Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Trešdiena, 18. septembris

Vārdadiena: Alita, Elita, Liesma

Izdegšanas sindroma dēļ cilvēkiem pat tiek piešķirta invaliditāte  (24)

Atslēgvārdi izdegšanas sindroms | veselība | psiholoģija | depresija

Darbi gan profesionālajā jomā, gan mājas solī veicas raiti un sagādā gandarījumu, ja cilvēks ir emocionāli un fiziski vesels. Tad, ja sevi esam izsmēluši pavisam, parādās nespēks, nogurums, nomāktība un nepatika pret veicamajiem pienākumiem – to dēvē par izdegšanas sindromu.

Kā jau par daudzām psiholoģiska rakstura kaitēm, arī par izdegšanu bieži tiek diskutēts, vai tā nav modes lieta, ar ko atrunāties, ja nu uznācis slinkums. Taču VSIA "Piejūras slimnīca" Psihiatriskās klīnikas vadītāja Evija Siliņa uzsver pretējo: "Tas ir sindroms, arodslimība, kuras dēļ cilvēkiem pat tiek piešķirta invaliditāte."

Vai ir kādas grupas, kas izdegšanas sindromam pakļautas vairāk?

– Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad ar šo sindromu sirgst policijas darbinieki, mediķi. Tāpat tas var piemeklēt skolotājus, sociālos darbiniekus – principā ikvienu, kas strādā ar cilvēkiem, kuriem ir problēmas. Gribot negribot darbinieks daļu no šīm problēmām risināšanas laikā izlaiž caur sevi.

Kādas ir izdegšanas pazīmes?

– Tie ir klasiskie psihisko traucējumu simptomi – depresija, trauksme, miega traucējumi, apātija, nevēlēšanās neko darīt, fizisks nogurums.

Ļoti bieži pie izdegšanas parādās fiziskie simptomi, kuriem nevar atrast somatisku pamatojumu, tāpēc depresīvā simptomātika neparādās.

To sauc par maskēto depresiju, kas slēpjas fiziskos simptomos, piemēram, ir neskaidras sāpes ķermenī, galvas sāpes, gremošanas sistēmas darbības traucējumi. Cilvēks iet pie visiem speciālistiem, taču ārsts simptomiem nevar atrast fizisku cēloni. Beigās cilvēkam var ieteikt vērsties pie psihiatra.

Izdegšanas sindroms saistīts arī ar paaugstinātu atkarību risku, jo tas ir pirmais veids, kā cilvēks mēģina sev it kā palīdzēt justies mazliet labāk. Būtībā izdegšana ir daudz biežāka un nopietnāka slimība, nekā esam pieraduši par to domāt. Tas ir hronisks, ilgstošs stāvoklis.

Kā varētu palīdzēt minētajām riska grupām?

– Manuprāt, kāda atbildības daļa būtu jāuzņemas likumdevējiem. Ir profesijas, kas prasa pastiprinātu sadarbību ar cilvēkiem un viņu problēmām – vairumā gadījumu tie ir tieši valsts sektorā nodarbinātie. Tāpēc uzskatu, ka valstij vajadzētu nodrošināt supervīzijas vai atbalsta grupas tiem, kuriem ir lielāks izdegšanas risks.

Protams, kā pirmā grupa man nāk prātā mediķi, jo šajā jomā ikdienā visbiežāk redzu izdegšanas pazīmes. Ņemot vērā, ka mediķu mums valstī trūkst, no šāda atbalsta ieguvēji būtu visi.

Psihiatrija ir joma, kuru pārzinu, tāpēc to vieglāk minēt par piemēru – gandarījums šajā medicīnas nozarē ir ļoti mazs, ārstēšanās parasti cilvēkiem ir ilga, tāpat šeit klīnikā ārstējam ļoti smagus traucējumus. Tas palielina izdegšanas risku. Arī mūsu otrajā klīnikā, kur ārstē onkoloģiskas slimības, darbs ir ļoti smags. Tāpat noteikti ir arī policistiem – bieži ar pateicību un gandarījumu saskarties nesanāk.

Vai iespējama izdegšanas profilakse?

– Viens risinājums, kā jau minēju, ir valsts mēroga profilakse. Otrs līmenis ir psiholoģiskā higiēna darbavietā – attiecības, komunikācija, par kuru atbildīgs ir gan darba devējs, gan arī darba ņēmēji.

