“Minu konkrētu piemēru: man Latvijas televīzijā bija intervija raidījumā “1:1”, bet nākamās dienas rītā lekcija mediju studentiem. Es prasīju, kurš redzēja? Neviens. Viens students zināja, par ko ir runa, jo vecāki bija skatījušies un teikuši: “Skaties, tavu rektoru rāda!” Tas nozīmē, ka jaunie neizmanto televīziju kā mediju. Lai skatītos filmas, jā, bet ne informācijai,” stāstīja Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš. Viņš atzina, ka pats gan apmēram stundu vakarā velta “Panorāmai”, noskatās arī sporta un laika ziņas.

“Ņemu pauzi darbā ar datoru, kas vakaros man ir tik ierasts, un noskatos ziņas. Vai lasu drukāto presi? Kādreiz, bet neabonēju. Kad aizbraucu pie vecākiem, jo viņiem laikraksti pienāk, noteikti izlasu,” stāstīja rektors, iezīmējot tendenci – internets, sociālie tīkli, digitālā vide ņem virsroku pār tradicionālajiem medijiem.

Jaunie izvēlas informācijas apritei sekot līdzi internetā, daudz lasot un klausoties arī svešvalodās, visvairāk angļu valodā, bet paaudze, kas brieduma gados, vēl sašķelti atvēl laiku arī elektroniskajiem masu medijiem, savukārt vecākā paaudze pagaidām pārsvarā paliek pie tradicionālajiem kanāliem: televīzija, radio, drukātā prese, un arī tas – iespēju robežās.

“Tradicionālajiem medijiem, drukātajai presei pašlaik ir pat neiespējami konkurēt ar interneta medijiem, tāpēc redakcionālā brīvība kļūst arvien vairāk apdraudēta, bet šī nav tikai Latvijas problēma. Konkurences tirgu saprotot, pašlaik grūti līdzās pastāvēt tradicionālajiem un jaunajiem avotiem,” analizēja Gatis Krūmiņš.

Vai interneta lietotāji, izmantotāji ir prasmīgi? Vai viņi prot atšķirot patiesību, pētniecību no sēnalām? Arī sāpīgs jautājums.

“Vislabākā vakcīna, lai vērtētu, analizētu un saprastu informāciju, ir tās izmantotāja paša zināšanas. Ja tās ir, tad ir vieglāk atšķirt. Un runa nav tikai par tiešu, akūtu dezinformāciju, bet vētīt arī tīrās muļķības, atceroties, ka nekas, ko dari internetā, nav anonīms. Sociālajos medijos ar mums ļoti manipulē, jo sistēmās ir mākslīgā intelekta algoritms, kas mēģina nodrošināt lietotāja apmierinātību. Piegādā tādu saturu, ko gribi redzēt, ko jau patērē. Ja esi sociālajos medijos nolaikojis kaķīšus, tad tev parādās arvien vairāk kaķīšu, bet otram blakus, kam patīk suņi, ir vairāk suņu (smejas). Bet tas tiešām ir nopietni, jo tā tu apaudz ar savu burbuli un esi laimīgs. Interneta avoti jau paši par sevi nav slikti, tajos ir milzumdaudz informācijas, arī kvalitatīva informācija, un to izmanto zinātnieki, pētnieki, es arī to izmantoju, bet svarīgas ir zināšanas, prasmes atlasīt patieso,” skaidroja Gatis Krūmiņš, atzīstot, ka arī pats ir pietiekami aktīvs sociālajos medijos – viņš ir sekotājs, un viņam seko.

“Ja cilvēki ir aktīvi sociālo platformu lietotāji, vai tas ir “Facebook”, vai “Twitter”, tad, manuprāt, tas labākais veids ir piesekoties cilvēkiem, kas, jūsuprāt, ir viedokļu līderi. Arī manā sekotāju lokā ir zinātnieki, pētnieki no pasaules universitātēm un kaimiņi Lēdurgā. Un skatos, ko kaimiņi sašēro, tad izveicu individuālu medijpratību,” pasmaidīja Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš, atgādinot, ka sadrumstalotā informācijas telpā apjukt tiešām nav sarežģīti.

MATERIĀLS TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.