Mūsu valstī trūkst normatīvā regulējuma, kam jākontrolē, vai personas, kam ar tiesas spriedumu noteikta piespiedu psihiatriskā ārstēšanās ambulatorā kārtībā, godprātīgi ārstējas. Izpētīt šo trūkumu un, ja nepieciešams, rosināt izmaiņas likumdošanā, uzņēmās Saeimas Juridiskās komisijas apakškomisijas vadītājs Andrejs Judins.

Janvārī sarunā ar “Kurzemes Vārdu” par pacientiem, kam ar tiesas spriedumu noteikta piespiedu psihiatriskā ārstēšana, “Piejūras slimnīcas” Psihiatrijas klīnikas vadītājs Imants Strolis norādīja, ka neviens normatīvais dokuments nenosaka, kā rīkoties, ja cilvēks šo tiesas spriedumu nepilda. Dakteris norādīja, ka ir gan gadījumi, kad šie pacienti neierodas pirmajā vizītē pie ārsta, gan neievēro turpmāko ārstēšanās grafiku, pazūdot no mediķu redzesloka. Ārsts sacīja, ka, viņaprāt, mediķiem nav jādzen pēdas pazudušajiem pacientiem. Kam šie pacienti būtu jāmeklē, neesot norādīts ne “Ārstniecības likumā”, ne arī kādā citā normatīvā dokumentā.

Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes priekšnieks Normunds Grūbis sacīja, ka saskaņā ar “Likumu par policiju” pēc medicīnas darbinieku ziņojuma par pazudušu pacientu policistu pienākums ir šo personu meklēt un nogādāt ārstniecības iestādē, taču līdz šim tādu lūgumu neesot bijis. 

Iedziļinoties šajā situācijā, A. Judins sarunā ar “Kurzemes Vārdu” skaidroja, ka izpētījis likumdošanu un secinājis, ka sākotnējā posmā nekādu problēmu nav. Kriminālprocesa likuma 635. panta 1. daļā paredzēts, ka “tiesa lēmumu par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa noteikšanu kopā ar ekspertīzes atzinuma kopiju nosūta izpildei ārstniecības iestādei. Lēmums par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa noteikšanu izpildāms nekavējoties pēc tā spēkā stāšanās.”

“Un šeit nav atsevišķi teikts, ka šī panta daļa attiektos uz stacionāro vai ambulatoro ārstēšanos,” sacīja A. Judins. “Tas nozīmē, ka šādi jārīkojas visos gadījumos, nosūtot informāciju par piespiedu ārstēšanu, vadoties pēc personas dzīvesvietas.” Lai gan vienīgā psihiatrisko slimību ārstēšanas klīnika Kurzemē ir “Piejūras slimnīcas” Psihiatrijas klīnika, A. Judins norādīja, ka ambulatorās piespiedu ārstēšanas gadījumos tiesa lēmumu varētu nosūtīt arī kādam ambulatori praktizējošam psihiatram, ja tas ir tuvāk cilvēka dzīvesvietai, nekā minētā klīnika. Īpaši tas attiecas uz pacientiem, kas nedzīvo Liepājā, bet mīt citās Kurzemes pilsētās vai novados.

To sakot, viņš piebilda, ka esot runājis ar vairāku Latvijas tiesu priekšsēdētājiem, kas atzinuši, ka nekādu problēmu saistībā ar tiesas lēmumu nosūtīšanu ārstniecības iestādēm neesot. Taču problēmu viņš saskatīja saistībā ar regulāciju, kā jārīkojas ārstiem, ja noteiktā laikposmā pacients pie ārsta vizītē neierodas vai pazūd ārstēšanās laikā. I. Stroļa teikto šajā sakarībā apstiprinājuši arī Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra speciālisti, ar kuriem viņš par šo jautājumu runājis.

“Tāpēc es tikos ar veselības ministru Gunti Belēviču un viņa sekretariāta darbiniekiem, lai runātu arī par šo jautājumu, un viņš skaidroja, ka tiekot gatavots jauns likums saistībā ar psihiatriski slimo pacientu ārstēšanu,” sacīja A. Judins. “Taču es te saskatu problēmu – likuma izstrāde var ilgt vairākus gadus, bet mūsu izvirzītajai problēmai ir jārod ātrāks risinājums,” viņš turpināja. Tāpēc sarunā ar G. Belēviču abi vienojušies, ka jāsagatavo Ministru kabineta noteikumi, kas saprotami regulētu kārtību, kā rīkoties, ja pacients ignorē ar tiesas spriedumu noteikto ārstēšanos. Lai tas būtu iespējams, A. Judins apņēmies sagatavot deleģējumu šo noteikumu izstrādei. “Es esmu pārliecināts, ka pavisam īsā laikā mums šo nepilnību izdosies novērst,” “Kurzemes Vārdam” sacīja A. Judins.