Galvenokārt, lai sagādātu līdzekļus iztikai, šobrīd Latvijā daudzas ģimenes ir spiestas dzīvot šķirti, jo kādam – tētim, mammai, dēlam vai meitai – vai pat vairākiem radiniekiem, tādēļ jāstrādā ārzemēs. Sarunājāmies ar trim pāriem, kuriem jau labu brīdi ir šāds dzīves ritms, bet viņi turpina dzīvot, šķirties nedomā un ar radušos situāciju – samierinājušies.

Taču pēc viņu uzklausīšanas, palika tāda skumja sajūta…

Kopā ar vīru dota nedēļa

Marikai (49) (visu personu vārdi ir mainīti – aut.piez.) ir darbs Liepājā, taču vīram Jānim (50) – Zviedrijā. Šādi viņi dzīvo jau trīs gadus. Jānis nav parasts viesstrādnieks, kurš devies uz Skandināviju. Viņš tur atrodas komandējumā no kāda Latvijas uzņēmuma, un strādā par metinātāju. Svešumā vīrietis uzturas četras nedēļas, bet vienu pavada dzimtajā pilsētā. Sieviete atzīstas, ka sākumā bijis ļoti grūti, bet tagad pie šāda dzīves ritma ir pierasts. ”Manos gados jāsamierinās ar to, kā ir,” viņa saka, jo ”tā tam ir jābūt un viss.” Galvenais, ko uzsver Marika: ”Tur darba apstākļi nav slikti.”

Kad vīrs ir prom, Marika dzīvo viena pati, jo viņu trīs bērni ir pieauguši un dzīvo katrs savu dzīvi. Abām meitām ir ģimenes tepat Latvijā, bet dēls devies tēva pēdās un arī strādā Zviedrijā. ”Bet katrs savā firmā. Dēls ir celtnieks,” precizē Marika. Par to, ka jāstrādā svešumā, dēls daudz neskumstot. ”Viņš ir laimīgs, ka viņam ir darbs,” saka mamma. Turklāt ģimene vīrietim vēl nav. Marika smaidot piebilst, ka acīmredzot nav vēl sastapta īstā sieviete. Ja tā izrādīsies ārzemniece, iebildumus ģimene necels, jo mammai pats galvenais, lai dēls ir laimīgs.

”Ir brīži, kad vienai garlaicīgi. Gribas aiziet uz teātri vai koncertu, bet divatā,” savas jūtas neslēpj Marika, uzreiz gan samiernieciski piebilst, ka visus labumus jau nevar gribēt. Tad, kad dzīvesbiedrs ir mājās, viņam gribas tikai mieru un atpūtu, tāpēc sieva nepiespiež viņu doties pa kultūras iestādēm sev brīvajā nedēļā, ja viņš nevēlas. ”Darbs ir fiziski smags un atbildīgs,” pastāsta sieviete. Brīžus, kad viņš ir šeit, viņi izbauda mājās.

Marika zina, ka tuvākajā laikā nekas nemainīsies. Un viņa turpinās dzīvot viena četras nedēļas. Ja būtu tāds darbs ar tādu pašu atalgojumu kā Zviedrijā, Jānis noteikti izvēlētos palikt Liepājā. Pagaidām dzīve piespiedusi viņus dzīvot šķirti un satikties katru piekto nedēļu. Marika priecājas, ka tas nav noticis pirms daudz vairākiem gadiem, kad viņu bērni bija pavisam mazi. ”Vienai ar trīs bērniem būtu grūti. Zinu vienu jaunu ģimenīti, kuriem ir četri bērniņi, bet tās galva strādā ārzemēs. Tiešām viņus žēl,” jūt līdzi Marika. ”Tik tālu mūsu Latvija ir nonākusi. Izšķir ģimenes.”

Tiekas ik pēc trim nedēļām

Einārs (27) ir pastnieks, bet ne Latvijā. Viņa darbavieta jau divus gadus ir Norvēģijā. Liepājā viņu gaida draudzene Zane (27). Pāris ik vakaru sazinās caur skype, dažkārt sazvanās vai apmainās īsziņām, kā arī bieži ciemojas viens pie otra, izmantojot lēto aviobiļešu piedāvājumu. Tā sanāk satikties ik pēc trim nedēļām. Ilgākais laika posms, kad viens otru nav skatījuši vaigā, ir trīs mēneši. Tas bijis pašā sākumā, kad Einārs palēnām iekārtojies jaunajā dzīvesvietā. Zanei joprojām spilgtā atmiņā ir abu tikšanās pēc šiem mēnešiem. ”Attālums vai nu satuvina, vai izšķir. Acīmredzot mūsu gadījumā ir pirmais variants,” saka sieviete, lai gan pirmās sajūtas bija dīvainas, atkal pēc tik ilga laika ieraugot Eināru.

