Jau šīs nedēļas nogalē – no 6.līdz 8.oktobrim – Liepāju un apkaimi pierūks kārtējais rallijs. Kā zināms, FIA Eiropas rallija čempionāta noslēdzošajam posma ”Rally Liepāja” organizatori sagādājuši gan virkni jaunu ātrumposmu, kuros sportisti izcīnīs izšķirošās cīņas Eiropas rallija čempionāta ieskaitēs.

Trasē izbrauks ievērojams skaits spēcīgu autosportistu. Dalībnieku vidū ir arī divas liepājnieku ekipāžas. Taču diez vai rallijs būtu pilnvērtīgs, ja tā laikā nopietni nestrādātu tiesneši. Visdrīzāk, bez tiesnešiem rallijs izvērstos tādā vīru patrakošanā pa trasi…

Būt rallija tiesnesim ir liela atbildība, jo nopietni jāpārzina spēles noteikumi. Taču, kā izrādās, ralliju tiesā ne vien auto un tehnikas jomas speciālisti. Kā portālam pastāstīja Ātruma festivāla ”Kurzeme” preses pārstāve Dita Dzene, tiesneši ir visdažādāko jomu pārstāvji, arī no mūziķu vidus. Ir cilvēki, kuri ik pa laikam nomaina mācību iestādes klasi un tāfeli vai mūzikas instrumentu pret tiesneša cepuri.

Ģimenes tradīcija

Tirdzniecības menedžeris Kaspars Bite ir Liepājas tiesnešu brigādes koordinētājs, kurš šajā jomā strādā kopš 1997.gada: ”Kādreiz opis brauca rallijā, tad tētis brauca, tad 97.gadā sāka arī organizēt un ievilka arī mani tajā visā. Rallijs ir tāda ģimenes tradīcija izveidojusies.”

Kas Kasparu piesaistīja?

”Es pats esmu trīs rallijus braucis, bet tagad jau daudz gadus tiesāju. Tu esi tāpat sportam tuvāk, tikai no otras puses.”

Jautāts, kādām īpašībām jābūt autosporta tiesnesim, viņš skaidro: ”Noteikti entuziasmam, jābūt lojālam pret visu, jo tas ir ļoti atbildīgs darbs. Jāzina, kā tu raksti, ko tu raksti un kāpēc tu kaut ko raksti. Šaubām tur nav īsti vietas.”

Viņam pašam pats svarīgākais, esot rallijā un tiesājot, ”noteikti ir sava veida atpūta no ikdienas, kā arī pēc darba kopīgs pasākums ar savējiem, saliedētība un organizēšana”: ”Un tikpat svarīga un patīkama ir visa organizēšana, plānošana, kad, kam jābūt.  Visbeidzot, protams, arī savējie, kas veido to kopīgo sajūtu un vēlmi darboties.”

Sirdsdarbs

Liepājas Centra sākumskolas dabas zinību skolotāja Indra Bite paralēli ikdienas pienākumiem jau 10 gadus rallija laikā nomaina mācību grāmatas pret atbildīgo ļoti atbildīgo rallija tiesneša amatu.

Kur Indra, kura ir pedagoģe, iepazinusies ar rallija vidi? ”Kad es iepazinos ar savu vīru, viņš nodarbojās ar ralliju un viņš tā neviļus deva man dažādus sīkus darbiņus, palīdzēt un izpalīdzēt un tā es aizrāvos ar ralliju, ar laiku arvien vairāk un vairāk. Tad jau man vēlāk sāka piedāvāt arī tiesāšanas darbus un man ļoti iepatikās. Vēl joprojām netieku prom,” viņa stāsta.

Kas sievieti aizrauj tiesāšanā? ”Grūti to patikšanu nosaukt vienā vārdā. Tā nav tikai tiesāšana, tas ir kolektīvs, tā ir bauda, tā ir atpūta, relaksācija, bet tajā pašā laikā intensīvs, smags darbs,” tā Indra: ”Tieši tajās dienās mēs esam atslēgti no ārpasaules un to visi ģimenes locekļi zina, ka tajās dienās mūs vispār nevar traucēt. Mūs sazvanīt ir bezcerīgi.  Baudām visu procesu, sākot ar agro rīta saulīti, beidzot ar saulrietu.”

Indra ralliju tiesā jau vairāk nekā 10 gadu. ”Es ar katru gadu domāju: tā kā vajadzētu beigt tiesāt,” viņa smejas. Tad nopietnāk turpina: ”Bet kopā ar komandas jaunākajiem pārstāvjiem, kuri mani iedvesmo un dod enerģiju, es turpinu iet pa brikšņiem, pa grāvjiem, lentoju, ja vajag, situ arī mietiņus. Ikdienā šķiet esmu palikusi stīvāka un laikam tas rallijs man dod to enerģiju, jo zinu, ka būšu tādā savā pasaulē, kurā varu pilnībā būt es, darīt un izbaudīt darbu.

Nezinu, kā citiem tiesnešiem, bet rallijā es varu atslēgties no saviem ikdienas pienākumiem, rūpēm un negatīvām emocijām. Es esmu tikai rallijā un viss. Izskatās, ka rallijs ir palicis par tādu sirdsdarbu, lai arī es nekad nebiju iedomājusies, ka man šīs tehniskās lietas varētu interesēt.”

