Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Otrdiena, 23. jūlijs

Vārdadiena: Magda, Magone, Mērija

Jau 11 mēnešus “skaidrībā”  (30)

Atslēgvārdi azartspēles | atkarība

Ilustratīvs foto
Foto: liepajniekiem.lv

Atkarība. No alkohola. Narkotikām. Arī azartspēlēm. Nelaime, no kuras cieš pats atkarīgais un līdz ar viņu arī tuvinieki. Nelaime, no kuras atbrīvoties ļoti grūti. Viens no tiem, kuriem izdevies sevi pārvarēt ir Juris (vārds mainīts). Viņš, kā pats saka, jau 11 mēnešus ir “skaidrībā” un vēlas dalīties savā purva bridēja pieredzē, lai no iestigšanas atturētu citus.

No pusaudža vecuma

Jautāts, kā iekritis azartspēļu atkarībā, puisis atklāti stāsta: “Mans stāsts sākās 16 gadu vecumā, kad bara instinkta vadīts aizgāju draugiem līdzi uz spēļu zāli, kur arī izdarīju pirmās likmes un ieguvu pirmo laimestu.” Sācis ar automātiem jeb tā saucamajiem “vienročiem”.

Pēc pirmās veiksmes spēlēšanu turpinājis: “Protams, ka neapzinājos, ka tā varētu būt problēma, radīt grūtības dzīvē. Taču ik reizi, kā man bija naudas problēmas, es domāju par iespēju doties spēlēt. Jo taču iepriekšējā reizē es biju laimējis.”

Gada laikā puisim nomainījies draugu loks: “Iepazinos ar tādiem, kuriem arī bija problēmas ar azartspēlēm.” Speciāli gan Juris šādus vienaudžus nav meklējis, taču, acīm redzot, vienādi domājošie sastopas.

“Pēc gadiem diviem tā jau kļuva par mūsu ikdienu,” viņš turpina stāstīt: “Pirms jebkādiem svētkiem vai pasākuma, kā ir kāda naudiņa, mēs it kā gājām atpūsties uz spēļu zāli. Tajā pašā laikā jau sākās pirmie kredīti, lai tikai varētu uzspēlēt.”

Kad atvērušies pirmie lombardi, uz turieni nesuši elektroierīces, lai tikai būtu nauda, par ko uzspēlēt: “Tas viss piecos gados pārvērtās tādā mudžeklī, ka ik rītu jau cēlos ar mērķi uzspēlēt.”

Jautāts, kur ticis pie līdzekļiem spēlēšanai, puisis ir atklāts: “Es manipulēju ar cilvēkiem, meloju radiniekiem, liku savas elektroierīces lombardā. Tādas cilvēciskas īpašības kā godīgums un pašcieņa man pilnībā bija pazudusi.

Varēju izvairīties no visiem, sēdēt tajā iestādē jau diennaktīm. Varēju atslēgt telefonu un pēc tam mammai melot, ka esmu bijis tusēt un pa nakti palicis pie drauga. Domāju tikai par to, kā no mammas atkal izmanipulēt naudu, lai atkal ietu spēlēt.”

Uz jautājumu, vai guvis arī kādu laimestu, Juris atbild nekavējoties: “Protams, ka nē! Jā, vienmēr, kad gāju uz to iestādi, es jutu, ka posts ir ļoti tuvu, ka pats sev roku bedri, jo parādi tikai auga. Draugu praktiski vairs man nebija, jo visiem es meloju, ar visiem manipulēju. Kad spēlēju, man bija tikai trīs emocijas: dusmas, naids un agresija. Kaut zināju, ka nevinnēšu, tomēr azartspēļu atkarīgajiem ir tā fantāzija, ka nu būs tas lielais laimests, ka atdošu parādus, nopirkšu visiem kažokus utt., beigšu spēlēt un dzīvošu laimīgi.”

“Bet līdz tam, kad es nonācu līdz saprašanai, ka tā iestāde ir izdomāta, lai nopelnītu, nevis tam, lai kāds uzvarētu, viss jau bija iegājis tik dziļi...” viņš piebilst.

Mācās ieklausīties

Nu jau gandrīz gads, kopš Juris vairs nespēlē azartspēles un neiet spēļu zālēs iekšā: “Nu jau 11 mēnešus esmu skaidrībā. Tieši tā mēs to saucam. Tas ir laiks, kopš es vairs nespēlēju.”

Un turpina: “Taču es apzinos, ka vēl turpmāko gadu ikdienā man būs jāsastopas ar spēles radītām problēmām. Tās ir kredītu atmaksas, jo vēl joprojām maksāju parādus. Kaut finansu slodze pēc tam, kad beidz spēlēt ir visvieglāk atrisināmā. Vēl ir jāsaskaras gan ar fiziskām, gan juridiskām personām – ģimeni, draugiem. Viņiem jāatzīstas, ka esmu slims cilvēks.”

