Mantojumā nenonāks

Demence izsauc neatgriezeniskus, pieaugošus un daudzpusīgus kognitīvo jeb prāta funkciju traucējumus, kuru rezultātā rodas atmiņas, valodas, vizuāli telpiskās izjūtas, prasmju un spriestspējas izmaiņas.

Kognitīvie traucējumi sākotnēji var būt pavisam viegli un tos var sajaukt ar parastu novecošanu.

Taču ar laiku tie var kļūt smagāki un kombinēties ar dažādas intensitātes personības un uzvedības izmaiņām, ierobežojot un apgrūtinot ikdienas aktivitātes.

Biežākie demences veidi ir Alcheimera slimība un smadzeņu asinsrites traucējumu izraisīta jeb vaskulāra demence. Psihes funkciju izmaiņas visbiežāk ir neatgriezeniskas, bet, saņemot ārstēšanu, ir iespējams palēnināt psihes funkciju pavājināšanos un kontrolēt slimības simptomus.

“Vienkāršiem vārdiem runājot, ateroskleroze ir tad, kad pārkaļķojas asinsvadi un nervu šūnām nepienāk skābeklis un barības vielas,” stāsta E. Siliņa.

Daktere uzsver, ka pēcnācēji demenci nevar pārmantot, taču sevi vairāk ir jāpasargā, ja ģimenē kādam ir bijušas sirds asinsvadu slimības un ateroskleroze, jo šīs kaites gan var pārdzimt un ir demenci veicinošas.

Jārisina krustvārdu mīklas

Savukārt Alcheimera slimības riska faktori joprojām tiek pētīti, taču ir jau zināmi daži, kurus nepieļaujot un kontrolējot vai ārstējot iespējams mazināt Alcheimera slimības un vaskulārās demences attīstību. Tie ir smadzeņu asinsrites traucējumi, piemēram, insults, diabēts, paaugstināts asinsspiediens, aptaukošanās, mazkustīgs dzīvesveids, smēķēšana, zems izglītības līmenis.

“Ja cilvēks nodarbina prātu – lasa, risina krustvārdu mīklas, nodarbojas ar rokdarbiem, apgūst ko jaunu –, tas var pasargāt no demences vecumdienās. Arī veselīgai pārtikai un svaigam gaisam ir liela nozīme,” iesaka daktere.

“Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Turēt sevi nepārtrauktā intelektuālā tonusā. Tas ir ļoti būtiski,” viņa akcentē.

Taču demence var piemeklēt arī pavisam jaunus cilvēkus – pēc galvas traumām, saindēšanās, pēc pārslimota smadzeņu audzēja, epilepsijas lēkmēm. Demence var būt arī smaga alkoholisma sekas.

Lai gan šī slimība nav izārstējama, tomēr nervu šūnu spēja veidot jaunus savienojumus jaunākiem cilvēkiem ir ievērojami lielāka, tāpēc viņiem ir arī lielākas izredzes uz veselības uzlabojumiem.

“Protams, katrs gadījums ir individuāls, tāpat liela nozīme ir arī tam, kurā smadzeņu sektorā ir bojājumi, tomēr es ticu, ka, savlaicīgi atklājot demenci un izejot visu rehabilitācijas kursu, jaunam cilvēkam, īpaši bērnam, to var ārstēt.”

Iepazīties no jauna

Cilvēkiem ar demenci var palīdzēt, to konstatējot jau laikus – agrīnajā periodā. “Starp vaskulāro demenci un Alcheimera demenci ir kāda būtiska atšķirība: asinsvadu demences gadījumā cilvēkam rodas zināma kritika – viņš saprot, ka atmiņa ir pasliktinājusies, ka jāpieraksta lietas, lai par tām neaizmirstu, bet Alcheimera demences gadījumā šī kritika neveidojas,

kā arī simptomi ir daudz smagāki, piemēram, cilvēks neprot vairs izdarīt vienkāršas lietas. Viņš var pat neatcerēties, kā aizsien kurpes vai paņem karoti, lai ēstu,” stāsta E. Siliņa.

Tomēr visizteiktākais priekšvēstnesis ir jūtami atmiņas zudumi, kā arī nespēja apgūt kaut ko jaunu. “Pēc apmēram 30 gadiem cilvēki lēnām sāk novecot, tāpēc atmiņa mēdz pamazām pasliktināties, taču tā ir norma. Atmiņas pasliktināšanās vien nav rādītājs, jo arī pēc pārdzīvojumiem vai lielas slodzes atmiņa var palikt vājāka, taču šim simptomam noteikti ir jāpievērš uzmanība,” pazīmes raksturo psihiatre.

