liepajniekiem.lv
Viņš beidzis Liepājas Mākslas vidusskolu, maģistra grādu ieguvis Viļņas Mākslas akadēmijā un darbojies dažādos modes namos Latvijā un Lietuvā, īstenojis idejas reklāmām un citiem pasūtījumiem, tāpat Rīgā pats veidojis tērpus kā modes mākslinieks, gūstot atzinību arī konkursos.
Nu jau 15 gadus viņš skolo jaunos apģērba dizainerus Liepājā.
– Kā pats veidojat savu stilu? Cik jums tas ir svarīgi?
– Negribu cilvēkus dalīt vecumos, taču, atbildot uz šo jautājumu, varu savu dzīvi iedalīt dažādās vecuma kategorijās.
Kādreiz, kad biju jaunāks, man bija aktuāli iekarot savu dzīves pozīciju, pierādīt sevi, pievērst uzmanību, tad stilu veidoju spilgtāku, ekstravagantāku un daudz vairāk par to domāju.
Respektīvi, jebkuram jaunam cilvēkam tā pucēšanās ir izteiktāka.
Pārsniedzot trīsdesmit piecu un četrdesmit gadu slieksni, es, personīgi, vairāk uzmanības pievēršu funkcionalitātei, komfortam un kvalitātei.
Piemēram, ja jaunībā es cietu to, ka skaistas kurpes spiež, tad tagad, ja man skaistas kurpes jācieš, es to vairs nedaru (smejas).
Tiešām, šobrīd augstāk vērtēju funkcionalitāti un tonāli tumšos toņus, jo tie man šķiet vispiemērotākie – mazāk smērējas un vieglāk sakombinēt. Spēlējos ar tekstūrām.
Vasarā gan izvēlos gaišos un dabīgos materiālus, linu, kokvilnu. Šad tad patīk arī kaut ko ekstravagantu, piemēram, dzeltenu hūdiju (kapučjaku) uzvilkt vai, ja ir noskaņa, kādas haki komplektācijas, bet nav tā, ka izteikti pieturos pie vienas krāsas, bet pārsvarā tie ir tumšie toņi, kas šķiet atbilstoši arī profesijai un statusam.
Tas tāds neformāls pieņēmums, ka diezgan daudzi dizaina un modes pasaules cilvēki ģērbjas tumšos toņos, bet melnā krāsa laikam akumulē enerģiju un piedod noslēpumainību.
– Vai pilsētvide un tās raksturiezīmes, piemēram, klimats, izplatītākās profesijas, kultūrdzīves aktivitāte u. tml., ietekmē pilsētnieku ģērbšanās paradumus?
– Saprotams, ka klimats ietekmē. Mēs izvēlamies laikapstākļiem atbilstošu apģērbu. Ja laukā līst un ir vējains, tu neiesi topiņā vai īsā kreklā. Izvēlamies atbilstošus audumus, vējjakas, skatāmies, lai nesmeļas ūdens kurpēs, un tamlīdzīgi.
Aizsardzībai pret klimata ietekmi mūsdienās radīti ļoti progresīvi, laikmetīgi materiāli. Piemēram, membrānas audumi, kuri veidoti pēc ļoti labas tehnoloģijas, bet ir dārgi, tāpēc pie mums bieži nav pat piedāvājumā.
Tā vispār Liepājā ir liela bēda, ka maz pieejams kvalitatīvs apģērbs un vietas, kur to iegādāties.
Var braukt uz lielajām pilsētām, ir cilvēki, kas var atļauties braukt uz Vāciju atlaižu laikā, taču pilsētvides kontekstā tā tomēr ir problēma.
Vēl viena problēma un arī glābiņš tai pašā laikā ir humānās palīdzības veikali, kas Liepājā ir gandrīz uz katra stūra. No vienas puses, tas ir labi, jo daudziem cilvēkiem šobrīd nav naudiņas, bet, no otras puses, tas skatu uz ielām padara bēdīgāku.
Tas gan raksturīgs ne tikai Liepājā, bet arī citās pilsētās. Nesen biju Rīgā un varēja manīt, ka ekonomiskā situācija pasliktinājusi iedzīvotāju vizuālo skatu.
No dizaina viedokļa cilvēki pārsvarā izvēlas nelaikmetīgas lietas.
