Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Ceturtdiena, 20. jūnijs

Vārdadiena: Maira, Rasa, Rasma

Jānis Vozņesenskis: Ārsts nedrīkst sevi uzskatīt par pārāku būtni  (49)

Atslēgvārdi Jānis Vozņesenskis | traumatologs | medicīna

“Es par ārstu neesmu gribējis kļūt. Es zināju, ka būšu ārsts,” tā par savu profesiju stāsta Liepājas reģionālās slimnīcas traumatologs-ortopēds Jānis Vozņesenskis.

Liepājas nopirkts

Dakteris Vozņesenskis ir dzimis jelgavnieks. Šobrīd rit sestais gads, kopš viņš par savām mājām sauc Liepāju. “Liepājas slimnīca mani vienkārši nopirka. Tā pat kā pērk, piemēram, sportistus.” Pēc studijām Rīgas Stradiņa universitātē viņš saņēmis arī citus piedāvājumus, taču diezgan tendenciozi nolēmis palikt šeit. Kā pats saka, tieši Liepājā ir uzsākta visa viņa pieaugušā cilvēka dzīve. “Man piedāvāja nosacījumus uz kuriem strādāt un es piekritu. Sākumā biju kā rezidents, pēcāk pārvācos pavisam, iedzīvojos. Un ko tad vairs skriet kaut kur tālāk. Cilvēki vienmēr domā, ka citur ir labāk, skaistāk, foršāk. Bet nav jau.” Tomēr šobrīd Jānis sevi vēl nedēvē par pilntiesīgu liepājnieku. “Visi parasti uzreiz pasaka, ka neesmu vietējais. Mana valoda un runas maniere ir nedaudz citādāka.”

Traumatoloģijas novirziena izvēle gan nav bijis apzināts lēmums viņa dzīvē. “Tā vienkārši iegrozījās dzīve. Un paldies Dievam, ka tā. Mans tēvs ir celtnieks, bet vectēvs – lopu kāvējs. Varbūt tā var savilkt kādas paralēles,” smej Jānis un atzīst, ka traumatoloģijā viņu ievilcis dakteris Agris Mertens. “Ik pa laikam es pie viņa braucu kā students. To, ka nodarbošos ar ķirurģiju, es zināju, tikai nezināju kādu. Bet dakterim Mertenam kādā brīdī bija nepieciešama palīdzība. Atbraucu vienu reizi, otru. Vēlāk jau braucu katru brīvo brīdi, pēcāk arī kā rezidents. Tā arī tiku ievilkts traumatoloģijā.”

Paralēli medicīnai, Jāni aizrauj dažādi jūras mošķi, it īpaši astoņkāji. “Tā ir viena no versijām, ko darītu, ja dzīve būtu iegrozījusies citādāk. Ja man nebūtu ģimenes, es droši vien sēdētu kaut kur Sidnejā un skatītos okeānā. Man ļoti patīk zvēriņi, kas tajā mīt,” ar aizrautību stāsta dakteris.

Darbā biežāk nekā mājās

Traumatologs pauž, ka viņa ikdienā ir gan kāpumi, gan arī kritumi. Diemžēl, nereti ir situācijas, kad pacientam palīdzēt nav iespējams. “Jā, sākumā ir grūti, bet ar laiku iemācās būt cietsirdīgs. Tas, kas citiem liekas kā lielākā traģēdija, mums, diemžēl, ir ikdiena. Tas ir tāpat kā sasist mašīnu. Tad, kad to sasit vienreiz, ir baigi traki. Bet, kad mašīna tiek sadauzīta vairākkārt, tad kārtējā skramba durvīs vairs nav tik sāpīga,” paskaidro ārsts. 

J. Vozņesenskis atzīst, ka viena no grūtākajām lietām viņa arodā ir pieņemt faktu, ka, lai arī cik labs ārsts būtu, vienmēr atradīsies cilvēki, kuri mēģinās atrast ko negatīvu.

“Trakākais ir nevis tas, ka tev neizdodas kaut kas savā profesijā, bet gan tas, ka pēc tam pacienti tevi vairs neuzskata par labu ārstu. Uzskatu, ka negatīvas lietas vienmēr ir vieglāk pateikt nekā pozitīvās. Bet tāda jau ir cilvēku daba.”

