Daži cilvēki gan aizturēti, jo aicinājuši citus vardarbīgi pretoties valdības lēmuma izpildei. Tomēr ar to šis stāsts nav beidzies. Tagad vietā, kur iepriekš uz postamenta dižojās tanks, ļautiņi nes ziedus un dedzina sveces. Spriežot pēc foto un video, tur izskatās tā, it kā nupat būtu notikusi kāda liela nelaime ar daudziem bojāgājušajiem, kaut kas līdzīgs 11. septembra teroraktu mēroga traģēdijai.

Nezinātājam būtu grūti izprast, ka ļaudis šādi sēro pēc vecas kāpurķēžu kaujas mašīnas, kas radīta, lai iznīcinātu mājas, infrastruktūru un laupītu dzīvības.

Kas šiem cilvēkiem kaiš? Kā var tik kvēli pielūgt nāves mašīnu, idealizēt karu, kuru redzējuši tikai TV ekrānos propagandas apdarē? Tas man, šķiet, nekad nebūs saprotams.

Nupat kā sākta demontāžas laukuma iekārtošana arī Uzvaras parka teritorijā Rīgā. Jau pirmajā dienā neliels skaits protestētāju bija klāt.

Valsts drošības dienests klāsta, ka Pārdaugavā izvietotā Latvijas okupāciju slavinošā pieminekļa demontāžas laikā nav izslēdzamas provokācijas, tajā skaitā prokremliski noskaņotu personu centieni apturēt vai aizkavēt pieminekļa nojaukšanu.

Rudenī jezga gaidāma arī Liepājā. Līdz novembra vidum no Jaunās ostmalas jāaizvāc tā dēvētais granātmetējs, bet Zaļajā birzē no zemes virsmas jāpazūd cilnim 14. novembra bulvārī.

Visticamāk, arī mūsu pilsētā tas noritēs ne bez vaimanām, asarām, ziediem, svecēm, draudiem “nekad neaizmirst” utt.

Taču katram mākonim ir zelta maliņa. Iespējams, kādam, kurš ik gadu 9. maijā disciplinēti ieradās pie granātmetēja nolikt ziedus, pieminekļa aizvākšana liks atcerēties, kurā kapsētā zemē guldīti viņa senči. Varbūt tas beidzot pamudinās doties sērot pie kapa, uz kura labākajā gadījumā balē vien sen zemē iesprausti plastmasas ziedi.

Mani tuvinieki atdusas vairākās pilsētas kapsētās, “kapu tūrē” dodos vismaz reizi mēnesī. Lielākoties tur redzu vecāka gadagājuma cilvēkus, kas liec savas muguras, lai sagrābtu uz kapu kopiņām kritušās koku lapas un zarus, cīnās ar ūdens pumpjiem, lai aplietu puķes. Jaunos un spraunos ar grābekļiem un lejkannām diez ko bieži tur neesmu manījusi.

Mainās laiki, mainās tikumi. Kas vienai paaudzei bijis svarīgs, citai tas šķiet nevajadzīgs. Ticu, ka reiz kāds jauns cilvēks, uzzinot, ka viņa vectēvs vai vecmamma gauži raudājusi par Narvas tanka aizvākšanu, izbrīnā pajautās: “Kāpēc? Tas taču ir tikai vecs dzelzis!” Jo noteikti atkal pienāks tādi laiki, kad svarīgi būs cilvēki, nevis betons vai lūžņi. Taču mieru pasaulē var sajust tad, ja tas ir cilvēku prātos.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.