“Mēs esam
ienācēji, mums nav ne tehnikas, ne kā, visu tikai ar rokām,” saka
“Stumbru” saimniece Marina Raubena. Ikdienā par ekoloģisku
saimniekošanu laukos nedomā, tas sanāk dabiski, ja visu audzē pašu galdam.

Negribējās daudz
cilvēku

Marina ar vīru Andi
Sīpolu un deviņgadīgo dēlu Emīlu “Stumbru” mājās Saraiķos saimnieko
jau teju desmit gadu. Savulaik māju nopirkuši kā vasarnīcu, bet pēc bērna
piedzimšanas pārcēlušies no Liepājas pavisam. Vaicāju, kas bija galvenie
argumenti par labu dzīvei laukos. “Es jau nezinu, varbūt manis dēļ,”
domīgi nosaka Andis. Viņš jau sen esot gribējis dzīvot laukos. Bet Marina
piebilst: esot sapratuši, ka tāpat visu brīvo laiku pavada laukos un atpakaļ uz
Liepāju nemaz vairs negribas braukt. “Izdomājām, ka pārdosim visu Liepājā
un nāksim uz laukiem. Izremontējām māju, cik varējām, tā bija pavisam veca,
varbūt divas istabiņas bija dzīvojamas,” viņa stāsta.

Kad ģimene
iegādājusies īpašumu, tajā neesot bijusi arī kanalizācija. Tikai tualetes
būdiņa ārā, “ar tādu šķirbu durvīs, ka visu varēja redzēt, kas tur
notiek”, izteiksmīgi stāsta mājas saimniece. Viņi izveidojuši gan dziļurbumu,
no kura tagad mājai tiek nodrošināts ūdens, gan apkures sistēmu. “Virtuvē
mums ir ar malku kurināma plīts, bet pārējo māju apsilda “Jotul”
kamīns,” stāsta saimnieki. Teju vienīgais, kas viņiem ir jāpērk no citiem,
ir malka. Lai gan pašu laukā arī aug priedītes, taču tās vēl ir gaužām maziņas,
un līdz kārtīgam mežam būs jāgaida vēl daudzi gadi.

“Ja cilvēkam
nepatīk laukos, tad soli viņam, ko tu gribi, viņš vienalga neies tur
dzīvot,” uzsver “Stumbru” saimniece. Bet viņiem gribējies, un
tuvākajā nākotnē noteikti tepat arī dzīvošot. “Varbūt vecums jau bija
tāds, ka īpaši daudz cilvēku apkārt negribējām, te arī jūra ir tuvu. Un sava
māja ir sava māja! Īpaši tagad, kad bērns aug, brīžiem piedomāju, cik labi, ka
neviens zem mums nedzīvo. Tāpēc, ka Liepājā tā bija, kā bija… Visu varēja
dzirdēt, kas pie kaimiņiem darās,” stāsta Marina. Bet, ja ir labi
apmaksāts darbs, tad, protams, pilsētā arī ir labi. Savukārt Andis iebilst:
“Garlaicīgi pilsētā, tikai sēdi dzīvoklī un skaties filmu!” Turklāt
pilsētas mitekļi arī prasa dažādus ieguldījumus, bet par teju vissīkāko lietiņu
jāvienojas ar kaimiņiem. 

Piebaro arī
draugus

“Kamēr es
nestrādāju, tad bija savādāk – varēja paspēt vairāk izaudzēt un kaut ko arī
pārdot,” stāsta “Stumbru” saimniece. Bet tagad, kad jau ilgāku
laiku Marina strādā arī algotu darbu – viņa daudzviet tuvējos novados apmāca
cilvēkus strādāt ar dažādām papīra mākslas tehnikām –, piemājas saimniecībā
izaug lielākoties tikai pašu vajadzībām nepieciešamais. “Ja nu vienīgi
paziņām kādu kilogramu iedodam,” piebilst sieviete. Visu jau paši nemaz
nevar apēst, paskaidro Andis. Savulaik viņiem bijušas pat veselas trīs
siltumnīcas, taču nu jau dažus gadus tās ir vairs tikai divas. Turklāt ir arī
neliels lauciņš, kurā izaug dažādas saknes.

