Dzīvnieki nāk un nāks pilsētā iekšā. Tā ir pilnīgi normāla parādība. Cita lieta – vai cilvēks spēj pieņemt, ka viņam blakus apmetas dzīvnieks. Balodi un zvirbuli jau pavisam esam pieskaitījuši pie pilsētniekiem. Bet Liepājā, izrādās, dzīvo arī, piemēram, pūces. Turklāt Raiņa parkā dzīves apstākļus tās atzinušas par sev tik piemērotiem, ka tur pat vairojas. Pirms pāris gadiem pie “Liepājas metalurga” esot nogāzts koks, kas izrādījies triju pūčulēnu mājvieta. Pie RTU Liepājas filiāles droši pastaigājas gredzenūbeles.

Visi meklē, kur ērtāk

Aizvien vairāk pilsētā ir lapsu, jūras pusē tās redzētas itin bieži, piemēram, agri no rīta lietišķā solī rikšojot pa Dzintara ielu. Manīti arī eži. Liepājas ezerā mīt diezgan daudz bebru, un tie apkārtnē meklē arī jaunas apmešanās vietas. Piemēram, Pērkones kanālā, kur pirms gadiem desmit bebru glābšanai no jūras pat tika mobilizēti ugunsdzēsēji. Savstarpēju sapratni šajā lietā gan gūt neizdevās, glābjamais bebrs vienam no ugunsdzēsējiem ņēma un iekoda. Par gana labu vietu mājas celtniecībai bebrs reiz izvēlējies arī dīķīti Jūrmalas parkā pie Glābšanas stacijas. Droši vien daudz un dažādas dzīvās radības ir Karostā, vietās, kur nu jau aizvien grūtāk nošķirt cilvēka un dzīvnieku potenciālās teritorijas.

“Visi meklē, kur siltāk un ērtāk,” komentē Dz.Tīds. “Ir barība – ir dzīvošana, ir lustes un dzimst bērni.”

Stirnu izglābj ūdenslīdējs

Īstie, lielie meža dzīvnieki – stirnas, aļņi – Liepājā parādās diezgan reti, jo no trim pusēm ar ūdeni norobežotā pilsēta tiem ir diezgan grūti sasniedzama.

Pirms dažiem mēnešiem ostas akvatorijā iekritis alnis. Rāpdamies ārā, tas uz mola bija lauzis kāju. “Par tām sliktajām lietām neviens jau negrib daudz stāstīt, tāpēc arī avīze par to neuzzināja,” ar vieglu smaidu piebilst Dz.Tīds. Toreiz ataicināts viņš, Kalvenes zoodārza pārvaldnieks Arnis Bergmanis, prasīts padoms Rīgas Zoodārza speciālistiem – vairākas stundas sprieduši, ko ar savainoto dzīvnieku darīt. Šādos gadījumos pieredzējušie ļaudis teikuši: visos gadījumos, kad dzīvnieki ar šādām traumām tikuši operēti, tie tik un tā pēc tam izdzīvot nav spējuši. Tāpēc nolemts alni iemidzināt.

Bet ir arī priecīgais stāsts par stirnu, kas gaišā dienas laikā skrējusi pa Kūrmājas prospektu un ielēkusi Tirdzniecības kanālā. Viņu no ūdens izcēlis ūdenslīdējs. “Stirnai bija brūce, to ātri sašuvām, un tad dzīvnieku aizveda uz Bernātiem, uz mežu. Tagad viņš tur mītot, un viss esot kārtībā,” stāsta veterinārārsts.

Dabā nav sanatoriju

Šādi neikdienišķi gadījumi, protams, iekvēlina sabiedrības interesi. Tāpat kā ikpavasara divi vai trīs ronīši pludmalē. Bet veterinārās klīnikas ikdiena ir savainoti putni, tos šurp nesot bieži. Tiesa, ja putnam ir lauzti spārni, tā liktenis jau ir izlemts, norāda Dz.Tīds. Lai gan ir veiktas operācijas, lauztie kauli stiprināti ar īpašiem stieņiem, tas tomēr visbiežāk nav glābiņš, un putns ziemu nepārlaidīs. “Dabā nav sanatoriju, kur mierīgi atlabt pēc operācijas, dabā nav pensionāru.”

“Cilvēki kļūst aizvien prasīgāki, un tomēr viņi aizvien mazāk grib darīt ko tādu, kur pašam roka jāpieliek – tāda absurda situācija sabiedrībā ir izveidojusies,” Dz.Tīds neslēpj emocijas. “Jebkurā sētā var stundām spriest par dzīvnieku aizsardzību, bet, kad paprasīsi, piemēram, kad pats esi pēdējo reizi ziedojis latu šai aizsardzībai, tad uzreiz iestājas klusums.”

Nereti veterinārās klīnikas darbinieki uzklausot telefonzvanus, ka tur un tur guļ notriekts putns un tūdaļ jāsteidzas to glābt. Bet, kad zvanītāju pašu aicina šo putnu atvest pie ārsta, viņš atvēcinās un prasa, kāpēc gan viņam tas jādara. Taču pat tad, ja dzīvnieku neizdosies glābt, tam, kurš būs to atvedis pie ārsta, vismaz būs sajūta, ka viņš ir darījis kaut ko labu, uzsver Dz.Tīds. Un, ja dzīvnieks ir saārstēts un palaists mežā, tad cilvēks var dzīvot tālāk ar apziņu, ka gan ja viss būs labi. Ar tādu saldu un mierinošu neziņu, jo pārbaudīt jau to visbiežāk nevar.

“Mēs jau esam tie despoti”

Bet vēl trakākas lietas pilsētnieki dara mežā, saka dakteris. “Ierauga kādu dzīvnieka vai putna mazuli, tūdaļ nolemj, ka to māte ir pametusi, un stiepj mājās.” Mitis, piemēram, kādā Liepājas dzīvoklī ezis. Tiesa, kā jau šās sugas brāļi, tas bijis diezgan nešpetns un nereti kodis saimniecei kājā. Cits atkal zvirbuļus turot vai pūčulēnus.

Mums ir jāsarod ar dzīvniekiem līdzās, nevis ar automašīnu jādzenas tiem pakaļ pa pilsētas ielām. “Mēs jau esam tie despoti, kas aļņu un citu dzīvnieku kādreiz apdzīvotu teritoriju vietā esam uzcēluši mājiņas un tagad saucam: “Lūdzu, mūs netraucēt!”,” piebilst Dz.Tīds. Mēs nevaram novilkt robežu, kur vienā pusē tikai cilvēki, bet otrā – dzīvnieki. Tas nav iespējams. Jo vairāk cilvēki iespiežas savvaļas teritorijās, jo tuvāk dzīvnieki nāk cilvēkiem.

Uzziņai

– Sinantrops – cilvēkam līdzās dzīvojošs savvaļas dzīvnieks, tāds, kurš pielāgojies dzīvei cilvēka tiešā tuvumā.
– Pastāvīgā savstarpējā saskarsmē šie dzīvnieki iemanās, ko no cilvēka sagaidīt, kā ar viņu sadzīvot.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Alnis pilsētā parādās laiku pa laikam. Tas kādreiz redzēts gan centra ielās, gan Centrālkapos, gan peldam ostas akvatorijā.

Sudrabkaijas ir īstenas pilsētnieces. Diez vai Liepāja būtu iedomājama bez šo putnu brēcienu saviļņotā gaisa. Tomēr ļaudis nereti vēl aizvien apmulst no tā, cik liels šis putns ir.

Pilsētā netrūkst arī mitru un siltu vietu, kur saulē sānus var sildīt čūskas, piemēram, zalkši.