Ja slimības simptomi nav izteikti, cilvēks var pat dzīvot viens. “Ja slimība tiek atklāta, cilvēki nereti jau zina, kas jādara – saraksta visu uz lapiņām, laikus saliek zāles redzamā vietā utt., taču vairumā gadījumu vienam dzīvot būs grūti. Viss ir atkarīgs no slimības smaguma pakāpes.

Vaskulārās demences gadījumā vecajiem cilvēciņiem novērojamas arī tā saucamās murgu idejas, kad viņiem šķiet, ka pa māju staigā sveši cilvēki, kāds grib aplaupīt vai noindēt. Ir gadījumi, kad demences slimnieks noslēpj savu pensiju, lai neviens to nenozagtu, pēc tam neatceras, kur naudiņu nolicis.

Smagas demences gadījumā cilvēki neatceras un neatpazīst pat savus tuviniekus vai vietas, kur atrodas. “Var katru rītu iepazīties no jauna ar savu dzīvesbiedru. Arī mūsu slimnīcā ir demences slimnieki. Bet, lai cik labi par viņiem kāds slimnīcā rūpētos, tās nav viņu mājas, ierastā vide, tāpēc fiziskais stāvoklis var pasliktināties. Un ja nav, kas par vecīšiem gādā, viņi pie mums arī nomirst.”

E. Siliņa ar nožēlu pauž, ka demences gadījumā valstiska atbalsta nav, arī aprūpes nami ne vienmēr ir atbilstošā līmenī: “Tie, kas ir labas kvalitātes aprūpes nami, maksā lielu naudu, un ne viesiem tāda ir. Šis jautājums mūsu valstī nav sakārtots. Salīdzinot ar attīstītajām Rietumu valstīm, ar tur esošo aprūpes namu līmeni, mums ir daudz jāaug un jāattīstās.”

UZZIŅAI

Kas svarīgs cilvēkam ar psihiskiem traucējumiem?

Drošības sajūta. Liela daļa šo cilvēku jūtas nedroši, viņiem šķiet, ka jebkuru brīdi var notikt kaut kas slikts. Nereti cilvēki baidās ne tikai par savu fizisko drošību, bet arī par to, ka tiks kritizēti, nosodīti, izsmieti, atstumti un nepieņemti. Saskarsmē ar cilvēku, kuram ir psihiski traucējumi, īpaši svarīgi ir radīt sajūtu, ka mēs viņam nenodarīsim ne fizisku, ne emocionālu kaitējumu. Cilvēks jūtas drošāk, ja saruna ar viņu notiek saprotamā valodā, draudzīgā balss tonī, ievērojot abiem ērtu fizisku attālumu jeb saskarsmes telpu (parasti cilvēki jūtas ērti, ja sarunas biedrs atrodas izstieptas rokas attālumā). Taču tas var atšķirties atkarībā no tā, cik tuvas ir sarunas biedru attiecības, kā arī no tā, kā cilvēks ikdienā ieradis komunicēt. Pilsētās dzīvojošajiem saskarsmes telpa bieži ir mazāka nekā cilvēkiem, kuri dzīvo ārpus pilsētas.

Pieņemšana. Daļai cilvēku, kam ir kādi psihiski traucējumi, ir neapzināta iekšēja sajūta, ka viņi nav pietiekami mīlami vai vērtīgi. Svarīgi, lai saskarsmē ar šiem cilvēkiem mēs parādītu savu izpratni un līdzjūtību: “Droši vien nav viegli tā justies! Jā, tev nav viegli šobrīd.”

Uzslavēšana. Cilvēki, kuriem ir psihiski traucējumi, jūtas nevarīgi, bezspēcīgi, nereti viņos mājo bezcerības sajūta, tāpēc ļoti svarīgi ir dot viņiem cerību, iedrošināt un uzslavēt.

Cieņa un novērtējums. Cilvēkiem ir vieglāk sarunāties un atvērties, ja viņi jūtas līdzvērtīgi ar sarunu partneri, nevis pamācāmi, zemāki un kontrolējami. Frāzes “Vai es varu tev ko pajautāt?”, “Tā ir tava izvēle!”, “Tu vari to darīt sev vēlamā veidā!”, “Kādas ir tavas domas?” un “Man ir svarīgs tavs viedoklis par šo tēmu!” vairo cilvēka sajūtu, ka viņš ir cienīts, ka viņam ir tiesības izvēlēties un kontrolēt situāciju. Reizēm cieņu palīdz demonstrēt attieksme, ka mēs uz savu sarunas biedru skatāmies kā “no apakšas uz augšu” ar domu, ko es no tevis varu iemācīties, turklāt darot to nevis ar apbrīnu, bet ar cilvēcīgu interesi.

Avots: Slimību profilakses un kontroles centrs