Toms nebrīvē faktiski uzaudzis, un tikai nesen viņš atkal nokļuva brīvībā. Šoreiz ar apņemšanos aiz cietuma mūriem vairs nenonākt. Taču cik viegli ir cilvēkam, kurš ilgu laiku pavadījis nebrīvē, iekļauties sabiedrībā?

Točkas, patēvi, vairākas skolas

“Žiguli nozagu,” saka Toms, jautāts par kādu noziegumu cietumā viņš nokļuva pirmo reizi. Jauniešu kompānija, kurā bijuši trīs puiši un divas meitenes, automašīnu aizdzinuši Ezerkrastā.

Ar zagto spēkratu diez cik tālu nav tikuši – pēc aptuveni 20 minūtēm pretim braukusi policija, kura Žiguli pamanījusi un uzsākusi pakaļdzīšanos. 

Toreiz Tomam piespriests gads un mēnesis ieslodzījumā. Gaidot tiesu, deviņus mēnešus pavadījis Liepājas cietumā, pēc tam pārvests uz Cēsu nepilngadīgo koloniju.

“Bailīgi bija. Līdz tam nekad nebiju atrauts no mātes,” saka vīrietis.

Puisis gan atzīst, ka visapkārt viņam bijusi nelabvēlīga vide – dzīvojis  stacijas rajonā Jaunliepājā, nomainījis vairākas skolas.

Mamma, lai arī alkoholu pati neesot lietojusi, lai uzturētu bērnus tirgojusi kandžu. Tajos laikos stacijas rajonā nelegālās točkas bijušas pārpārēm.

Ģimenē auguši trīs dēli, Toms ir vecākais no viņiem. Patēvi zēniem mainījušies. “Mamma nekad alkoholu nav lietojusi, bet viņas izvēles gan vienmēr bijušas…

Patēvi bija tādi, kas pabijuši gan cietumā, gan “vēl kaut kādi”. Nekādas audzināšanas nebija, tur bija kopīga atpūta.

Vidējais brālis manās pēdās aizgāja, tagad viņš ir Nīderlandē, bet jaunāko mamma nolēma sūtīt prom pie attāliem radiem uz Madonas rajonu. Tagad labs puika, nesen no Anglijas atbrauca.”  

Ar jaunāko brāli Toms nebija runājis 15 gadus, viņiem faktiski bijis jāiepazīstas no jauna.

Desmit gadi un lūzuma punkts

Kad pirmoreiz Toms nokļuvis cietumā, nekādi resocializācijas pasākumi ieslodzītajiem neesot bijuši. Tieši pretēji – ieslodzījums jaunietim bijusi kā izaugsme noziedzības pasaulē.

“Blakus bija pieaugušo kameras. Mēs varējām sazināties, aprunāties. Sapazinos ar tādiem cilvēkiem, kuri jauniešus pievilka kā kriminālās autoritātes. Ārpusē viņi braukāja ar džipiem, viņiem bija meitenes.

Jaunieši taču arī vēlas būt kruti, un pieredzējušie ieslodzītie viņus apmāca [noziedzīgās pasaules gudrībās],”

stāsta Toms.

Pirmo sodāmību viņš nosēdējis no “zvana līdz zvanam”, no ieslodzījuma atbrīvojies 2005. gadā 18 gadu vecumā. Brīvībā pabijis vien pusgadu.

Kopumā viņš ir tiesāts astoņas reizes – par zādzībām, laupīšanām. “Varēju iesist cilvēkam un kaut ko atņemt, lai dabūtu naudu,” viņš paskaidro.

Ilgi sodi gan neesot bijuši – nācies sēdēt dažus mēnešus, pusgadu, – līdz pēdējai sodāmībai 2013. gadā, kad Tomam piespriesti desmit gadi cietumā. Par noziegumu, kuru toreiz pastrādāja, viņš runā nelabprāt.

“Smags pants bija. Cilvēks neizdzīvoja, slimnīcā nomira.”

