Liepājas dzimšanas dienā, 18.martā, koncertzālē ”Lielais dzintars” tiks sumināti ”Gada liepājnieki 2016” – cilvēki, kuru veikums vai notikums ar viņa līdzdalību 2016.gadā Liepājā bijis īpaši spilgts un pamanāms.

Sumināmo piecpadsmitniekā ir Liepājas pirmsskolas izglītības iestādes ”Margrietiņa” vadītāja, dzejniece un rakstniece Jana Rūce. Viņa Gada liepājnieka titulam nominēta par atzinību konkursā ”Pedagogam draudzīgākā izglītības iestāde 2016” un veiksmīgu radošo darbību – debiju prozā ar grāmatu ”Gaismā”.

Taujāta, kādam jābūt vadītājam, lai izglītības iestāde tiktu atzīta par draudzīgāko, Jana smaida: ”Pedagogam draudzīgākais darba devējs nozīmē ne vien draudzīgāko vadītāju, bet arī tādus apstākļus iestādē, lai cilvēkiem ir patīkami te strādāt, lai būtu vieglāk un ērtāk. Arī tādu psiholoģisko klimatu, lai strādājošie uz darbu nāktu ar prieku, lai sajustos te gaidīti.”

Viņa uzsver, ka nebūt vadītājam ar padotajiem nav jābūt uz ”tu”, lai savstarpējās attiecības būtu pozitīvas: ”Ir grūti pateikt, kāds ir pareizākais modelis, bet var būt dažādi.

Var būt draudzīgi un atbalstoši arī uz ”jūs”. Mums kolektīvs patiešām ir ļoti draudzīgs, cits citu atbalstām. Gan horizontālā līmenī – starp viena līmeņa darbiniekiem, gan arī pa vertikāli – vadība ļoti atbalsta darbiniekus un otrādi. To kā vadītāja ļoti izjūtu.

Arī balvai, cik zinu, mani ieteicis kolektīvs. Nevar vadītājs labi strādāt, ja nav, ar ko kopā strādāt. Tas nebūtu iespējams.”

Jana uzskata, ka viņas vadītajā izglītības iestādē izveidojies ļoti labs kolektīvs: ”Domāju, ka viens no iemesliem ir tas, ka kolektīvs ir ļoti patstāvīgs, jau sen strādājam kopā. Protams, ir nelieka kadru mainība, bet kodols ir patstāvīgs. Otrs – mūsu kolektīvā ir darbīgi un savā darbā ļoti ieinteresēti cilvēki. Un tad arī veidojas labākas attiecības.”

Savukārt jautāta par savu radošo darbību, Jana apstiprina, ka grāmata ”Gaismā” viņai ir debija prozā. Iepriekš bija dzeja. 2002.gadā iznāca krājums ”Dzirdēt noklusēto”, kas tapa sadarbībā ar Irinu Tīri. ”Publikācijas gan saskaitīt es nevaru,” autore atzīst: ”Publikāciju bijis ļoti daudz. Visos līmeņos – arī kopkrājumos, laikrakstos u.c.”

Jana norāda, ka nav izsverams, par ko viņai lielāks novērtējums – par profesionālā darba vai daiļrades novērtējumu: ”Abas jomas vienlīdz svarīgas – tā ir mana dzīve. Gan pedagoģija, gan daiļrade ir mana dzīve.

Taču ļoti, ļoti priecājos, ka gandrīz pēc 20 gadiem pedagoģijā esmu arī oficiāli novērtēta. Kaut neoficiāli to esmu jau jutusi gadiem.

”Un tieši tikpat svarīgs man ir arī daiļrades novērtējums,” viņa neslēpj: ”Jo uzskatu, ka man ir divas profesionālās jomas – literatūra un bērnudārzs.”

Tādēļ arī nevarot nodalīt, vai Jana savā būtībā vairāk ir pedagogs vai dzejnieks: ”Pedagogam un vadītājam pēc savas būtības ir jābūt ļoti radošam cilvēkam. Viena joma otrai reizēm traucē tikai laika izteiksmē. Jo reizēm vienai vai otrai jomai mazliet pietrūkst laika. Kaut ko radot, dažreiz laiks jāupurē darbam, dažreiz otrādi. Bet saturiski un pēc būtības – nē. Pedagogam noteikti ir vajadzīga dzejnieka dvēsele, pat ja viņš nav dzejnieks.”