Kopš Liepājas Melngaiļskolas bigbenda izveidošanas ir pagājuši vien trīs gadi, tādēļ tā vadītāju Jāni Ivuškānu pārsteidz gūtie panākumi, un viņš neslēpj: “Par to es brīnos. Viss ir tik labi aizgājis, visiem tik ļoti patīk, koncerti ir apmeklēti.” Bet lielākais lepnums ir par saviem audzēkņiem – viņu prasmju izaugsmi. Šķiet, ka Jānis spēj saskatīt varēšanu ikvienā.

Izvirzīšanu “Gada liepājnieka” titulam par koncertprogrammu “Multfilmu mūzikas virpulī” kopā ar Ralfu Eilandu, bigbenda panākumiem starptautiskos festivālos un aktīvu ikdienas darbu ar jauniešiem J.Ivuškāns vērtē tā, – ieguldītais darbs ir pamanīts un novērtēts. “Mums ir skatuve, koncerti, bērni, mums ir tas prieks, ka viņi nāk uz mēģinājumiem, grib to darīt, koncertēt. Lielā ekstāze pēc koncertiem. Lūk, tie ir darba augļi, kas ir manāmi un baudāmi. Priecājos, ka arī kāds cits to redz. Tas ir labi.”

J.Ivuškāns stāsta, ka bigbendā nokļūst tie, kas nekur citur nespēlē un kuri arī nekur citur netiek, jo ir izbrāķēti.

“Vai vēl kā savādāk,” Jānis norāda, ka sākumā vispār bijis tā, ka uzņemti bērni, kas tika uzskatīti, ka nekam neder. “Nu tie daži bērni, kas nekam nederēja, tagad mācās džeza nodaļas 1.kursā ar ļoti labām sekmēm. Rāda lieliskus rezultātus,” palepojas J.Ivuškāns, kas vēlreiz apliecinot – tiek iets pareizā virzienā.

Uz Liepāju Jānis pārcēlās no Rīgas. “Spēlēju Kārļa Vanaga vadītajā “City Jazz Big Band”. Man ļoti iepatikās tā mūzika, iepatikās Kārļa darba stils,” atminas J.Ivuškāns. “Atnācu uz šejieni, nostrādāju tikai gadu Simfoniskajā orķestrī un sapratu, ka man vēl kaut ko gribas darīt. Sāku vidusskolā pasniegt trompeti. Pagāja vēl viens gads, sapratu, ka man vēl kaut ko gribas. Apstākļi sakrita tā, ka varēju izveidot sastāvu. Bet uz to mirkli bija tā, ka man sanāca ņemt bērnus, kuri vai nu nebija nevienam, vai arī darbojās tikai kaut kur vienā kolektīvā.” 

Jānis atminas, ka no visām pusēm sajust ļoti liels atbalsts, pat lielāks, nekā tas ir jūtams šobrīd. “Ja agrāk bija tā, ka visi priecājās, – jums labi skan un sanāk. Tad tagad ir brīžam par daudz ko jācīnās,” sajutis bigbenda vadītājs. Vaicāts, kā sekmējušies panākumi, J.Ivuškāns atbild, ka tas ir smags jautājums. “Es nezinu. Domāju, ka tas, pirmkārt, ir tāpēc, ka bērni redz – mani tas interesē. Mūzika, ko spēlējam, ir pazīstama un populāra.”

Turklāt no bērniem netiek prasīts neiespējamais. Partijas Jānis rada īpaši katra līmenim: “Tam, ko viņš var izdarīt. Maksimumu. Lai nav sajūta, ka viņš atnāk un neko nevar. Ka tikai tas laiks ir jāatsēž.”

Ir vairāki “burkāni”, kas ikdienas darbā motivē bigbenda audzēkņus. Viens no tiem ir koncertu rīkošana ar Latvijā pazīstamiem dziedātājiem. Bigbends ir uzstājies kopā ar minēto Ralfu Eilandu, arī Emīlu Balceri, Renāru Kauperu, Uldi Marhilēviču u.c. “Jā, uzstāšanās kopā ar pazīstamiem cilvēkiem ir viens no pieturas punktiem, kas motivē. Taču ne vienīgais,” norāda J.Ivuškāns. “Visi procesi tiek pakārtoti tam, lai bērnā raisītu interesi. Gada griezumā viņi paši sev nopelna braucienus uz konkursiem, meistarklasēm, jaunus instrumentus,” vadītājs atklāt papildus stimulus.

J.Ivuškāns ir izveidojis arī junioru bigbendu. “Pirmajā gadā mums gāja kā pa kalniem un lejām,” viņš smaidot atminas. “Tie ir bērni ar daudz mazākām tehniskām iespējām. Bērni, kuri var nospēlēt tikai trīs notis, kuri nekad nav spēlējuši ansamblī, kuri nekad nav bijuši uz skatuves. Jā, pirmais gads bija grūts, bet šogad jau ir daudz pozitīvāks skats uz dzīvi. Bērniem ir jau bagāža, savās prasmēs paaugušies.”

Junioru bigbends ir solis pirms lielā bigbenda, skaidro Jānis. “Tika izveidots lielais bigbends, un tu saproti, ka trīs, četrus, piecus gadus viņi spēlēs, un tos, kas nāks klāt, būs atkal jāapmāca no nulles. Tāpēc izveidojām mūzikas līmeni, lai tie bērni, kas atnāk uz vidusskolu, jau ir bijuši tajā procesā, zina, kas tas ir,” Jānis norāda, – ir svarīgi, lai kvalitātes līmenis visu laiku augtu. “Lai nav tā, ka vienkārši kādā mirklī viss var izbeigties. Ir jādomā tālāk uz priekšu.

Līdz ar to, tiklīdz lielajā bigbendā atbrīvojas vieta, jo kāds skolu ir beidzis un devies prom uz Rīgu mācīties vai uz Klaipēdu, mums ir ko likt vietā – no junioru bigbenda. Veidojas tāda kā pēctecība.”

Dalība tiem 40 audzēkņiem, kas darbojas abos bigbendos, tikai nāk par labu, uzskata J.Ivuškāns. “Mēģinājuma procesā tiek ieliktas profesionālās prasības – iemācīties partijas, būt laikā, atbildīgi pieiet darbam. Solists izaug ļoti reti, bet orķestra mūziķi, ansambļa mūziķi, kamersastāva mūziķi, rokgrupu, popgrupu mūziķi, – viņi visi izaug tieši no šādiem kolektīviem. Viņi zina, kā ir jāuzvedas un kas jādara, un koncertā uz skatuves jūtas brīvi, jo visu vidusskolu ir spēlējis entos koncertus, nav lieka satraukuma, stresa.” Jānis atzīst: “Es būtu pārlaimīgs, ja man vidusskolas laikā būtu bijis kaut kas tāds. Es ticu, daudzas kļūdas nebūtu pieļāvis akadēmijas laikā, piedaloties profesionālos kolektīvos, ja es būtu ar tādu bagāžu, kāda viņiem ir tagad.”

Vai jūtat, ka esat atraduši savu vietu Liepājas mūzikas dzīvē? “Pēc tā, kā tiek pārdotas biļetes, šķiet, ka jā. Koncerti ir apmeklēti, klausītājiem patīk,” Jānis pateicas par izrādīto uzmanību un pozitīvo vērtējumu.