Ņemot vērā daudzās sodāmības, Toms uzskatāms par recidīvistu. “Man nācās pieaugt,” viņš saka. “Sākumā visa tā cietuma hierarhija šķita interesanta, es spēlējos ar to, bet tad sapratu, ka desmit gadi…, visas tās problēmas.

Mamma nāca uz tikšanām, tur bija tādas sarunas… grūti. Atskatījāmies atpakaļ uz visu dzīvi, kāpēc tā ir noticis. Pirmos trīs gadus domāju palīdzību meklēt starp ieslodzītajiem, līdz sapratu, ka tur ir tukšums.”

Kaut kādā brīdī Tomam sācis dergties, ka kameras biedri cits par citu vēlas būt krutāki, bet nevienam nav bijusi vēlme kaut ko sevī mainīt.

Ilgā ieslodzījuma laikā Toms apmeklējis psihologu, lasījis grāmatas par šo jomu. Jautāts, kas ieslodzījumā ir pats grūtākais, viņš atbild:

“Ieskatīties sevī, prātot par to, ko esi izdarījis, kāds egoists esi bijis gan pret tuviniekiem, gan citiem.”

Toms atceras brīdi, kad iestājies lūzums – kādu nakti kamerā pamodies un viņam tecējušas asaras. Nav sapratis, kas notiek, prātā iezagušās domas par mammu, par to, ka tā kā līdz šim dzīvot vairs nevar. Centies raudāt tā, lai kameras biedri nepamostos un to nepamana.

Stāsts uz teātra skatuves

Tomam līdzi velkas ne tikai smaga pagātnes nasta, bet arī alkohola atkarība. Jautāts, kā cietumā var iedzīvoties alkohola atkarībā, viņš pasmaida: “Ieslodzītie paši brūvē, turklāt vēl labāku nekā brīvībā. Ja ir vēlēšanās, alkoholu cietumā var dabūt, bet, ja nesanāk, var citiem paprasīt recepti, kā to taisīt.”

Pirmoreiz, kad Liepājas cietuma resocializācijas daļas darbiniece viņam piedāvājusi apmeklēt anonīmo alkoholiķu sapulci, viņš atteicies. “Ko tad es tur iešu klausīties, kā cits citam sūdzas, cik ļoti viņi turas.

Negribējās arī, lai citi ieslodzītie uz mani sāk skatīties greizi.

Taču, kad mani aicināja atkal, es aizgāju uz sapulci un sapratu, ka tur nav tā, kā biju iedomājies.”

Kad viņam piedāvāja cietumā turpināt izglītību, Toms, kuram tobrīd bija nepabeigtas 9 klases, nospriedis, ka tas būtu noderīgi.

Bijusi vēlme augt intelektuāli, tā nu viņš ieslodzījumā pabeidzis vidusskolu, atmetis smēķēšanu, piedalījies dažādās psiholoģiskās nodarbībās. 

“Lai cik jocīgi tas skanētu, esmu priecīgs par tiem desmit gadiem ieslodzījumā. Vienīgi žēl, ka kādam bija jācieš, lai es nonāktu līdz saprašanai,” spriež Toms.

Brīvs cilvēks Toms ir tikai aptuveni divus mēnešus, taču joprojām sabiedrībā jūtas nedrošs. Viņam esot kompleksi, sajūta, ka cilvēki uz viņu nosodoši noraugās.

Pirms ierasties laikraksta redakcijā, viņš piesardzīgi pajautā: ”Tur būs daudz cilvēku?”

Kad tuvojies atbrīvošanās laiks, Toms domājis, ka, nokļūstot otrpus mūriem, viņu pārņems eiforija, taču pirmās trīs dienas drīzāk juties apjucis, teju katru dienu viņš saskaroties ar tehnoloģiju lietošanas problēmām.

“Ieeju poliklīnikā, pieklājīgi pajautāju, kurš rindā pēdējais. Pieceļas kaut kāds čalītis un saka: nē, tagad jāizņem numuriņš. Tas pats bankā, kur saka – jāzvana, un tad mēs jums kodiņu sūtīsim. Kļuva neērti, nedaudz sāk parādīties kompleksi.

Uz mani skatās ar neizpratni – jauns čalis, kur ir problēma? Es taču neteikšu, ka esmu tikko no cietuma.”