Mums ir arī jaunieši, kas fano par vintāžu, bet būtībā vintāžas stils aktualizējies nevis tāpēc, ka tā būtu viņu izvēle, bet tāpēc, ka viņiem nav bijis vairāk izvēļu.
Protams, šajos veikalos ir atrodamas arī labas lietas, kas ir mūžīgas gan tekstūrā, gan auduma rakstos, taču pārsvarā sortiments, visticamāk, ir ne tā svaigākā dizaina. Plaša izvēle pieejama interneta veikalos, bet noteicošais faktors tomēr ir ekonomiskā situācija.
Atšķirība apģērbu izvēlē manāma arī dažādos cilvēku slāņos un materiālajā nodrošinājumā. Liepājas centrā būs viena publika, bet rajonos skats, iespējams, nedaudz atšķirsies. Es katrā ziņā neesmu tik kritisks,
es saprotu tos cilvēkus, kam stils nav prioritāte.
Diemžēl šāda situācija mums izveidojusies. Kad tas uzlabosies, man grūti teikt. Domāju, ne tik drīz. Tāds ir mans viedoklis.
Ja par kultūras cilvēkiem runājam, tad es gribētu teikt, ka arī kultūras cilvēki varētu vairāk piedomāt pie sava stila. Arī publiskas personas, tie, kam ir nauda, kuri ir vadošos amatos. Mūsu elitē ir daži izņēmumi, kur tiešām var teikt, ka apģērba komplekts izdevies veiksmīgs.
Dažādās kultūras ballēs reizēm var redzēt, ka izvēlētajam tērpam bijusi forša šuvēja, bet ar to arī viss beidzies, trūkst laba dizaina un salikuma.
Nenoliedzu, ka cilvēki cenšas, bet, visticamāk, pietrūkst labu speciālistu, piedāvājumu vai laika, vai varbūt arī mūsu bagātie nav tik bagāti kā citur.
Vēl viena lieta, salīdzinot, piemēram, ar ārzemēm, ir tā, ka tas viss vairāk tiek atspoguļots presē. Aktīvāk notiek stila analīze un kritika, un publiskie cilvēki tiek pozicionēti kā stila un gaumes līderi, kas attiecīgi liek vairāk censties.
Pie mums tas nav tik izteikti, viss ir piezemētāk, bet es negribu to teikt kritiski, jo tiešām saprotu, ka cilvēkiem, īpaši šajā momentā, stils var nebūt galvenais, tomēr vienmēr jācenšas būt estētiskam.
Respektīvi, jātiecas uz iekšējās pasaules harmonizāciju ar vizuālo, ārējo pasauli.
Ja tu esi skaists iekšēji, tad arī ārēji tas kaut kā jāatspoguļo. Ne vienmēr tas nozīmē izpušķot sevi. Bieži tā ir vairāk atteikšanās no kaut kā.
Labāk estētiska tīrība – vienkāršāk un klasiskāk, bez liekas dekorēšanas. Man šķiet, mums ir vairāk raksturīgi mēģināt izdekorēties.
– Vai, jūsuprāt, stilu saplūsmes un globalizācijas laikmetā tāda “pilsētas mode” vispār vēl pastāv? Vai beidzamā gada laikā esat liepājnieku apģērbu izvēlē novērojis kādas raksturīgas tendences, un vai liepājniekus pēc apģērba izvēles iespējams atšķirt no iebraucējiem?
– Vērtējot pilsētas iedzīvotājus kopumā, tas skats ir raibu raibais. Vienota iezīme ir tāda, ka pārsvarā cilvēki izvēlās diezgan piezemētas krāsas un bezformīgas lietas. Var teikt, ka cena un piedāvājums it tie, kas diktē gaumi.
Liepājnieku vidū gribu uzslavēt savu mākslas skolu un jauniešus vispār, kas cenšas, piedomā un kurus vienmēr atpazīst. Viņi var būt arī tādi bišķi provokatīvi, ar lielāku brīvības izjūtu. Reizēm varbūt pat par daudz, tā, ka
sanāk, ejot cauri tirgum, šokēt tantiņas, bet, manuprāt, šī personības brīvības izpausme atbilstošajā vecumā ir ļoti svarīga.