Ir uzņēmumi, kas ļoti aktīvi strādā pie darbinieku apmierinātības līmeņa paaugstināšanas, un tas lielā mērā ir izdegšanas profilakses pasākums.

Trešais līmenis ir personīgā dzīve – vai cilvēks ar to ir apmierināts.

Noteikti ātrāk izdeg vientuļi cilvēki un tādi, kuriem ir pastāvīgas problēmas ģimenē.

Izdegšanu izraisa komplekss faktoru kopums, tāpēc par labsajūtu jārūpējas visos līmeņos. Svarīgi arī tas, lai cilvēkam patīk darbs, ko viņš dara, jo tādu, kas nav pie sirds, var strādāt tikai kādu laiku, ne ilgstoši.

Ko iesākt, ja cilvēkam šķiet, ka viņš darbā ir izdedzis?

– Pirmais, ko der izdarīt, – vajag vienkārši apstāties. Ja ir pārāk daudz darbu, pienākumu, no kaut kā jāatsakās. Bieži ir tā – ja cilvēks pats neapstājas, kāda nopietna slimība vēl bez izdegšanas viņa skrējienu vienkārši aptur.

Ja cilvēks jūt, ka ir nopietni traucējumi, ir jāmeklē palīdzība, nevajag gaidīt, ka tas vienkārši pāries pats no sevis. Arī palīdzība var būt ļoti dažāda – kādam vajag psihologa konsultācijas, kādam nepieciešami medikamenti, lai ārstētu depresiju vai miega traucējumus, vēl kādam der ceļojums, lai atgūtu spēkus, bet citam vajag vienkārši parušināties dārzā vai pasportot. Risinājumi var būt ļoti atšķirīgi, tāpēc ir svarīgi apzināties problēmu un meklēt to savu īsto veidu, kas palīdz.

Minējāt, ka izdegšana var novest pie ilgstošas darbnespējas.

– Invaliditātes pamata kritērijs ir tāds, ka cilvēks slimības dēļ ilgstoši nav spējīgs strādāt. Šādi gadījumi ir, kad izdegšanas dēļ tiek piešķirta invaliditāte, taču zinu arī gadījumus, kad tā tiek atteikta. Katrā ziņā, ja cilvēkam ir smaga depresija, rekurenti depresīvi traucējumi, cilvēkam vajadzētu vērsties pie ģimenes ārsta, kas tad arī ieteiks doties pie speciālista. Izdegšanas sindroms var būt par pamatu, lai cilvēks saņemtu darba nespējas lapu.

UZZIŅAI

Izdegšanas sindroma attīstības pakāpes

1. Izteikta laipnība un ideālisms.
2. Paaugstinātas prasības pret sevi.
3. Samazinātas spējas būt laipnam.
4. Vainas sajūta par to.
5. Paaugstināts sasprindzinājums, cenšoties būt laipnam.
6. Panākumu zudums, neveiksmju parādīšanās.
7. Bezpalīdzības sajūta.
8. Bezcerības sajūta.
9. Izsīkums, nevēlēšanās pievērsties darba pienākumiem, apātija, protests, niknums.
10. Izdegšanas sindroms.

Izdegoša cilvēka uzvedība

Uzņemas vairāk pienākumu, nekā spēj veikt.
"Ņem problēmas līdzi uz mājām".
Strādājot arvien vairāk, var padarīt mazāk, strādā lēnāk.
Vēla nākšana uz darbu un agra promiešana vai otrādi, vēlme izvairīties no darba.
Pieaugoša vēlme sociāli izolēties.
Aizdomīguma parādīšanās attiecībās ar pārējiem.
 Attiecības ar citiem kļūst nepatīkamas un konfliktējošas.
Neadaptīva uzvedība.
Grūtības izlemt, izteikta šaubīšanās.
Pastiprināta alkohola un/vai nomierinošu līdzekļu lietošana.
Vajadzība izdarīt lielus iepirkumus.
Neefektīva laika izmantošana.
Pēkšņs lēmums aiziet no darba.
Iemīlēšanās, dēkas.
Šķiršanās.
Sociāla lejupslīde.
Nelaimes gadījumi.
Pašnāvība.

Avots: www.psihosomatika.lv  

  • Komentāri (24)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Sabiedrība

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!