Turpinām patieso stāstu sēriju par aktuālām tēmām, lai vērstu uzmanību uz to, ka ātri var notikt negaidītais, no kā varam gūt mācību. Bijušajam liepājniekam Alenam ir 20 gadi.

Piecus gadus viņš uzskata par pazudušiem. “Biju pazudis no dzīves,” tā par savu pagātni runā jaunais puisis, tagad rīdzinieks. Šis stāsts ir par dzīvi, kad pār cilvēku valda postošs spēks – narkotikas.

Sākums – pirmā cigarete

“Man bija viss, lai gan vecāki nebija biezie. Profesionāli nodarbojos ar sportu, biju aktīvs. Solīju, ka NEKAD nepīpēšu, nedzeršu un, pasarg’ Dievs, nelietošu narkotikas,” savas atmiņas pirms atkarības perioda atceras Alens. Iepazinies ar Aiju no kaimiņu mājas. Aija trīspadsmit gadu veco Alenu uzaicinājusi uz savu 18. dzimšanas dienu. “Toreiz vēl biju naivs – domāju, ka Aijas klaiņošana vēlu vakaros pa graustiem un nomalēm ir viens no viņas ekstrēmajiem hobijiem. Viņa parādīja savu īsto seju – kopā ar vēl pāris jauniešiem graustos darīja “nedarbus” – pīpēja un lietoja alkoholu,” stāsta Alens. Viņam piedāvāja uzpīpēt. “Negribēju būt nūģis un atkritējs. Piekritu,” nopūšas Alens, atzīstot, ka tas bijis pirmais solis elles sākumam.

Līme, benzīns un zagšana

“Naktis nebiju mājās, tās pavadīju laumenē, slimnīcas rajonā, pie stacijas, arī Karostā. Vecāki to nemanīja, jo dzīvojām 2.stāvā – bija viegli nolēkt. Naudu sakasījām, nododot alenes vai aizņemoties. Sāku ubagot – diedelēju naudu autenē (autoostā – aut.) vai pieturās. Neēdu, lai tikai sanāktu lētākajiem smēķiem,” atceras Alens. Tad Aijas draugi bija uzgājuši kādu graustu, kur glabājās kurpnieku zābaku līme. “Visi saostījās, bija tāds kaifs! Nerealitātes sajūta, pokemoniem līdzīgi radījumi, cita pasaule. Likās superkruti, ka dari kaut ko tik stilīgu, ko nedara citi mani vienaudži,” tā Alens. “Nākamā līmenī – papildus cigaretēm, līmei un alkoholam, ostījām arī benzīnu, ko tecinājām no mašīnām, lai gūtu jaunus iespaidus,” turpina Alens, kurš sācis zagt. “Aptīrījām noliktavas, lasījām metāllūžņus. Ja izdevās, tad godīgā ceļā večiņām pārdevām vecas avīzes, iestāsto, ka tās ir jaunas,” atceras Alens. Daudziem liepājniekiem no makiem pazudusi nauda. “Man izmainījās domāšana. Pabraukāt ar ričuku, vai uzbliezt futeni man likās pilnīgākās bērnu spēles, jo man taču bija nopietna nodarbošanās,” savas domas atstāsta Alens. Ar vecākiem un draugiem bija zaudējis kontaktu. “Stāstīju, ka treniņus un skolu apmeklēju. Vecākiem meloju, ka esmu iesaistījies papildus nodarbībās, tādēļ mājās esmu vēlu. Man ir ļoti žēl, ka viņi ticēja,” atzīstas Alens, kurš savukārt skolā stāstījis, ka vecākiem ir problēmas un skolā tādēļ ierodas reti.

Grieza vēnas un dūrās

“Ostīt un pīpēt apnika. Ar stikliem griezām roku un kāju vēnas. Aija iestāstīja, ka tā tiek notecinātas sliktās asinis,” Alens tagad to uzskata par pilnīgāko neprātu. Tad jau draugiem uzradušās tabletes, zālīte. “Regulāri rijām tabletes. Dimedrols bija ekstra, kas kombinācijā ar zāli deva lielu efektu. Turpinājām ar duršanos. Aijai šī lieta jau sen nebija sveša,” atstāsta Alens. Mājās gājis arvien retāk. Teicis, ka paliek pie draugiem. “Biju mazs ielu bērns un narkašs bez mērķiem,” tā Alens. Parādi. Apzadzis arī savus vecākus un skolā iegriezies, lai apzagtu skolotājus un skolasbiedrus. “Varējām sazagt gandrīz 300 latus dienā. Tad rīkojām svētkus. Iznāca arī paikai, taču primārais bija narkotikas,” Alens stāsta, ka viss tā turpinājies gandrīz piecus gadus. Policijā neviens nekad nebija nonācis. Naudas dēļ pat piekāvis savu mammu. “Tad viss nāca gaismā. Viņi neko neteica. Saprata tāpat. Es aizgāju no mājām,” smagi un ar nožēlu atceras Alens, kurš dzīvoja narkotiku dēļ.

Aijas nāve lika pārdomāt

Kompānija parādu piedzinēju dēļ pārcēlusies uz Rīgas nomalēm. “Dzīvojāmi populārājā Maskačkā. Tā pavēra plašākas iespējas atkarībai,” atzīstas Alens. “Vienu brīdi gāja nenormāli – šņaucām, dūramies ar vienu šļirci – rokās, kājās, kaklā… Aija vienu reizi pārdozēja un mokošā nāvē nomira,” liktenīgo pavērsienu atceras bijušais narkomāns. Viņš saprata, ka ilgāk tā vairs nevar. “Gribēju tikt no tiem sūdiem vaļā. Biju kļuvis par klaiņojošu dzīvnieku, ģindeni, staigājošu nāves sūtni! Biju bomzis – ēdamo un drēbes atradu konteineros. Virsū nāca lomkas, iekrājumā vēl bija dažas devas grūtiem brīžiem,” Alens sācis saprast, ka jāmeklē palīdzība. ” Atradu sētnieka darbu, brīvprātīgi piestrādāju baznīcā, kur iepazinos ar Vitu, kas mani uzveda uz pareizā ceļa. Izstāstīja par profilakses centru. Pamazām atkopos. Vitai par to vislielākais paldies,” tā Alens par periodu, kad atsacījās no narkoatkarības. Draudzene arī viņu pierunāja atbraukt uz Liepāju un satikt ģimeni. Alens, kurš nevienam nenovēl nokļūt atkarību posta varā, nonācis pie šāda secinājuma: “Vainīgs pie atkarības biju tikai es un vājais raksturs, pakļauties baram. Atkarība nav slimība – tā ir izlaidība, pēc kuras dzīve jāsāk no nulles!”  

Rīgā Alenam ir darbs lielveikala noliktavā, pie kura konteineriem agrāk ieguva pārtiku, un parelēli tam mācās par galdnieku.