Tas nenozīmē, ka cilvēki pēc trīsdesmit un četrdesmit arī nevar izvēlēties ekstravagantas lietas, piemēram, uzsiet kādu akcenta šallīti vai kombinēt spilgtas krāsas, bet mūsu ielās tas pamanāms retāk.
Šobrīd nevaru teikt, ka mēs kā pilsēta kaut kā īpaši atšķirtos no citām, teiksim, no Kuldīgas. Neesmu novērojis kādas raksturīgas iezīmes. Kā jau minēju, “Humana” ir Kuldīgā un “Humana” ir Liepājā, tas faktors šobrīd spēlē ļoti lielu lomu, jo sortiments īpaši neatšķiras.
Kā dizainers es būtu priecīgs, ja šo humānās palīdzības veikalu nebūtu un cilvēkiem būtu vairāk iespēju un līdzekļu nopirkt kvalitatīvas un labas dizaina preces, bet diemžēl situācija ir tāda, kāda ir.
Globalizācijas ķēde visu diezgan vienādo, protams, ir daži izņēmumi, kas arī no pieejamā sortimenta spēj veiksmīgi nokomplektēt sev garderobi, bet tā nav tipiska iezīme.
– Un kā ir ar jūsu skolotajiem Apģērbu dizaina nodaļas audzēkņiem? Vai viņu darbos vairāk izplatīta tendence radītajos dizainos ietvert funkcionalitāti vai biežāk tiek izvēlēts radīt ko unikālu, tuvāku augstajai modei?
– Šis jautājums arī mums pašiem skolā allaž ir aktuāls. Cenšamies sabalansēt gan funkcionālo, gan ekstravaganto. Mācām projektēt un veidot dizainu.
Visticamāk, mums nevajadzētu vēlreiz no jauna izgudrot riteni un taisīt klasisko žaketīti, tāpēc pārnestā nozīmē mēs viņu dekonstruējam un taisām kādu jaunu paraugu. Svarīgākais, ka mākslas skola liek domāt.
Jaunieši savā studiju procesā ir ļoti drosmīgi, provokatīvi. Varbūt šad tad pārāk, bet arī par to mēs daudz diskutējam.
Šobrīd studiju akcents vairāk vērsts tieši uz domāšanu un eksperimentēšanu ar dažādiem materiāliem. Prasmi apgūt pieejamās tehnoloģijas un spēt radīt produktu, kas ir konkurētspējīgs.
Plaša patēriņa segments nav tas, ko nosedzam vai uz ko tiecamies. Biežāk jauniešu radītais ir unikāls autordarbs, bet tas nenozīmē, ka viņi nevar ražot arī ko pilnīgi klasisku.
Manuprāt, fantāziju lidojumam jāļaujas, un arī ieceres jāļauj uzcelt ļoti augstu, jo tikai tā studentam iespējams atrast savu īsto virzienu un nostabilizēties.
Tāpēc latiņu ceļam diezgan augstu, bet domājam arī par patērētāju un funkcionālām lietām. Cenšamies aptvert abus virzienus. Mums ir kolekcijas, kas ir ļoti funkcionālas, bet arī tām vajadzīga dizaina pievienotā vērtība. Nepārtraukti nepieciešams līdzsvars.
Vēl Liepājā un Latvijā apģērbu ražošanas nozari apgrūtina dažādi praktiski šķēršļi, sākot no rūpnīcu un tehnoloģiju trūkuma, līdz birokrātiskiem faktoriem un, galu galā, sabiedrības pirktspējai.
Tāpēc jaunieši savu laiku vairāk iegulda neordinārajos un unikālajos risinājumos, cerot ne tikai uz iekšējo, bet arī ārējo tirgu, kurā pircējs, iespējams, ir drosmīgāks savās izvēlēs.
Pozitīvi, ka šobrīd produktu iespējams pārdot uz jebkuru pasaules malu, ja vien tas atbilstoši tiek pozicionēts, ja jaunietim ir iespēja strādāt ar reāliem pasūtītājiem.
Kā skola mēs to veicinām, palīdzam ar konsultāciju un dodam viņam visas iespējas strādāt. Esam ieinteresēti, ne vien lai studiju procesā iespējams labi pavadīt laiku un kaut ko iemācīties, bet arī lai pēc skolas beigšanas viņi spēj sevi realizēt konkrētajā nozarē un ar to pelnīt naudu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