Dakteris stāsta, ka darba dēļ ģimene nereti tiek atstāta otrajā plānā. “Pēdējā laikā sieva mani redz vidēji trīs, četrus vakarus nedēļā. Bet pirms mēs precējāmies viņa jau to zināja, bija gatava. Tā kā pati arī ir medicīnas darbinieks un strādā slimnīcā, viņa zina, ko pacienti no manis prasa un cik liela dzīves daļa man viņiem jāvelta. Protams, ka viņai tas nepatīk. Viņa to nav pieņēmusi, bet vienkārši samierinājusies.”

Tādēļ šobrīd viņš katru brīvo brīdi cenšas pavadīt ar ģimeni. Skolas laikā Jānis nodarbojies ar peldēšanas sportu, kas aizgājis līdz tādam līmenim, ka uz kādu brīdi to varējis saukt par darbu. “Tā bija daļa no manas dzīves. Ironiski, bet kādā brīdī es pat kļuvu par Liepājas čempionu peldēšanā. Jau tad biju pievilkts vēju pilsētai.”

Laimīgākais brīdis – pacientu smaidi

Dakteris Vozņesenskis ārstē jebkura vecuma pacientus, tos nedalot pēc vecuma vai dzimuma. “Grūti ir strādāt ar gados jauniem pacientiem, jo tad ir jāstrādā arī ar vecākiem. Mātei vienmēr būs uztraukums par savu bērnu. Varbūt bērns ir tikai sagriezis pirkstu, bet pamēģini viņai pateikt, ka nu nav nemaz tik traki. Tas ir viņas bērna pirksts. Un nekas, ka reanimācijā varbūt guļ viens, kurš tūlīt nomirs.” Viņš gan atzīst: ja ar to māk apieties, tad problēmas ir mazas. Ja izdodas ar bērnu atrast jebkādu kontaktu, tad viņš to arī dara.

“Bērnam ir ļoti svarīgi justies kā pacientam par kuru rūpējas. Tas, ka svešs onkulis runājas ar viņa mammu, neko neizsaka. Bet, ja onkulis pajautā vai viņam kas traucē, vai ir sāpīte, tad tas ir pavisam kas cits. Bērni ir ļoti saprātīgas būtnes. Reizēm saprātīgākas par pieaugušajiem.”

Nereti ārsts ne tikai runājas, bet ar bērniem arī rotaļājas. “Arī man bērnībā bija bail. Un ir vēl joprojām. Tāpēc bērnam ir jārada vide, lai bailes būtu mazākas. Vienam tie ir uzpūsti gumijas cimdu baloni vai dziedāšana, savukārt, citam ir jāpasaka kāds skarbāks vārds.”

Traumatologs stāsta, ka ir gandarījums strādāt arī ar ļoti smagiem gadījumiem, kas pacientiem var atgriezt pilnvērtīgas dzīves daļu. “Es nerunāju par dzīvības atgriešanu. Es runāju par dzīvi. Ortopēda darbs nav glābt dzīvību, mums ir jāatjauno funkcija, lai cilvēks varētu būt sabiedrībā. Un tā ir lieta, ko daudzi nesaprot.” Laimīgākais brīdis, kas atsver visus negatīvos, ir saņemtās pozitīvās atsauksmes un labie vardi. “Man ir daži pacienti, kuriem pēc visiem papīriem un diagnozēm vairs nevajadzētu atrasties un elpot uz šīs zemes. Bet tad, kad es viņus satieku slimnīcas gaitenī un saņemu platu smaidu, tas ir ļoti patīkami.”

Dziedošais dakteris aizdzen satraukumu

Visbiežāk viņš pacientus atceras pēc rentgena. “Es ļoti slikti atceros vārdus un uzvārdus. Es cilvēkus atceros pēc rētām, rentgena, sejas, stāsta, ko viņš ir man stāstījis.” Ārsts atzīst, ka nereti cilvēka dzīvesstāsts arī ir tas svarīgākais.