Vīrietis saka, ka plānus dzīvei brīvībā nekaļot, viņam galvenais ir noturēties un nesākt lietot alkoholu. Pagaidām viņam tas izdodas, lai gan divreiz bijušas situācijas, kad pārņēmis kārdinājums. Vecie paziņas esot klāt kā likts, un, protams, viņi mudina iedzert, izklaidēties.

Noturēties viņam palīdzot atbalsta persona – brīvprātīgā līdzgaitniece Linda, ar kuru viņš iepazinies jau cietumā.

“Cietumā Linda man uzrakstīja vēstulīti, kas ir aizlīmētā aploksnē, un teica:

“Atvērsi, kad būs grūts mirklis brīvībā. Man vēl joprojām tā stāv mājās neatvērta.”

Pēc atbrīvošanās Tomam trīs gadus vēl būs policijas kontrole, viņam regulāri policijā jāatzīmējas. Kā bezdarbnieks viņš reģistrējies Nodarbinātības valsts aģentūrā, mācās datora kursos.

Vienlaikus viņš kā padomdevējs iesaistījies Liepājas teātra izrādes tapšanā. 7. decembrī pirmizrādi piedzīvos režisores Kristīnes Brīniņas iestudētā dokumentālā izrāde “Gaišās naktis” – par trim vīriešiem, kas nokļuvuši cietumā, vēl būdami jaunieši.

Viena ieslodzītā prototips ir Toms. “Tas mani motivē, jūtos kaut kur piederīgs, kaut kur iesaistīts,” viņš priecājas. “Periodiski tiekos ar aktieri, kas mani atveidos.

Lai iejustos, viņš man pat atnāca līdzi uz policiju, kur man bija jāatzīmējas.”

Ja neskaita bērnu izrādi, ko viņš skatījies, mācoties 4. klasē, Toms nesen pirmo reizi apmeklējis teātri, lai noskatīties iestudējumu – komēdiju.

“Es apzinos savus niķus, bet es cenšos, tiešām cenšos,” par dzīvi brīvībā un apņemšanos atkal nenonākt cietumā viņš saka.

Būtiska loma ir līdzgaitniekiem

Oktobra nogalē koncertzālē “Lielais dzintars” notika Tieslietu ministrijas rīkotā diskusija “Kļūsti kādam par iespēju!”, kurā eksperti, uzņēmēji un nevalstisko organizāciju pārstāvji sprieda par to, kā integrēt bijušos ieslodzītos darba tirgū un sabiedrībā.

Viens no diskusijas dalībniekiem bija Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Kurzemes reģiona nodaļas vadītājs, uzņēmējs, biznesa mentors Ralfs Minkevičs.

“Vai jūs pieņemtu darbā Ralfu?” – auditorijai jautāja pasākuma moderators. Vairāk nekā 90% atbildēja apstiprinoši. Pēc kā diskusijas vadītājs uzdeva jautājumu pārdomām: “Vai jūs atbildētu tāpat, ja zinātu, ka Ralfs ir bijušais ieslodzītais?”

R. Minkevičs pirms vairākiem gadiem ieslodzījumā nokļuvis par  noziegumu finanšu sfērā. Viņam piespriests gadu un trīs mēnešu ieslodzījums, ko izcietis Jēkabpils cietumā.

Uzņēmējs spriež, ka tas bijis viens no svarīgākajiem viņa dzīves posmiem. “Tas bija ļoti specifisks pagrieziena punkts manas personības veidošanā,” atzina R. Minkevičs, norādot, ka

jau pirmajā dienā, kad nokļuvis cietumā, pieņēmis lēmumu, ka “strādās ar sevi”.

“Protams, vispirms nepieciešama paša personīga apņemšanās, jo tā vide, kas tev ir apkārt, ne vienmēr ir motivējoša.”

Viņš ieslodzījumā izmantojis piedāvātās resocializācijas iespējas, kas palīdzējušas, nonākot, brīvībā, kā arī liels atbalsts bijusi ģimene.

