Eksperti iepazīstinājuši plašāku sabiedrību ar Tautas ataudzes stratēģiju, kas mums kā valstij, tautai un sabiedrībai ļautu atjaunoties un uzplaukt no jauna. Bet vai tā palīdzēs?

Divi vecāki nerada divus pēcnācējus

”Nav un nebūs viens vai daži instrumenti, kuri būtiski mainīs situāciju,” uzskata Demogrāfisko lietu centra vadītājs Imants Parādnieks, kurš kopā ar ekspertiem radījis Tautas ataudzes stratēģiju, ”tas ir vesels pasākumu kopums, jo vienam nebūs svarīgs tas pats, kas citam.

Valstī ir vienlaikus jāstrādā daudzos virzienos. Intensīvāk – kur ir lielāks potenciāls vai nepieciešams lielāks atbalsts, fokuss vairāk uz to, bet vienlaikus darbam ir jānotiek ļoti plašā laukumā.”

Latvijā iedzīvotāju kļūst mazāk. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem pagājušā gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 miljons 876 tūkstoši iedzīvotāju.

Jaundzimušo bērnu skaits no 22 tūkstošiem 2016. gadā ir samazinājies līdz 17,4 tūkstošiem 2021. gadā, kas ir zemākais dzimušo skaits pēdējo 100 gadu laikā, ar skaitļiem dalās I. Parādnieks.

”Dzimstības rādītājs mūsu valstī ir 1,57. Tas nozīmē, ka divi vecāki vidēji nerada divus pēcnācējus,” viņš norāda.

Lai nodrošinātu paaudžu nomaiņu, summārajam dzimstības koeficientam vajadzētu būt aptuveni 2,1 jeb minimālais nepieciešamais dzimstības līmenis ir 2,05 bērni vidēji uz vienu sievieti.

”Lai arī summārais dzimstības koeficients Latvijā ir virs vidējā Eiropas Savienībā, tomēr esošie rādītāji noteikti liecina, ka pilnvērtīgai tautas ataudzei Latvijā ir nepieciešami risinājumi un būtisks valsts politikā balstīts atbalsts,” uzsver I. Parādnieks.

Virkne veicinošu labumu

Centra piedāvātajā Tautas ataudzes stratēģijā ir virkne priekšlikumu, kas varētu motivēt ģimenes vēlēties vairāk bērnu. ”Palīdzēt izdarīt izvēli par labu pirmajam, otrajam un nākamajam bērnam,” skaidro I. Parādnieks, un ar katru nākamo bērnu ģimene jūtas priviliģētāka un vairāk pārtikusi.

”Galvenais uzsvars ir uz dzimstību. Bet tas nenozīmē, ka nedomājam par pārējo. Ir svarīgi, lai bērns piedzimst labvēlīgā vidē.

Un tādēļ ģimene attiecīgi saņem pakalpojumus, viens no tiem ir atbalsts bērna ienākšanai pasaulē. Pārliecība, ka es varu to atļauties. Un ne tikai pirmo, otro, bet arī ceturto, piekto un sesto bērnu.”

Kā vienu no prioritātēm, kas jārisina, I. Parādnieks min bērna uzraudzības pakalpojuma pieejamība pirmsskolas vecumā. ”Tā ir lielākā problēma, ko vecāki min kā sarežģījumu, lai atgrieztos darbā,” viņš zina teikt.

Risināmais jautājums skar ne vien rindas bērnudārzos, bet arī aukles finansējuma iespējas saņemšanu vecākiem, iespējas izvēlēties bērnudārzu pēc saviem kritērijiem, neatkarīgi, vai tas ir pašvaldības vai privātais bērnudārzs. ”Galvenais ieguvums problēmas atrisināšanai ir vecāku iespēja veiksmīgi un sev vēlamajā laikā atgriezties darba tirgū, tādējādi nezaudējot nedz ienākumus, nedz profesionālo izaugsmi.”

Turpinājumā I. Parādnieks kā būtiski risināmu jautājumu izceļ bērnu kopšanas pabalstu, ko māmiņa saņem līdz bērna 1,5 gadu vecumam.

”Šī māmiņalgas bāze mums ir nemainīga kopš 2011. gada – 171 eiro. Tas ir pilnīgi neatbilstoši šodienas situācijai,”

uzskata centra vadītājs, un viņa vērtējumā tam ir jāpieaug līdz 427 eiro, sasniedzot vismaz minimālā ienākuma līmeni par divām personām. ”Es negribu teikt, ka tas ir kaut kas liels, bet pats minimums, plus nāktu klāt māmiņalgas otra daļa – vecāku pabalsts.”