Juris Vecmīlgrāvī izgājis Minesotas programmu: “Tā ir programma toksikomāniem, narkomāniem, azartspēlmaņiem un alkoholiķiem. Pēc visa šī ir ļoti grūti atgūt cilvēku cieņu. Tādēļ savu dzīvi šobrīd dzīvoju dienu pēc dienas. Tieši šodienā.” Patlaban viņš vada atbalsta grupu anonīmajiem spēlmaņiem.

Taujāts, kas viņa dzīvē izmainījies pēdējā gada laikā, kopš viņš vairs nespēlē, puisis klāsta: “Agrāk manī bija tikai dusmas, naids un agresija, es visiem meloju, visus krāpu, slēpos, pats sevi neieredzēju, nespēdams uz sevi spogulī paskatīties. Pēc Minesotas programmas, kuras laikā piecas stundas dienā strādājām ar psihologiem, ar grupas biedriem dalījāmies pieredzē, esmu mainījies. Programmas laikā pirmo reizi sāku ieklausīties sevī un cilvēkos, sapratu, ka man ir savas domas, ka neesmu pakļauts atkarībai, kas mani kontrolē.”

“Pēc Minesotas programmas aptuveni četrus mēnešus man bija eiforijas sajūta,” viņš turpina:

“Apjautu, ka varu kontrolēt savu dzīvi, pieņemt lēmumus varu atbildēt par savu rīcību. Manī bija prieks un laime, spēju paskatīties uz sevi spogulī. Visas šīs mazās lietiņas likās tik ļoti svarīgas un patīkamas! Turklāt apjautu, ka mainās arī mans raksturs. Un tās sajūtas ir vienkārši brīnišķīgas.”

“Minesotā mums ļoti stingri uzsvēra, ka reizi nedēļā obligāti jāpiedalās sapulcēs, jātiekas ar sev līdzīgiem, lai dalītos pieredzē un pārdomās. Ja neiet uz sapulcēm, tad lielākā daļa parasti “noraujas” vai aizmirst par problēmu un atgriežas pie atkarības,” skaidro puisis.

Un norāda: “Man samērā liela problēma bija tā, ka Liepājā tobrīd nebija azartspēļu atkarīgo atbalsta grupa. Bija grupas alkoholiķiem un narkomāniem, bet tas man nederēja, man vajadzīgi cilvēki, kuri saprot tieši mūsu problēmu. Jo sapulču ideja ir gūt spēku un motivāciju iet uz priekšu. Dalāmies pieredzē un motivējam cits citu noturēties. Sapulcēs neizskan vārds “tu”. Ir tikai “es”, mana pieredze.”

Tādēļ pēc Jura iniciatīvas tika izveidota atbalsta grupa anonīmajiem azartspēlmaņiem: “Sapulces reāli palīdz. Tiesa, jau vairākas nedēļas esmu bijis viens, bet es turpinu iet, lasu materiālus, izglītojos, lai neatkristu atpakaļ. Negribu riskēt ar to, ko jau esmu sasniedzis.”

Pašam jāapzinās problēma

Jautāts, kur un kā sapratis, ka ir purvā, no kura jātiek ārā, puisis stāsta: “To, ka ir problēma, sapratu jau pēdējā gada laikā, kad vēl spēlēju, – 20 gadu vecumā. Sapratu: ja tā turpināšu, ir divi varianti – vai nu es palikšu uz ielas vai arī būs kas krimināls un es nonākšu cietumā. Jo es vairs nespēju kontrolēt ne savu rīcību, ne domas. Biju pārņemts un apsēsts ar spēli – slims cilvēks.”

“Es vēl joprojām esmu slims cilvēks,” viņš turpina: “Bet es veiksmīgi ar to varu sadzīvot. Bet piecu gadu laikā es nospēlēju visu. Man bija darbs – biju bārmenis.

Nekad nevarēju aiziet līdz autobusam, lai aizbrauktu uz mājām. Jo visur pilsētā zaigo spēļu zāļu logi. Un tikko es ieraudzīju kādu no šīm iestādēm, nespēju domāt ne par ko citu, kā par spēlēšanu.

Gāju taisnā ceļā uz turieni un zaudēju visu. Meloju mammai, sakot, ka visu kontrolēju, tajā pašā laikā melojot sev.”