To, cik ļoti svarīgs atbalsts gan bijušajiem, gan esošajiem ieslodzītajiem, diskusijā izskanēja bieži.

Liepājas cietuma priekšniece Gita Rozentāle norādīja, ka atbalsts no ģimenes, tuviem cilvēkiem, brīvprātīgajiem ir ļoti svarīgs ne tikai finanšu noziegumus izdarījušajiem, bet gan jebkuriem  noziedzniekiem, arī tiem, kas izdarījuši laupīšanas. Tas ir ļoti svarīgs aspekts, lai šie cilvēki kļūtu par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem.

Otrs būtiskais aspekts ir ieslodzīto pašu vēlme mainīt savu dzīvi, saprast, ka tā vairs nevēlas dzīvot un strādāt ar to.

Liepājas cietuma Resocializācijas daļa palīdzot ieslodzītajiem saprast, kur viņi ir nonākuši un kāpēc viņi ir ieslodzījumā, mudinot izprast to un meklēt veidus, kā turpmāk dzīvot citādāk.

Tas ceļš ir iespējams, ieslodzītie veiksmīgi atgriežas sabiedrībā un dzīvo likumpaklausīgu dzīvi daudzus gadus, uzsvēra Liepājas cietuma priekšniece, minot kāda bijušā ieslodzītā piemēru. Šī cilvēka gaitām brīvībā cietuma pārstāvji sekojot daudzus gadus.

“Šis cilvēks jau no 2014. gada ir brīvībā, viņš neieņem augstus amatus, bet strādā par autobusa šoferi.

Nu jau no iekšzemes reisiem pārcēlies uz starptautiskajiem. Šo gadu laikā viņš nekādus atkārtotus pārkāpumus nav veicis.”

Oktobra beigās bezdarbnieku rindās mūspusē bija reģistrēts tikai viens bijušais ieslodzītais, atklāja Nodarbinātības valsts aģentūras Liepājas filiāles vadītāja Dace Baumane.

Visbiežāk šie cilvēki darbu atrodot bez NVA palīdzības. “Domāju, ka iemesls tam vispirms ir tas, ka mums ir lieliska sadarbība ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi. Karjeras konsultanti jau daudzus gadus ar ieslodzītajiem strādāja klātienē, kopš kovida pandēmijas gan arī attālināti, un tas turpinās arī šobrīd,” pastāstīja NVA Liepājas filiāles vadītāja. 

Lai gan bijušie ieslodzītie visbiežāk izvēloties strādāt būvniecībā, kokapstrādē, transporta vai loģistikas jomā, profesijas un izglītības programmas, ko piedāvā ieslodzītajiem ir ļoti dažādas: datorzinības, uzņēmējdarbības pamati, sadzīves tehnikas remonts, nagu dizains, ādas izstrādājumu izgatavošana, autokrāvēja operators u.c.

Diskusijā “Kļūsti kādam par iespēju!” eksperti vienojās, ka bijušo ieslodzīto integrācijai darba tirgū un sabiedrībā ļoti būtiska loma ir brīvprātīgajiem jeb līdzgaitniekiem, kuri sadarbību ar klientu uzsāk jau apcietinājumā, kā arī turpina pēc soda izciešanas.

Pašreiz šādu brīvprātīgo skaits gan esot nepietiekams, tāpēc dažādu jomu pārstāvji aicināti iesaistīties veicināt bijušo ieslodzīto motivāciju uzsākt pilnvērtīgu dzīvi pēc apcietinājuma.

Jākoncentrējas uz sociālās uzvedības korekciju

Māris Luste, Ieslodzījumu vietu pārvaldes projektu vadītājs

Sabiedrības un darba devēju aizspriedumi pret bijušajiem ieslodzītajiem iet mazumā. Neteiktu, kas tas notiek strauji, tomēr šāda tendence ir.

Manuprāt, pilsoniskā brieduma pieaugums vērojams visdažādākajās jomās, tai skaitā par publisko pārvaldi, proti, mēs bijušo ieslodzīto jautājumā daudz labprātāk sadarbojamies arī starp publiskās pārvaldes institūcijām, nekā tas bija agrāk.

