņēma viņu darba rezultātus, jau ir cits jautājums. Tagad prasa: “Kāpēc ne es? Ja viņš ir ministrs, tad ar ko es esmu sliktāks?”
Tagad cilvēki zina deputātus skandālistus, tādus kā Artuss Kaimiņš. Diez vai Saeimas prezidiju zinātu nosaukt. Toreiz bija gods atrasties parlamentā un darīt. Tagad tas vairāk ir darījums, tāpēc politiķa tēls Latvijā ir strauji mainījies uz slikto pusi, līdz ar to arī cilvēku attieksme pret viņiem. Kad politiķis pats kļūst par preci, vairs cieņu un uzticību nevaram gaidīt.
Staigāšana pa partijām, lai cik skaistiem vārdiem pamatota, ir necieņa pret sevi, atklāta parādīšana, ka neatbild par to, ko dara, piemāna cilvēkus un nesaprot, ko pats izdarījis. Tā ir devalvācija. 90.gados nelietoja teicienu “politika ir netīra”. Augstākajā Padomē, manuprāt, neviens deputāts šādu frāzi pat iedomājās nevarēja.
Diemžēl krīzes brīžos joprojām cilvēki tic tam, kurš sola visvairāk un visātrāk, bez jautājuma, kā to izdarīt. Un te jums ir – Kaimiņš! Kur viņš tagad? Es teiktu viņa vēlētājiem: “Padomājiet, ko deva jūsu rīcība?” Ļoti maz Latvijā runājam par to, cik daudz pilsonis individuāli ir atbildīgs par savu izvēli.
Es teiktu – deputāts ir nevis tautas kalps, bet labi izglītots augstas morāles cilvēks, kurš domā par savu tautu. Izvēloties politiķus, uzdosim sev jautājumu: “Vai es gribētu, lai šis cilvēks mani vada?” Vēlētāju var izaudzināt. Politiķis augs tad, ja vēlētājs to no viņa prasīs.”
Kā zelta būrītī
“Desmit minūtes pirms pusdienlaika deputāts modina savu kolēģi un jautā: “Uz kafejnīcu iesi vai turpināsi strādāt bez pusdienu pārtraukuma?” Šī anekdote lielā mērā raksturo mūsdienu sabiedrības attieksmi pret tautas priekšstāvjiem. Pētījumi rāda, ka katrs piektais Latvijas iedzīvotājs izjūt aizvainojumu pret Latvijas valsti, sabiedrība visvairāk uzticas armijai, vismazāk – politiķiem. Iedzīvotāju uzticību nebauda ne Saeima, ne valdība.