Tikpat būtiski, viņa vērtējumā, būtu studiju un studējošo kredīta nastas atvieglošana, paredzot, ka līdz ar pirmā bērna piedzimšanu tas tiek samazināts uz pusi, bet līdz ar otrā bērna piedzimšanu – dzēsts pilnībā. ”Ja jaunie cilvēki izvēlas par labu bērnam, attiecīgi mēs šādā veidā noņemtu no pleciem šo nastu un tādējādi arī motivētu iegūt augstāko izglītību,” skaidro I. Parādnieks.

Vēl viens praktisks darbs, ko būtu nepieciešams īstenot, ir jauna mājokļu programma ”Ģimenes māja nomā ar izpirkumu”, ko īstenotu pašvaldības, taču valsts tai veidotu īpašus finanšu instrumentus.

Programmas ietvaros jaunas ģimenes pat bez bērniem varētu par saprātīgu cenu īrēt mūsdienīgu un energoefektīvu mājokli reģionos, kas ar laiku nonāktu ģimenes īpašumā. ”Jaunām ģimenēm bieži vien nav iespēju paņemt bankā kredītu. Un viņi arī baidās riskēt. Bet šeit risku nav, un ar to panāksim trīs lietas: ģimene iegūst komfortablus apstākļus, tiek palielināts darbavietu skaits, būvējot šos mājokļus, un apdzīvotāka Latvija, jo dzīvojamo fondu ir doma vairāk veidot ārpus Rīgas,” skaidro I. Parādnieks, kurš spriež: ”Ja būs atbilstoša vide, būs arī bērni.”

“Tā ir visu prioritāte“

Vai kaut kas no Tautas ataudzes stratēģijā minētā tiks ieviests dzīvē, vēl nav zināms. Tā kā līdz ar gaidāmo valdību nav skaidra centra nākotne, nav arī iespējas vai vēlmes šos priekšlikumus ņemt vērā.

”Kas mani pārsteidz visvairāk: ka augstākā politiskā vadība, domājot par Latviju nākotnē, neredz to kā galveno problēmu. Mēs nevaram nerisināt galveno problēmu, kas mums ir vienkārši jādara. Citādāk to nevar atrisināt. Tā ir visu prioritāte,” emocionāli izsakās I. Parādnieks.

”Liela pasaules valstu daļa saprot, ka atbalsts ģimenēm nav tēriņu vai izdevumu pozīcija – tās ir investīcijas valsts attīstībā.

Arī Latvijas valdībai nopietni jāpārvērtē savas pozīcijas un jau kādu laiku demogrāfiskajā situācijā jārīkojas steidzīgi un izlēmīgi.”

Līdz šim valstī organizācija attiecībā uz tautas ataudzi un ģimeņu atbalsta politiku nav notikusi pienācīgi, uzskata I. Parādnieks, viņš to raksturo – kampaņveidīgi.

Ir jābūt vienai institūcijai, kas ir politiski atbildīga ar būtiskām ietekmes svirām. ”Ideālā variantā tas būtu valsts ministrs, kas darbojas, iespējams, pie kādas ministrijas, kā tas ir citās valstīs. Un būtu jābūt arī pastāvīgam pētījumu centram, kuri ar iegūtajiem datiem pēc tam var veidot politiku.”

Uz jautājumu, vai bērni nedzims aiz aprēķina, piemēram, lai dzēstu studiju kredītu, I. Parādnieks teic, ka nespējot iedomāties nevienu jaunu cilvēku, kurš būtu gatavs tā rīkoties.

”Jā, ne visiem ir jākļūst par vecākiem. Tomēr tiem, kas patiešām vēlas, saprot un ir gatavi sevi veltīt šim sūri saldajam priekam – bērnu audzināšanai, ir jānodrošina šī iespēja,” viņš uzskata.

Demogrāfs Ilmārs Mežs, kurš bijis starp ekspertiem stratēģijas izveidē, pārliecināts, ka tautas ataudzes veicinošie pasākumi nepieciešami, lai vecāki ”netiktu sodīti par dzimušajiem bērniem”.

Līdz ar to, viņaprāt, valsts pienākums ir nodrošināt, lai katra Latvijas ģimene varētu radīt tik bērnu, cik vēlas un kad vēlas, bez jebkādiem materiāliem šķēršļiem.

Finansiāla bedre gada garumā

Egils ir tētis diviem puikām – astoņus un deviņus gadus veciem – un patlaban ar sievu gaida ģimenes pieaugumu. ”Meita bija vajadzīga,” viņš jokojot atbild, vaicāts, kā izlēmuši par trešo bērniņu.

