Ar ko biju izpelnījusies šī kukaiņa dusmas? Izrādās, zem nama sliekšņa lapsenes veidoja savu pūzni, vismaz par to liecināja šo lidoņu intensīvā satiksme lieveņa spraugā.

Apdomāju, vai par negantajiem kukaiņiem nevajadzētu pastāstīt nama apsaimniekotājam, taču pēdīgi nospriedu: ai, nu ko es viņu par tādiem niekiem traucēšu, gan jau kāds no kaimiņiem par to parūpēsies.

Līdz ar to vienīgā mana rīcība pēc šī incidenta bija žēlošanās mājiniekiem par nelietīgās lapsenes uzbrukumu un sūrstošo kāju.

Turpmākās dienas, ikreiz šķērsojot nama lieveni, uzmetu bažīgu skatu tā spraugai, cerībā, ka kukaiņus tur vairs nemanīšu, taču lapsenes turpināja čakli rosīties. Tā vietā, lai kaut ko darītu lietas labā, es vai nu metu līkumu un izmantoju pagalma puses ieeju ēkā, vai arī centos zibenīgi uzspiest mājas durvju kodu, lai nepagūtu nonākt konfrontācijā ar dzeloni.

Tās tas turpinājās aptuveni nedēļu, līdz nospriedu, ka bažām vairs nav pamata – neviens cits nav sadzelts un arī mani lapsenes liek mierā. Bet tad kādu vakaru, atkal nākot mājās no darba, šoreiz kopā ar māsu, knapi ieejot kāpņutelpā, sajutu kājā jau pazīstamo sāpīgo dzēlienu un pēc mirkļa otru. Arī šoreiz lapsene par sava uzbrukuma mērķi izvēlējās mani. Mājiniekiem atkal jāklausās mana žēlošanās.

Šeit lasītājam droši vien var rasties jautājums: kāpēc es vispār to stāstu, atzīstoties savā bezdarbībā, proti, tā vietā, lai likvidētu lapseņu midzeni, es tikai to vien daru, kā turpinu gausties?

Jo patiesībā šis ir stāsts par daudziem no mums – mēs ciešam, šķendējamies, kāpjam uz viena un tā paša grābekļa, bet nerīkojamies, lai to mainītu.

Pie šāda secinājuma kārtējo reizi nonācu, aprunājoties ar liepājniekiem par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Šis temats tīkams ne visiem. “Man nav, ko teikt, politika neinteresē, vēlēt neiešu, kāda jēga” – šādas atbildes kārtējo reizi uzklausīju vairākkārt, lai gan nereti tām sekoja arī turpinājums – pasūkstīšanās par vienu vai otru nebūšanu, ar ko tautai jāsakaras. Tātad cilvēks zina konkrētas problēmas, taču nav nekādas gribēšanas piedalīties mēģinājumā tām rast risinājumu.

Ko jūs vēlētos pajautāt kādam no deputāta kandidātiem? Arī šis jautājums samulsināja ne vienu vien. “Kāpēc gan? Neko negribu jautāt!” – sacīja vairāki ielās uzrunātie liepājnieki.

Laikam jau ciest ir ērtāk nekā rīkoties. Taču ar savu lapseņu pieredzi varu teikt visnotaļ droši – pirmajam dzēlienam, visticamāk, sekos nākamie. Un, ja vien sāpes nesagādā baudu, tad, lai no tām mēģinātu izvairīties turpmāk, nāksies vien pūžņa saimes [Saeimas] mieru izjaukt.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.