Viena daļa daudzveidīgā Rucavas arborētuma ir ciemata centrā, kur katram pagasta vadītājam bijis savs lūgums, ko lai te iestāda, bet kāds no vīriem vien norādījis – iestādiet te kaut ko! Tā pēc dendroloģes Ināras Bondares vēlmes te veidojas parciņš, kurā ir vairāk nekā 30 magnoliju dažādību.

No Tālajiem Austrumiem un Amerikas

Taču parciņu nemitīgi papildina. Tas nenotiek ātri, paiet vairāki gadi, kamēr no visas pasaules vākta stādmateriāla, potzariem un sēkliņām izaug kociņi līdz metra garumam, kad tos var jau izstādīt sabiedriskā vietā. Ja savā Dienvidkurzemes piekrastes dārzā kāds vēlas magnoliju, tad tieši šis Rucavas parciņš ir īstā vieta, uz kurieni braukt nolūkot: kāds smalkais, gleznais, jutīgais koks labāk patiktu un iederētos? Maigā klimata dēļ arī liepājniekiem ir lielas iespējas audzēt šo skaistumu, kamēr citur Latvijā runā tikai par dažām dārzā iespējamām magnoliju sugām.

Rucavā ir gan magnolijas, kuras sāka ziedēt jau aprīlī, gan arī tādas, kas pumpurus raisa maija beigās, gan tādas, kurām ziedi gaidāmi tikai pēc Jāņiem. Dažas magnolijas ir sevišķi dekoratīvas arī vasaras otrajā pusē un rudenī. Tās ir arī dažādas pēc auguma – var izaugt gan 15 metrus augsts koks, gan arī tikai 2–3 metru kociņš vai krūms. Bet Virdžīnijas magnolija, kas zied jūnija beigās vai jūlija sākumā, ir tikpat kā mūžzaļa: tā savas zaļās lapas met tikai pavasarī, kad plauks jaunas. Nezinātu, varētu domāt, ka tas ir kāds īpatnējs rododendrs.

Dendroloģe mums rāda un stāsta: “Šo iestādījām aprīļa beigās, viena magnolijas Korejas forma. Tur un tur – atvestas no Amerikas, sējeņi no slavena selekcionāra Augusta Kēra. Bet šis ir divu Japānas magnoliju krustojums – pumpuros ir rozā, atveras baltiem ziediem. Salīdziniet to ziediņu, zvaigžņu magnoliju ‘Royal Star’, un šo – tā ir kā maza rozīte, ļoti laba īpašība, ka zied ļoti bagātīgi. Faktiski aprīļa ziedētājas ir tikai japānietes.” Amerikas un Ķīnas izcelsmes magnolijas zied daudz vēlāk, līdz jūnija vidum vai pat pēc Jāņiem. Ja grib magnolijas ziedam gan agri, gan vēlu – tad jāstāda dažādas! Agri ziedošās ir baltas vai maigi rozā, aizkustina, jo tad vēl maz košuma dārzā. Toties vēlākās izceļas ar krāsu – ir gan spilgti dzeltenas, gan sarkanas. Arī smaržīgas. Lietussarga magnolija noziedot veido tādu kā lielu, spilgtu, sarkanu čiekuru, un atkal ir skaisti. Liellapu magnolijām rudenī ir krāšņas lapas.

Zvaigžņu magnoliju ziedi pakļauti salnu untumiem. Arī Rucavā apsala, tāpēc daudzām ziedlapiņām brūnas maliņas. Visvairāk cieš ziediņi līdz divu metru augstumam. Tomēr zvaigžņu magnoliju uzskata par vissalcietīgāko, lai gan mazā auguma dēļ daiļums atkarīgs no salnu žēlastības.

Blakus sārtas pumpuru liesmiņas magnolijai ‘Leonard Messel’, par kuru rakstīts, ka tās augums var sasniegt 4,5 metrus un autors ir vācu dendrologs Makss Lēbners. Šai būs piesātināti sārti ziedi. Viena no ziemcietīgākajām ir M. Lēbnera veidotā ‘Merrill’, Kobus magnolijas un zvaigžņu magnolijas krustojums, tai augums jau pieci seši metri. Un te ir arī īstais dabas koks – Kobus magnolija, izaudzēta no Japānas atsūtītām sēklām – vienkāršs, balts zieds ar zaļu viducīti.