“Man bija paciente, ļoti cienījamos gados, kura neilgā laika posmā, divreiz bija salauzusi kāju. Man ir netikums, ka visu laiku pie sevis dungoju. Eju pa gaiteni un dungoju. Daudzi noteikti mani uzskata par traku. Bet kundze bija mūzikas skolotāja. Viņa teica, ka zinājusi, ka viss būs kārtībā tajā brīdī, kad dakteris ienācis un dziedājis,” ar smaidu atceras Jānis.

Taču dakteris arī nekautrējas no gadījumiem, ja ar kādu cilvēku raksturi nesakrīt. Pēc dabas Jānis ir ļoti mierīgs. Viņš pats saka, ka ir kā astoņkājis aukstā jūrā, darot visu lēni, mierīgi un nesteidzoties. Taču, ja viņu izsit no sliedēm, tad gan esot ļoti nepatīkami. “Lai arī cik interesanti tas nebūtu, ārstam ir tiesības atteikties no pacienta. Ja jums ir nesaskaņas, bet ārsts turpina kaut kā cīnīties, tā ir ļoti augsta goda izteikšana pašam pacientam.” Traumatologs uzskata, ka ir jābūt labās savstarpējās attiecībās, jābūt cilvēcīgiem. “Ja mēs riesim viens uz otru kā suņi, būs ļoti nelāgi. Tajā brīdī, kad ārsts sāk sevi uzskatīt par Dievu, tad viss ir galā. Ārsts nedrīkst sevi uzskatīt par pārāku būtni. Mēs esam vienkārši cilvēki, kuri ir nedaudz citādākas grāmatas palasījuši. Tas ir viss ar ko atšķiramies. Viens cilvēks var mašīnai nomainīt gultni, es varu to gultni nomainīt cilvēkā.”

Mācās kā zellis pie meistara

Savos uzskatos dakteris Vozņesenskis ir vecmodīgs. “Uzskatu, ka nākot uz slimnīcu, pacients pie manis vēršas lūgt palīdzību. Ja es aizeju, piemēram, uz kafejnīcu paēst, es izturos ar cieņu, nevis eju vērt vaļā krāsns durvis. Trakākais ko pacients var darīt ir censties uzspiest savus spēles noteikumus. Vēlmes ir jāatšķir no reālajām iespējām. Arī ārsti ir tikai cilvēki, nevis burvji,” savus uzskatus pauž ārsts.

Viņš atzīst, ka neskatoties uz pieredzi, satraukums operāciju zālē joprojām pārņem. “Tajā brīdī, kad pazūd satraukums par operāciju, tad zini, ka dari ko nepareizi.” Jānis teic, ka galvenais vienmēr ir palīdzēt pacientam, un, ja nepieciešams, viņš nekautrējas lūgt arī citu kolēģu palīdzību. “Mums ir ļoti tradicionāls arods. Mēs mācāmies kā zellis pie meistara. Ja tu ko nemāki darīt, ir onkulis, kas tev to iemācīs. Pasaule ir maza, un, ja tu spēj palūgt palīdzību, tad arī atradīsi to, kurš spēs tev palīdzēt.

Ja tu domā, ka pats vari visu, tu kļūdies. Taču no otras puses, tie cilvēki kuri domā, ka var visu un viņiem arī sanāk, ir tie, kas dzen visu progresu uz priekšu.”

Bieži Jānis dodas papildināt savas zināšanas uz ārzemēm. “Man ir tāds netikums – kamēr vēl esmu jauns, braucu strādāt un mācīties, nevis atpūsties. Piemēram, man bija dots ļoti īss laika periods strādāt ar pasaulē labāko pēdu locītavu artroskopistu. Es taču no viņa pat metru neaizgāju nost. Es biju izlasījis visas viņa grāmatas, bet redzēt dzīvē kā viņš strādā bija vienreizējs piedzīvojums.”

Arī daktera tālākais plāns ir turpināt attīstīties un pilnveidot sevi medicīnā. “Kamēr es šeit kādam būšu vajadzīgs, tikmēr arī šeit būšu. Mans mērķis ir turpināt to ko es daru un to ko  varu.”

  • Komentāri (49)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Sabiedrība

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!