Tagad sarunas sākas ar jautājumu: kā risināt? –, nevis: vai vajag risināt lietas?

Protams, darba devējiem joprojām ir aizspriedumi pret noteiktām ieslodzīto kategorijām. Piemēram, par dzērājšoferiem vai tiem, kas notiesāti par huligānismu, lielākajai daļai būtisku aizspriedumu nav.

Mazāka tolerance ir pret tiem, kas pastrādājuši noziegumus, kas saistīti ar miesas bojājumiem, arī zādzības.

Taču kopumā gan darba devēji, gan sabiedrība atzīst, ka ar šīm iedzīvotāju kategorijām ir jāstrādā, jāatbalsta viņu integrācija sabiedrībā. 

Projekti, ko īstenojam, – “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana” un “Bijušo ieslodzīto integrācija sabiedrībā un darba tirgū” – saistīti ar noziedzības mazināšanu.

Ja bijušo ieslodzīto izdodas veiksmīgi integrēt sabiedrībā un darba tirgū, tad mūsu pūliņi noziedzības prevencijā nesuši taustāmu rezultātu, proti, cilvēks strādā, viņam ir legāli ienākuma avoti, pozitīva sociālā komunikācija, attiecīgi ir mazāka iespējamība, ka viņš atgriezīsies ieslodzījumā.

Līdz ar to visvairāk jākoncentrējas uz notiesāto sociālās uzvedības korekciju.

Ja cilvēks ir cietumā, tad viņš izdarījis kaut ko visnotaļ smagu, un tas nozīmē, ka viņa uzvedībai bijuši kaut kādi cēloņi – viņš nav pratis uzvesties tā, lai nenonāktu pretrunā likumam.

Uzskatu, ka, īstenojot divus Eiropas Sociālā fonda līdzfinansētus projektus, iespējams, esam pārņēmuši vislabākās sociālās uzvedības programmas, kādas vispār pasaulē ir.

Mūsu pieeja noziedzīgai uzvedībai balstīta pierādījumos. Ja vien mūsu kapacitāte nākotnē ļaus, tad mums tiešām ir pamats uzskatīt, ka, pat notiesāto paturot izolācijā, varam, pirmkārt, diezgan ticami prognozēt, vai pastāv riski, ka viņš atkārtoti nonāks konfliktā ar likumu, otrkārt, varam censties mainīt mehānismu, kas veido viņa uzvedību, kontrolēt agresiju utt.

Uzziņai

Novembrī Ieslodzījuma vietu pārvalde uzsāka sabiedrības informēšanas kampaņu “Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! #Resocializācija”.

Tā turpina 2021. gadā aizsāktās informatīvās kampaņas skaidrojošās aktivitātes, ar mērķi mazināt sabiedrības aizspriedumus pret bijušajiem ieslodzītajiem un skaidrot valsts un pašvaldības iestāžu, ģimenes locekļu, uzņēmēju, brīvprātīgo un plašākas sabiedrības lomu ieslodzīto personu sekmīgā resocializācijā un recidīva novēršanā.

Kampaņas ietvaros oktobrī īstenotais sabiedriskās domas pētījums atklāj, ka 78% iedzīvotāju uzskata: cilvēks, kurš vienu reizi izdarījis noziegumu, spēj laboties, bet 73% iedzīvotāju uzskata, ka, palīdzot bijušajiem ieslodzītajiem iekļauties sabiedrībā, ir lielāka iespēja, ka viņi neveiks jaunus noziegumus.

Savukārt 78% darba devēju uzskata – tie, kas nodarbina bijušos ieslodzītos, sniedz ieguldījumu sabiedrības drošībā. 87% ieslodzīto atzīst, ka ģimenes atbalsts ir svarīgākais faktors, lai varētu atgriezties sabiedrībā.

Avots: Ieslodzījumu vietu pārvalde

Fakti

Ieslodzīto sadalījums 2022. gada 31. decembrī ieslodzījuma vietās

• Rīgas centrālcietums – 868,
• Liepājas cietums – 150,
• Daugavgrīvas cietums – 996,
• Valmieras cietums – 228,
• Jelgavas cietums – 284,
• Jēkabpils cietums – 284,
• Iļģuciema cietums – 189 ,
• Cēsu Audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem – 23,
• Olaines cietums (Latvijas cietuma slimnīca) – 177.