”Divi nosedz vecākus, ar trešo paplašini tautu.”

Arī 3+ bonusi, nodokļu atvieglojumi motivējot. ”Man jau šķiet, ka no valsts puses ir diezgan daudz plusu. Pārējais ir morāli tam nobriest, iziet no komforta zonas. Ar diviem var teikt, ka ir vienkārši. Katrā mašīnā pietiek vietas, pie jebkura galda var apsēsties četri cilvēki. Bet, ja kopā esam pieci un vairāk, tad ir jāsāk domāt.”

Vīrietis spriež, ka dekrēta naudas apjomu būtu labi saglabāt algas apmērā līdz bērna 1,5 gadu vecumam. Un pie šādas inflācijas, lai tā tiktu arī indeksēta. ”Problēma vislielākā ir tad, kad bērnam ir tas 1,5 gads un vecākiem jāatgriežas darbā, bet atvasi atstāt nav kur. Sanāk, ka smagi tiek sists pa kabatu vecākiem, jo jāalgo aukle. Respektīvi, vecākiem ir jārēķinās ar finansiālo bedri aptuveni gada garumā. Un tiem, kuriem ir lieli kredīti, tas noteikti var apturēt no domas par vēl bērniem.”

Kā motivēt iedzīvotājus domāt par atvasēm? Divu bērnu tētim šķiet, ka motivēt vairāk nemaz nevajag.

”Jo tad sanāks, ka bērni tiks radīti naudas dēļ, kas veicinās papildu slogu sociālajam budžetam. Jo būs pierasts, ka valstij viss ir jādod. Bet, lai strādātu, būs par slinku.

Nav nekāds noslēpums, ka daudzbērnu ģimenes ļoti strauji veidojas maznodrošinātās ģimenēs. Līdz ar to pieaug nelabvēlīgo ģimeņu skaits un no ģimenēm izņemto bērnu skaits. Manuprāt, ir jāstrādā pie cilvēku izglītošanas un atbildības celšanas.”

Ilze ir divu bērnu (meitai – 15, dēlam – 8 gadi) mamma un teic, ka ”neesam plānojuši vēl kādu”.

Argumenti – katram savi. ”Vīram tas ir šaurā dzīves platība, lielāku nevaram atļauties. Ja saorganizētu lielāku dzīvokli, nāktos no kaut kā cita atteikties. Kaut arī man mazais dzīvoklis nav arguments, nevaru viņam nepiekrist.

Man ir arī citi iemesli, kāpēc vairāk ne, bet tas ir dziļi personiski, un ar to nevēlos dalīties.

Manu viedokli, vismaz šobrīd, nemainītu ne lielāks dzīvoklis, ne dāsnāks pabalsts vai kas cits. Tā kā man ir jau 39 gadi, nez vai viedokļa maiņai ir vairs daudz laika.”

Arī Santa kopā ar vīru audzina divus bērnus (dēlam – četri, meitai – divi gadi) un ar smaidu saka, ka, šķiet, būtu jānotiek “negadījumam”, kad trešais piesakās pats. ”Trešo bērnu varētu pēc lielākas pauzes, nekā tā bija starp diviem pirmajiem. Ir sakrājies nogurums. Bet tad man jau būtu diezgan padaudz gadu.

Jā, iespējams, ja pirmie bērni dzimtu agrākā vecumā, nevis tuvu 40 gadiem, tad apdomātu arī trešo bērniņu. Taču lēmumā laikam nebūtu nekādas izšķirošas nozīmes valsts atbalsta mehānismiem dzimstības veicināšanai,” uzskata sieviete.

Nekad nebūs mamma

Liepājniece Dace Dieviņa iestājas par izvēles brīvību, viņa jau agrā bērnībā apzinājusies, ka nevēlas kļūt par mammu, un dzīves laikā tas nav mainījies.

Sieviete nāk no ģimenes, kurā nav valdījis īpašs ģimeniskums. Viņai ir arī pusmāsa un pusbrālis no tēva puses, bet Dace ir pārliecināta, ka viņas dzīves izvēles tas nekādi nav ietekmējis, jo viņa ir augusi mīlestībā.

“Vecāku attiecības bija par viņiem, mani tas neietekmēja. Mana nostāja par un ap bērniem visdrīzāk izveidojās jau mammas puncī. Bērnībā man īsti nepatika spēlēties ar mana vecuma vai jaunākiem bērniem. Jaunāki man vispār nepatika, pieaugušie saistīja daudz vairāk. Protams, spēlējos ar lellēm, bet nekad nebija tādas nostājas, kad izaugšu – man pašai būs bēbītis.