Un te – Amerikas lietussarga magnolija, aprīļa beigās vēl guļ, atvērsies tikai maija beigās, jūnija sākumā. Koka vainags veido lietussarga formu. Tai ir ļoti lielas lapas. Un te blakus – Japānas liellapu magnolija, kurai šaurāks un stāvāks augums. Salaspilī, Nacionālajā botāniskajā dārzā, šī magnolija sasniegusi apmēram 10 metru augstumu. Taču dendroloģe aizrāda – ir grūti solīt, cik liela auguma būs iegādātais retums, jo Latvijā šīm dažādībām vēl ir maz gadu. Klimats mainās, eksotiem ir lielāka iespēja labi iedzīvoties un veidot kuplu augumu un garu mūžu. Bet tie var arī aiziet bojā. Piemēram, gurķaugļu magnolija kādu pavasari nepamodās. Kāpēc? Iemesls nav noskaidrots. Bet, ja kāds vēlas magnoliju dzelteniem ziediem, tad jāizvēlas augs, kuram “asinīs” ir tieši gurķaugļu magnolija, kas nāk no Amerikas. Tādas te ir – A. Kerra krustojumi, veidoti no gurķaugļu magnolijas un cilindriskās magnolijas, kas savukārt nāk no Ķīnas. Kāds sakars ar gurķi? Koka smarža!

Bet te – 2003. gadā stādīti, Amerikā no Ķīnas un Japānas magnoliju krustojumiem izaudzēti hibrīdi. To autors dendrologs Viljams Kosārs dažādos sējeņus salicis rindā un sadevis visiem meiteņu vārdus – Suzana, Betija, Rikija, Anna… Šīs meitenes aug arī šeit, būs varbūt 4 metrus garas.

Kā mīlēt magnoliju?

Krāšņais koks vai krūms ir ļoti lolojams un saudzējams. Tam jāsameklē aizvēja vieta, vēlams, no salnām pasargāta. Vienlaikus tam vajadzēs mitrumu. Gaļīgajām koka saknēm – mieru.

Magnolijai tāda īpatnība – tā ļoti jutīgi uztver jebkādu apgriešanu vai stumbra bojājumus. Ja grib to veidot par koku uz viena stumbra, tad jau mazam kociņam apakšējos zariņus, kamēr tie vēl mīksti, nolauž ar roku. Vēlāk gan vainaga veidojumā iejaucas, cik vien maz iespējams. Katru apgriešanu tā uztver par bojājumu un steidzīgi sāks dzīt atvases, tā veidosies krūms. Ja tas ir patsaknis, tad nekas. Ja būtu potēta, tad visas atvases jāņem nost, bet “tas var būt diezgan smagi”, magnolija var arī aiziet bojā. Tāpēc koks jāsargā gan no pļaujmašīnas, gan no grauzējiem, gan no stirnām, kas nāk asināt pie stumbra radziņus.

Kamēr kociņi jauni, tos vēlams ziemā ietīt. Pirms sala zarus saņem kopā  un sasien kā slotiņu ar auklu. Kad sākas sals, slotiņu ietin siltinājumā. Savukārt pavasarī vēlams sargāt no saules apdegumiem dienās, kad ir lielas temperatūras svārstības. Tādēļ amerikāņu kokaudzētāji sakot, ka magnolijām der noēnotas vietas un kur nav lielas vēja brāzmas, jo zari ir trausli. “Ļoti jutīga.”

Knifi

Kā stādīt magnoliju

• Rucavā magnolijām izveido metru platu un metru dziļu stādbedri. I. Bondare iesaka augsni ielabot šādi: blakus stādbedrei noliek plēvi, uz tās uzber izrakto augsni. To samaisa ar purva kūdru, vajadzīgs skābums (pH 5,8 – 6,5), iemaisa skābos minerālmēslus. Šo bagātīgo maisījumu liek bedrē.
• Magnolijas saknes iet plašumā, un koks necieš nekādu rakņāšanos zem tā. Nekādas ravēšanas un vasaras puķīšu čubināšanas! Var veidot mulčētu apdobi, bet tad tai jābūt visa vainaga platumā. Bet var zem vainaga ieaudzēt dabas puķītes – varbūt baltās, dzeltenās vizbulītes – un likt kokam mieru. Pavasarī – pamēslot.
• Jāgādā, lai kociņam netrūkst mitruma. Ja sauss, tad vismaz reizi nedēļā nepažēlot spaini ūdens.