Tie joprojām sola maģisku rezultātu – atjaunot redzi un dzirdi jebkurā vecumā neatkarīgi no slimības smaguma pakāpes, tikt galā ar diabētu, atjaunot muskuļu un skeleta sistēmas veselību, ar kapsulu palīdzību attīrīt asinsvadus tā, ka pat deviņdesmitgadniekam potence būs tikpat ņipra kā knapi pilngadību sasniegušam jauneklim.

Pirms gada “Kurzemes Vārds” Liepājā apmeklēja vienu no “Wellmed club” produkcijas “izpārdošanām”, aprunājoties un pavērojot, kā rosās tirgotāji, kuri diezgan prasmīgi prata apvārdot sanākušos, stāstot, ka preparāti jālieto kursa veidā – attiecīgi jāiegādājas vairāki iepakojumi uzreiz.

Iztaujājām arī pircējus, kuri neslēpa, ka gatavi par brīnumlīdzekļiem uzreiz maksāt vairākus desmitus un pat vairāk nekā simts eiro.

“Bet zināt, ja ir izmisums, tad jūs pie salmiņa ķeraties. Es nodomāju, ka gan jau nenomiršu, ja to naudiņu iztērēšu. Un varbūt… kas zina,”

toreiz sacīja 82 gadus vecā Valentīna, kura pirka vairākas pudelītes acu sīrupa.

“Recepte atklāta Ķīnā, bet produkts ražots Eiropā. Tas nozīmē, ka “tur ir labas lietas”,” sacīja kāda cita sirmgalve.

Par “Wellmed club” aktivitātēm iepriekš celta trauksme gan Lietuvā, gan Igaunijā.

Arī Latvijā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) pērn iedzīvotājus brīdināja, ka reklāmās izmantotas neatļautas veselīguma norādes, kā arī maldinoši apgalvojumi.

PTAC secināja, ka iedzīvotāju pastkastītēs ievietotajos bukletos sniegtā informācija un tās pasniegšanas veids, tostarp neētiskie un it kā pozitīvie klientu “pieredzes stāsti” jeb atsauksmes liecina, ka

galvenā šo produktu mērķauditorija ir sociāli mazaizsargātas personas, piemēram, seniori.

Šomēnes brīnumdziru un kapsulu tirgotāji atkal Liepājā aicina uz izpārdošanu. Tā notiks divas dienas pēc kārtas, katru dienu četrās vietās pilsētā – viesnīcu un kafejnīcu telpās.

Tas nozīmē, ka viņi var atļauties šādas telpas īrēt, tātad produkciju pērk diezgan labi.

Saprotu, ka cilvēku, kuru nomoka dažādas kaites, censties atrunāt ticēt brīnumam, ir nepateicīga padarīšana. Tāpat kā pēkšņi bērnam paziņot, ka Ziemassvētku vecītis neeksistē, lai gan ar laiku viņš to sapratīs pats.

Taču kam ir jānotiek, lai pieaugušais pārstātu ietekmēties no pasaku stāstiem?

Ja reiz šie preparāti ir tik iedarbīgi, kāpēc Liepājā joprojām ir cilvēki ar dzirdes un redzes problēmām, kāpēc jāmudina no valsts budžeta kompensēt zāles cilvēkiem, kuri sirgst ar cukura diabētu, ja ar šo slimību var palīdzēt tikt galā sīrups par akcijas cenu zem desmit eiro?

Un kādēļ gan joprojām valsts ir demogrāfijas bedrē, ja reiz ikviens Latvijas vīrietis var atgūt “krāšņu erekciju līdz nobriedušām vecumdienām”? Varbūt vērts padomāt par šo?