Laikam ejot, pusaudžu gados, es teicu vairākus ”nekad”, un pie šiem “nekad” bija arī – man nekad nebūs bērnu. Nākamgad man paliek 40 gadi, un pie šī ”nekad” esmu turējusies visu mūžu,”

Dace ir atklāta.

Laikam ejot, sieviete pieredzējusi pāris lūzumpunktus, bet tas bijis apkārtējo spiediena dēļ, kuriem patīk nomākt citus ar savu viedokli. “Tas bija 26 un 32 gadu vecumā, kad ļoti izteikti izjutu apkārtējās sabiedrības nosodījumu – kā tad tā, cik tad tev ir gadi, kāpēc tev nav bērna? Kurš tad tev to ūdeni pienesīs? Nav viegli to izturēt, bet tiku tam pāri. Šī tiešām ir mana pārliecība, es nevēlos bērnus.”

Nesen nāca trešais vilnis, kad sākās jautājumu gūzma. Nu jau cilvēki nejautāja, vai man ir bērns, viņi prasīja – cik bērni tev ir, cik gadu ir taviem bērniem? Kad atbildu, ka man bērnu nav, cilvēki aptrūkstas, jo redz, ka man nav 20 gadi.

Viņu acīs redzu bailes uzdot jautājumu, kāpēc man nav bērnu. Tad nu atbilde ir – nē, man nav veselības problēmu, es neesmu pārtraukusi nevienu grūtniecību un neesmu bijusi stāvoklī, vienmēr esmu piedomājusi, lai tā nenotiktu, jo ar dzīvību spēlēties negrasos.

Personīgi man ir ļoti grūti saprast to, kāpēc citi cilvēki vēlās bērnus un laulību. Tieši tāpat kā 99% nesaprot manu nostāju, tāpat es sevī nevaru rast izpratni par viņu lēmumiem.”

D. Dieviņa atzīst, ka runāt par to, kāpēc viņa nevēlas bērnus, nav viegli tā iemesla dēļ, ka ne visi spēj pieņemt tik atšķirīgu viedokli, parasti seko asas reakcijas, tomēr viņa izvēlas par to runāt. “Bērns ir ļoti nepatstāvīgs, pilnībā un ilgstoši atkarīgs no vecākiem. Esmu pat rēķinājusi, cik mēnesī izmaksā bērns, ja vēlies viņam visu nodrošināt – pārtiku, pamperus, izglītību, arī augstāko izglītību. Agrāk tie bija aptuveni 350 eiro, tātad mūsdienās tas ir stipri vairāk. Cik daudzi cilvēki var atļauties tiešām kvalitatīvi izaudzināt bērnu? Tas ir viens faktors. Otrs faktors, kāpēc nevēlos bērnus, ir bijība, bailes.

Neizjūtu sevī kaut kādu īpašu mātišķumu no savas puses, man ir bailes nebūt labai mātei un ļoti lielas bailes, ka bērns neatbildīs manām ekspektācijām.

Tas skan skarbi, es to apzinos, bet tāda ir mana nostāja. Ne mazāk svarīgs ir egoistiskais faktors, jo vecāks paliek cilvēks, jo vairāk viņš pievēršas sev un domā par sevi, nevis par to, ka man tagad savs laiks būtu jāvelta kādam citam. Godīgi sakot, man tam nav laika, es gribu izglītoties, gribu augt. Un par demogrāfiju kopumā es nesatraucos. Skatoties tā savtīgi – man nav jālauza galva par to, kā dzīvos mani pēcnācēji.”

Ģimenes plāno atbildīgi

Dzemdību un ginekoloģijas bloka virsārste, ginekoloģe un dzemdību speciāliste Inga Vēvere ir viena no tām dakterēm, kura lielu daļu no mazajiem liepājniekiem ierauga pati pirmā, vēl esot mammas klēpī, veicot sonogrāfiskās apskates.

Viņa uzsver, ka dzimstība nekrītas tikai Liepājā, bet visas Latvijas mērogā. “Kā ārste politiku, ekonomiku un dramatisko stāvokli pasaulē es īsti nevaru komentēt, bet esmu novērojusi, kā pēdējās desmitgadēs cilvēku attieksme pret grūtniecību ir mainījusies.