“Vienu dienu apņēmos sevi patiešām kontrolēt, saņemt sevi rokās. Atdevu mammai, kura par manu problēmu zināja, kredītkartes, lai viņa man palīdzētu kontrolēt situāciju. Bet, līdzko kontā ienāca avanss, es aizgāju uz banku, izņēmu naudu un devos spēlēt... Bet mammai tajā pašā laikā rakstīju, ka esmu ar draudzeni. Mamma mani atrada zālē... Tajā mirklī es sapratu, ka man vajadzīga palīdzība, ka esmu slims un pats nespēju kontrolēt sevi.”

Juris piekrīt, ka nevienu spēlmani labi padomi no malas vai aizliegumi neatturēs no spēlēšanas, tāpat kā nevienu alkoholiķi nevar atturēt no dzeršanas, ja viņš to negrib. Pašam spēlmanim jāsaprot, ka viņam ir problēma, ka viņam vajadzīga palīdzība, lai šo problēmu atrisinātu.

Kad viņš atzinis savu problēmu ar mammas atbalstu jau pēc trim dienām viņš bijis Minesotas programmā. Azartspēles pilnībā izgriezušas no Jura dzīves piecus gadus. 

Taujāts par pašsajūtu, puisis atzīst: “Esmu laimīgs. Ja iepriekš nekontrolēju situāciju un sāku ārdīties par niekiem, tad nu esmu mierīgs. Esmu atvērts un harmonisks. Jo esmu sapratis, ka neatrisināmu problēmu nav.”

Vēlas palīdzēt

“Ik diena man ir pateicības pilna diena, priecājos par sīkumiem. Jo dzīve iet uz priekšu. Es kontrolēju situāciju. Parādus es atdošu, sevi es iekšēji esmu sakārtojis. Viss ir sabalansēts. Ne tā kā iepriekš, kad man bija vienalga, kā es izskatos un ko es ēdīšu.”

Uzlabojušās arī puiša attiecības ar mammu un tuviniekiem: “Tāds kontakts, kāds ir šobrīd, manuprāt, nav bijis nekad iepriekš. Mēs vairs necīnāmies viens pret otru, esam kļuvuši atvērtāki. Jo atkarība jau skar arī tuviniekus, kuri kļūst līdzatkarīgi. Tāpēc strādājam ar mammu gan kopā, gan katrs par sevi.”

Juris atradis darbu un atzīst: “Pēc dzeltenās grāmatas cenšos dzīvot dienu pēc dienas. Grāmatā ir veseļošanās programma, vienotības programma. Tā ir skelets manai ikdienai.”

Arī pa pilsētu, garām spēļu zāļu spožajām izkārtnēm, iet kļuvis vieglāk: “Kādreiz bija tā, ka, ieraugot uzrakstu, kalkulēju, kā sablēdīties, lai varētu uzspēlēt. Tagad es braucu garām šīm iestādēm, redzu tās, bet man galvā ir doma: esmu tur bijis, pašā apakšā, lejā, bet man tas vairs nav interesanti un es negribu tur vairs būt. Tagad gribu būt augšā un nepadoties. Man ir interese būt skaidrībā, augt un attīstīties kā personībai.”

Viņš atzīst, ka zina salīdzinoši daudz cilvēku, kuriem ir problēmas ar azartspēļu atkarību:

“No malas neviens spēlmani pret viņa paša gribu glābt nevar. Kamēr cilvēkam ir ilūzija, ka vēl var uzspēlēt un varbūt laimēt, nekas nemainīsies. Spēlmanim jānonāk līdz pašai apakšai, līdz pašam dibenam, lai apjēgtu, ka ir problēma.

Pats zemākais punkts jeb dibens ir tad, kad cilvēks padodas slimības priekšā un saka: viss, es vairs nekontrolēju savu dzīvi, esmu atkarības priekšā bezspēcīgs. Kad cilvēks ir padevies, tikai tad viņš ir gatavs pieņemt un pat meklēt palīdzību.”

“Tāpat ir ar alkoholiķiem,” salīdzina Juris: “Ja alkoholiķis neapzinās, ka viņam ir problēma, tad aizrādījums no malas neko nedos. Gluži pretēji – cilvēks par spīti ieslīgs vēl dziļākā purvā. To varu teikt pēc pieredzes.”

Jautāts, kādēļ par savu purva bridēja pieredzi gatavs pastāstīt, Juris atzīst: “Priecājos par to, ka savu pieredzi varu izstāstīt. Pirmkārt, tādēļ, ka, uzzinot manu pieredzi, kāds spēs savilkt paralēles, atzīt problēmu un saprast, ka ir cilvēki, kas uzklausīs, un ka var ārstēties. Turklāt tepat Liepājā. Ir anonīmo spēlmaņu atbalsta grupa un mums Flotes ielā 7 sapulces notiek katru svētdienu divos dienā.”

  • Komentāri (30)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Sabiedrība

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!