Zane pastāsta, ka sākumā, gluži kā Marikai, bijis grūti pierast. Štatu samazināšana bija iemesls, kāpēc Einārs pazaudēja darbu šeit. Trīs mēneši aizvadīti dīkstāvē, un tad nolemts meklēt darba iespējas ārzemēs. Izvēlēta Norvēģija, jo turp puisi aicināja paziņa, kas turklāt labi izteicās par pastnieka darbu. Un tā tur pavadīti jau divi gadi, taču Einārs plāno pavisam drīz pārcelties atpakaļ uz Liepāju, lai cik labi tur būtu. ”Tā nav mūsu zeme. Sākumā domāju, ka varbūt jādodas draugam līdzi, jo arī manā darba vietā notika pārmaiņas, bet viss nokārtojās. Man šeit ir normāls darbs,” pārliecināta Zane.

Par Eināra lēmumu atgriezties dzimtajā pilsētā, Zane ir ārkārtīgi priecīga, un cer, ka viņam izdosies šeit atrast darbu. CV jau ir izsūtīti, tagad jāgaida apstiprinājumi. Bet, ja iecerētais nenotiks un darbu atrast nevarēs, tad visticamāk, vīrietis atkal dosies prom. To ir nolēmuši abi, jo ”nav jēgas atbraukt un sēdēt mājās”.

Telefona rēķins mēnesī – Ls 100

Kopš Ilze (27) un Aivars (26) ir precējušies, dzīvesbiedrs jau divas reizes ir devies peļņā uz Īriju. Pirmoreiz tas notika pagājušā gada rudenī. Viņš bija prom 10 mēnešus. No oktobra Aivars atkal ir svešumā. Ir plāns atgriezties nākamā gada martā, bet, vai tā notiks, skaidrs nav. ”Esam kredītu upuri. Paņēmām kāzām, automašīnai. Vēl bija nenomaksāts mans studiju kredīts,” pastāsta Ilze. Līdz ar slikto ekonomisko situāciju valstī, vīram samazināja algu, un nomaksāt parādsaistības kļuva grūtāk. Turklāt Ilze pati strādāja uz pusslodzi, jo ģimenē piedzima bērniņš. Kā vienīgo risinājumu šai situācijai Aivars saskatīja aizbraukšanā. Viņš to izlēma pats, lai gan tika mēģināts pārliecināt vīru palikt. ”Teicu, ka gan jau kaut kā iztiksim, bet viņš nebija ar mieru,” atceras sieviete. Aivars emocijām neļāvās.

Galvenais iemesls, kāpēc atkārtoti dzīvesbiedrs devās prom, bija tas, ka pirmajā reizē nesanāca nomaksāt pilnībā visus aizņēmumus. Tagad, sākoties apkures sezonai, aiziet paliela summa. Kamēr bijusi vasara, visam  pieticis – gan iztikai, gan kredītiem.

Ilze saka, ka pirmā reize emocionāli bijusi grūtāka: ”Biju pieradusi pie tā, ka mājās ir vīrietis. Baidījos, vai ar visu tikšu galā.” Taču tagad vīrs palaists ar mierīgu sirdi, jo viņa no pieredzes zina, ka viss būs kārtībā. Aivars ir devies tieši uz to pašu vietu, kur iepriekšējo reizi. Faktiski viņš dara to, kas no sirds patīk – labo un ķimerējas ap lauksaimniecības tehniku.

100 lati mēnesī – tā ir aptuvenā summa, ko Ilze iztērē telefonsarunās un īsziņās ar vīru mēnesī. Viņa saprot, ka tas ir ļoti daudz, taču tajā pašā laikā uzskata, ka uz to ekonomēt nevar, ja vēlas saglabāt attiecības. Brīvdienās, kad Aivars tiek pie datora, sarunas vedas caur skype. ”Mazais dēliņš it kā gaida sarunas ar tēti, bet, kad ierauga, sakautrējas. Emocijas ir mazliet vairāk, nekā pirmajā reizē, kad viņam bija tikai pusotrs gads. Viņš bieži piemin tēti,” atvases jūtas un attieksmi raksturo mamma.

Ilze domā, ka šī nebūs pēdējā reize, kad Aivars dodas prom. Viņam sola, ka no nākamā gada būs atkal darbs tajā pašā darbavietā, kur viņš strādāja pirms aizbraukšanas. Taču Ilzei par to šaubas, jo pagaidām neizskatās, ka kaut kas būtiski ekonomiskajā jomā uzlabotos. ”Gribas savu dzīvokli, jaunu mašīnu,” papildus vajadzības uzskaita sieviete. Turklāt pirms abu iepazīšanās, Aivars divas reizes bija strādājis ārpus Latvijas, tātad kopumā sanāk jau četras reizes. ”Izskatās, ka viņam pat ir šāda nepieciešamība ik pa laikam aizbraukt,” smaidot novērojusi Ilze, piebilstot, ka šāds attiecību modelis nav nemaz tik slikts – nav jārīvējas vienam ar otru un jākašķējas.