Uzziņai

2022. gadā ieslodzījuma vietās konstatēti 7 uzbrukumi ieslodzījuma vietu amatpersonām:

> 207 gadījumi saistīti ar izvairīšanos no soda izciešanas,

> 2022. gada laikā cietumos 73,2% no kopējā skaita bija ieslodzītie, kuri notiesāti par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem un kuri izcieta sodu slēgtajos cietumos,

> pērn ieslodzījuma vietās uzturējās 136 ieslodzītie ar noslieci uz bēgšanu (2021. gadā – 136), 94 ieslodzītie ar noslieci uz uzbrukumu administrācijai (2021. gadā – 88), 232 ieslodzītie ar noslieci uz pašnāvību (2021. gadā – 234) un 296 ieslodzītie narkomāni (2021. gadā – 293),

> ieslodzījuma vietu drošības, uzraudzības un apsardzes daļām savstarpēji sadarbojoties, novērsti 14 noziedzīgi nodarījumi, to skaitā 4 miesas bojājumi.

Avots: IEVP 2022. gada publiskais pārskats

Es domāju tā: Vai var uzticēties bijušajiem ieslodzītajiem?

Evita Cigle – strādā:

– Cik esmu dzirdējusi, daudzi, kas iznāk brīvībā, cenšas pamest šo valsti un dodas meklēt labākus darba un dzīves apstākļus. Situācijas mēdz būt ļoti dažādas. Zinu cilvēkus, kuri bijuši cietumā, bet tagad strādā ļoti veiksmīgi. Mēs viņiem uzticamies un strādājam roku rokā. Ja esi sēdējis cietumā, tas nenozīmē, ka pēc tam vairs neesi cilvēks.

Edgars Girgensons – liepājnieks:

– Uzskatu, ka ne. Tiem cilvēkiem, kas nonāk cietumos, kaut kas nav īsti labi. Normāli cilvēki likumus nemēģina pārkāpt. Jā, var kļūdīties, bet tas notiek reti. Pārsvarā noziegumus izdara apzināti. Ja ņem darbā, tad vajag dot pārbaudes laiku, bet es neņemtu.

Anita Novikova – pašnodarbinātā:

– Pirmā atbilde ir – noteikti nē. Tur, cietumā, viņi paliek aizvien gudrāki, bet ne uz to labāko pusi. Mums tik daudz problēmu, tik daudz kā trūkst bērniem un veciem cilvēkiem, tā ka man pēdējā doma būs par tiem, kas iznākuši no cietuma. Jā, zinu tādus, kuri pēc ieslodzījuma strādā un dzīvo labi. Patiesībā jau situācijas ir bezgala dažādas.

Mihails – pensionārs:

– Nezinu, bet domāju, ka šiem cilvēkiem taču arī kaut kā jādzīvo, jāstrādā. Viņiem vajag palīdzēt. Ja sabiedrība viņu nepieņems, viņš atkal pārkāps likumu un nokļūs cietumā, kur sabiedrība viņu uzturēs. Jāizrāda uzticēšanās, jāpārliecinās, vai spēj to attaisnot. Tikai var būt, ka bijušā cietumnieka ārējais izskats var ietekmēt uzņēmēja lēmumu – ņemt vai neņemt viņu darbā.

Kintija – mamma:

– Domāju, ka var uzticēties, jo sodāmības mēdz būt dažādas un notiesātie cilvēki arī. Pieļauju, ka darba devēji kļūst uzmanīgāki, piesardzīgāki, ja uzzina, ka potenciālais darbinieks iznācis no cietuma. Šiem cilvēkiem jādod pārbaudes laiks, kurā viņiem jāpierāda, ka tomēr grib strādāt. Praktiski viss jau atkarīgs tikai no cilvēka paša, cik ļoti viņš grib iekļauties sabiedrībā un normālā dzīvē.