Vokālā pedagoģe Ieva Dreimane Gada liepājnieka titulam izvirzīta par audzēkņu panākumiem starptautiskos konkursos un galveno dziedājumu Raimonda Paula un grupas “Sērkociņu cehs” mūzikas albumā “Nepārtrauc sievieti, kas klusē”. Viņa uzskata, ka ir vairāk kā padomdevējs, ne pedagogs, jo mūsdienās jaunieši ir arvien gudrāki. 

Par vokālo pedagogu Ieva Dreimane strādā piecus gadus. Viņa māca dziedāt gan Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolas audzēkņiem, gan vokālās studijas “Gaismiņa” meitenēm, gan arī Liepājas teātra aktieriem. Darbs sanāk ar dažādu paaudžu cilvēkiem, taču ar pavisam maziņajiem Ieva tomēr nestrādā. “Tur ir jābūt citam cilvēkam, jo ar viņiem ir jāmāk strādāt,” viņa paskaidro. “Es strādāju ar bišķiņ nobriedušākiem, jaunākajam ir deviņi gadi. Un tas jau manā uztverē ir maziņš.”

Ieva pašai lieliska balss, ko spilgti apliecina retos iznācienos uz skatuves, kā, piemēram, Jēkaba Ozoliņa jubilejas koncertā, kad dziedāja Imanta Kalniņa Ceturtās simfonijas atskaņojumā. 

Uz jautājumu, vai pagaidām savs talants nav atbīdīts maliņā, I.Dreimane atbild, ka tas neesot darīts apzināti. “Es vienkārši nekad neesmu tēmējusi uz kaut kāda solista karjeru,” viņa skaidro.

“Man ir elektrofolka grupa “Zari”, kurā dziedu un kopā ar citiem ģenerēju idejas. Es netiecos pēc kaut kā vairāk. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.”

Lūgta raksturot sevi kā vokālo pedagoģi, Ieva smaidot atbild, ka tas ir jāprasa audzēkņiem. “Laikam jau es baigi nerājos. Es ļoti reti kaut ko daru ar dusmām. Tas ne pie kā nenoved. Tomēr, ja gribu sasniegt kādu mērķi, un redzu, ka to var dabūt ārā, tad laikam es vienmēr uzvaru.” Pedagoģe norāda, ka ir ļoti svarīgi, lai cilvēkam, kurš nāk un dzied, tas vispār patīk. “Ja es neredzu, ka viņam tas patīk, tad īstenībā ir grūti. Tu vari būt cik vien superīgs pedagogs gribi, bet, ja otrā nav nekāda entuziasma, tur var darīt visu ko, bet rezultāta nebūs.”

Ieva neslēpj, ka strādāt ar mūsdienu jaunatni ir sarežģīti, jo “viņi ir ļoti gudri”. “Gudrāki par mums,” sapratusi I.Dreimane, “katra nākamā paaudze paliek arvien gudrāka. Līdz ar to mūsdienās tu nevari teikt, ka esi pedagogs, drīzāk padomdevējs. Jo viņi daudz ko paši var uzzināt un iemācīties, vienīgais tu vari dalīties savā pieredzē, kam esi gājis cauri. No malas vari ieteikt, kā varbūt būtu labāk. Bet cilvēki, kuri dara un kuriem sanāk, – viņi paši ir ļoti gudri. Principā paši ir sev pedagogi.”

Vai jaunība nāk par labu vai tomēr darba procesā traucē? “Kā ar kuru cilvēku,” atbild I.Dreimane.

“Es visus saucu par cilvēkiem, nevis bērniem. Pārsvarā mani uzrunā uz tu, sauc vārdā. Un man tas patīk. Ir nostāja, ka, lai būtu respekts, jāuzrunā uz jūs, bet mūsdienās tas vairs nestrādā. Man, par laimi, nav bijuši cilvēki, kuri to uzskatītu kā ļoti familiāru lietu. Viņi saprot, ka esmu tāds pats cilvēks, kā viņi. Es varu kaut ko dot, viņi var man kaut ko dot, un tā mēs brīvi viens pret otru arī attiecamies.”

“To jau neviens nekad nevar pateikt, vai tu būsi vai nebūsi pedagogs līdz mūža galam. Ja būšu, tad būšu. Bet es sev neliedzu arī ko citu. Jo nekad nevari zināt, kas tevi gaida aiz nākamā pagrieziena.” Ieva teic, ka viņai patīk organizēt arī koncertus. “Es gan jūtu, ka man tomēr trūkst pieredzes,” viņa ir atklāta, taču labprāt iesaistījusies, piemēram, “Gaismiņu” jubilejas koncerta rīkošanā. “Tas bija ļoti interesanti, un, iespējams, gribētu nākotnē attīstīt. Vienīgais man ir tāds niķis, ka visu gribu darīt viena pati. Jo tad es zinu, ka viss tiks izdarīts, kā vajag. Bet šādā reizē ir nepieciešama komanda.” Lai arī Ieva vēl domā, kāpēc izvēlējusies būs pedagoģe, vai tas ir īstais, kas jādara, tomēr zina – tu vari jaunietim arī galīgas muļķība samācīt, bet vari arī iedot sitienu kaut kam tālākam.