“To, ko mēs
izaudzējam, arī ēdam, taisām konservus un bišķiņ piebarojam arī draugus, jo pašiem
nav iespējams to visu apēst,” saka Marina. Tā īpašā, kas izaug
“Stumbru” siltumnīcās, ir paprika. To tuvējā apkārtnē audzē retais,
atklāj saimniece. Bet uz jautājumu, vai šai kultūrai piejūras klimatā pietiek
siltuma un saules gaismas, viņa atbild apstiprinoši. Siltumnīcā arī saules
pietiekot. Turklāt netālu no mājas saimnieki izrakuši arī nelielu dīķīti. Ja
būtu vairāk līdzekļu, gribētos lielāku, atzīst Andis. Tajā nu mājo karūsas,
kuras ik pa laikam nonākot arī uz saimnieku galda. Īpaši kaislīgs makšķernieks
ir mazais Emīls, pastāsta Marina. 

Brīnās par
smaržu

“Garša jau
savējam ir savādāka, tas ir skaidrs, nevar salīdzināt tos tomātus, kas ir
pārdošanā, ar savējiem,” saka “Stumbru” saimniece. Uz jautājumu
par to, cik būtiski viņiem ir, lai viss saimniecībā izaugušais būtu dabisks,
Andis un Marina atbild, ka galvenais jau tomēr ir garša. Īsti pat nevarot
pateikt, vai veselība uzlabojas, ēdot pašu izaudzēto, nevis veikalā pirktos
augļus un dārzeņus. “Mēs jau esam pieraduši!” ar smaidu saka
saimniece. Savukārt Andis vēlreiz uzsver: “Ka tik laba garša!”

Protams, pilnīgi
bez ķimikāliju lietošanas nevarot iztikt, tomēr tās jālieto pēc iespēja mazāk,
tā ir viņu pārliecība. “Nevar jau iztikt pilnīgi bez, mums nav apsildāmās
siltumnīcas, tāpēc var izaudzēt tikai vasaras laikā,” piebilst Marina. Cik
iespējams, tiekot arī veidots komposts, vecās lapas un zāle atgriežas atpakaļ
zemē jau kā mēslojums.

“Ja salīdzina,
kāda ķīmija ārzemēs tiek lietota, tad te jau nav vispār,” nosmej
“Stumbru” saimnieks. Savulaik viņš pastrādājis Īrijā un pieredzējis,
kā tur darbojas lielie lauksaimnieki. “Kad es strādāju Īrijā, tad mēs
tomātus smidzinājām divreiz nedēļā – zaļos tomātus, kad ņēmām nost. Tie tomāti,
kuri, griežot ar nazi, čirkst un kuriem sēklas nav gatavas, tie visi ir
apsmidzinātie. Anglijā arī tāpat smidzina. Trešā dienā jau tomāti
sarkani,” viņš stāsta. Pagaidām Latvijā arī lielie audzētāji tā gluži vēl
nedarot. “Bet darīs! Jau tagad vatē audzē, neviens vairs tomātus zemē
neaudzē,” atzīst zemnieks.

“Mēs par to
nedomājam, mēs dzīvojam vienkārši,” saka Marina. Pārsteidzoši licies, kad
no Īrijas atbraukušie ciemiņi brīnījušies – Latvijā audzētie tomāti smaržo.

Turklāt nekādi
lielie kapitālieguldījumi jau arī neesot vajadzīgi, lai laukos dzīvotu. Tikai
jāstrādā visu laiku. “Jāsēj, jāpārstāda, tad jālej, paduses jāizlauž,
katru dienu ir darbs,” uzskaita Marina. Ziemā atkal ir savi darbi. Gan
papriku, gan tomātus, ja ir labs rudens, no siltumnīcas vāc vēl oktobrī. Arī
laukā bietes un burkāni stāv tik ilgi, cik vien var. “Aptuveni novembrī
tikai sezona beidzas, un februārī atkal jāsēj, cik tad tur paliek,”
nosmaida saimniece.