Liepājnieku tiesnešu komanda ir samērā liela, turklāt pulcē dažādu profesiju pārstāvjus. Jautāta, kāds ir vienojošais elements, viņa klāsta: ”Ir tāda liela ģimenes sajūta mūsu tiesnešu komandā. Lietus vai nav lietus, dubļi vai nav dubļi, esam bijuši apšļakstīti un dunduriem saēsti, visādi ir bijis, bet mēs pastāvam viens par otru un viens par visiem! Mūsu komandā ir gan mūziķi, gan skolotāji, Jūras spēku karavīri, zemessargi, tirdzniecības menedžeris, projektu vadītājs.

Un katru reizi kāda no profesijām lieliski noder. Man kā skolotājai tas labais rokraksts, loģiskā domāšana un ātra aprēķināšana. Liekas, ka daudzus gadus jau mēs darām vienu un to pašu, bet tik un tā katru gadu tajā pašā punktā notiek kaut kas jauns, kaut kas nebijis. Tur nevar iestāties rutīna, tu nevari zināt, kā beigsies katrs rallijs. Tādēļ ļoti svarīga ir koncentrēšanās un tu nevari atslābt ne mirkli.”

Un lielākais gandarījums ir tad, ”ja viss ir izdarīts perfekti”: ”Tad gandarījums ir lielisks. Kamēr esi rallijā, ir tāda sajūta, ka mēs būtu kaut kur uz ārzemēm aizbraukuši. Ne jau atpūtušies atbraucam mājās, bet gan piepildīti ar cita veida enerģiju.”

Savukārt, runājot par īpašības, kādas nepieciešamas rallija tiesnesim, Indra ir strikta: ”Atbildības sajūtai numur viens, un protams arī loģiskā domāšana, reaģēšana uz ātrām, nestandarta situācijām, jo rallijā katru reizi ir kaut kas jauns un ir jāzina, kā reaģēt uz situāciju, iekļaujot visus noteikumus.”

No brīvprātīgā par kodola elementu

Ģitārists Ansis Alksnis, kurš pats arī izgatavo ģitāras, arī atzīst, ka rallija pasaulē nonācis apstākļu sakritību rezultātā: ”Mani tajā visā ievilka Aigars Bite un viņa divi dēli. Vienā jaukā dienā meklēja brīvprātīgo, kurš palīdz. Kā nekā esmu uzaudzis ģimenē, kurā bija serviss un mašīnas man vienmēr bijušas tuvas. Sāku ar maziem, melnajiem darbiem un tagad jau esmu tiesneša statusā.”

”Vienalga, ko tu rallijā dari – ir tev sava komanda, sava brigāde – tā ir sava veida ģimene,” ir pārliecināts Ansis Alksnis: ”Tajā pašā laikā tu atej no ikdienas. Redzēt kaut ko citādāku. Ikdienā esmu saistīts ar mūziku un ģitāru veidošanu, bet tajā mirklī, kad esi rallijā, tu pārslēdzies. Es nedomāju tajā brīdī vairs, ka es kaut ko slīpēšu vai zāģēšu, es esmu rallijā un viss. Citas atbildības, citas domas. Domāju par cilvēkiem, par sportistiem, skatītājiem, komandu, darbu, rezultātiem, drošību utt.

Un jūtos arī gandarīts, ka varu būt daļa no tā Liepājas pienesuma šim pasākumam. Bez tiesnešiem daudz kas nevarētu notikt, mēs savā ziņā esam tas nozīmīgais kodols.”

Jautāts, kā noris iekšējā tiesnešu darbu dalīšana, Ansis Alksnis skaidro: ”Es pēdējā laikā vairāk esmu finiša tiesnesis, mēs jau esam sapratuši, kas kuram labāk padodas un sanāk. Negribas lielīt mūsu brigādi, bet gribas teikt, ka esam ļoti labi un savu izdarām darbu kvalitatīvi un atbildīgi.”

”Ikdienā mums visiem nesanāk satikties, jo katram savas ikdienas lietas un notikumi, bet, kad satiekamies rallijā, mums visiem smaids sejā, esam priecīgi viens otru atkal satikt un esam gatavi iet un visu izdarīt līdz galam. Ja man kāds pajautātu, vai es vēlos citā brigādē strādāt, es teiktu īsti, ka nē!  Tu esi nevis rutīnā, bet tas ir iekš kaut kā lielāka, patīkamāka. Tas viss ir patiesībā stāsts par cilvēkiem. Un labu darbu darot es patiesībā arī atpūšos.”

Runājot par spilgtākajiem notikumiem, kas pa šiem gadiem palikuši prātā, Ansis Alksnis smaida:

”Es varētu uzrakstīt 3 sējumu grāmatu par šo visu… Ziemās puteņos, vasarā karstumā, aizpūš prom teltis, tas ir daļa no tā visa un ir tas arī ir notikums, kā tu spēj šādos apstākļos koncentrēties. Likt trases pa ziemu un ledu, meža cūku uzbrukumi… Ļoti daudz notikumu.”

Tiesnesim pēc Anša Alkšņa domām ir svarīgi: ”Darīt visu, visu, ko tu dari, tev viss ir jāzina. Likumi, pienākumi, kas ir jāizpilda līdz maksimumam, tev jābūt tajā mirklī un ar lielu atdevi. Un, ja dari, tad izdari līdz galam.”

Un rutīnas nav: ”Katrs gads ir pavisam savādāks, vienmēr būs kādi pārsteigumi, notikumi. Ir bijuši gadījumi, kad filmētājs bīstamā vietā noliek kameru, un tad nākas ātri nokārtot, lai drošībnieki skrien un risina situāciju…”