Ginekologu aprūpē esošās pacientes parasti priecājas, ka radusies jauna dzīvība, ļoti reti vairs kāds izvēlas veikt abortu. Salīdzinoši ar to, kā bija pirms 15–20 gadiem, abortu skaits ir ļoti samazinājies. Tāpat arī palielinājies dzemdētāju vecums, lielākoties bērniņi nāk pasaulē vecākiem brieduma gados,” skaidro ārste.

“Skatoties no veselības viedokļa, ginekologi vēlētos, lai māmiņas dzemdētu laikus, ne gluži 18 un 20 gados kā agrāk, bet tad, kad dzīve ir puslīdz nostabilizējusies, tomēr negaidot ilgāk par 35 gadu vecumu. Jā, dzemdēt var arī 40 un 45 gadu vecumā, tā arī notiek, un viss izdodas labi un laimīgi. Protams, ne visi gadījumi ir veiksmīgi, vecumam pieaugot, tas ir sarežģītāk kā mammai, tā bērnam, tomēr bērnus iesakām plānot laikus – ap 30 gadu vecumu.”

Mūsdienās arī kontracepcijas līdzekļi un to pieejamība ir krietni vien vairāk attīstījusies, tomēr daktere uzsver, ka par to varētu runāt vēl vairāk, lai nepaļaujas uz nedrošām metodēm, lai izmanto sev piemērotu un drošu izsargāšanās veidu.

“Runājot tieši par Liepāju, domāju, ir jāsaka liels paldies pilsētas vadībai, jo Liepāja ir attīstīta un bērniem piemērota.

Ginekologi un vecmātes jūt to, ka Liepājā aizvien vairāk ienāk jaunas ģimenes, un tieši šīs ģimenes ir tik svarīgi piesaistīt, jo tieši tur dzimst bērni. Manuprāt, pēdējo gadu dzimstības rādītājus ietekmē ne tik daudz finansiālā atbalsta trūkums, kā dramatiskā politiskā situācija un kara apstākļi blakus valstī.

Lai gan saka, ka bērni dzimst arī kara laikā, tomēr mūsu laiki, ir mūsu laiki, to nevar salīdzināt ar simts gadus vecu pagātni, kad bija ļoti ierobežotas izsargāšanās iespējas. Šodien cilvēki ļoti piedomā pie tā, ko viņi dara,” ar novērojumiem dalās I. Vēvere.

Samazinās pirmdzimto īpatsvars

Ilze Kurme, Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore

Dzimstība Latvijā samazinās, un pēdējo gadu dati rāda, ka no 22 tūkstošiem dzimušu bērnu 2016. gadā tā ir samazinājusies līdz 17,4 tūkstošiem 2021. gadā, kas ir zemākais dzimušo skaits pēdējo 100 gadu laikā. Salīdzinājumā ar 2016. gadu 2021. gadā dzimušo skaits samazinājās par 20,7%.

Nozīmīgākie iemesli tam ir kopējā iedzīvotāju skaita samazinājums, kas no 2 120 504 iedzīvotājiem 2010. gada sākumā ir sarucis līdz 1 875 757 iedzīvotājiem 2022. gada sākumā, kā arī Latvijas iedzīvotāju vecuma struktūra, kurā pēdējos desmit gados par vairāk nekā piekto daļu ir samazinājies aktīvā reproduktīvā vecumā esošu sieviešu (20–34 gadu vecas sievietes) skaits.

To nebūtiski kompensē pieaugušais vidējais vecums, kurā sievietes dzemdē savu pirmo bērniņu, kas nu jau ir nedaudz virs 30 gadiem, tāpat ir nedaudz pieaudzis to sieviešu skaits, kuras bērnus laiž pasaulē pēc 40 gadu vecuma.

Pēdējos gados dzimstības radītājus veicina tieši otro, trešo un nākamo bērnu ienākšana ģimenē un samazinās pirmo bērnu īpatsvars.

Papildu nedrošības aspekts šobrīd noteikti ir drošības situācija reģionā, kā arī straujais cenu kāpums, kam ar zināmu nobīdi iespējama ietekme arī uz dzimstības datiem.

Dzimstības veicināšana iekļauj sevī plašu atbalsta spektru no valsts un pašvaldībām, kā arī pašu topošo vecāku iegūtu drošības sajūtu, ko veido gan ģeopolitiskais konteksts, gan vietējā sociālekonomiskā situācija un ļoti konkrēta atbalsta sistēmas esamība pašu vidē (vecvecāki vai paplašinātā ģimene, kas var sniegt atbalstu, darba devēja pozitīva attieksme, stabilitāte attiecībās u.c.).

Pašlaik, kad izdevumu palielinājums skar gandrīz visas jomas, neraugoties uz pēdējos gados uzlaboto finansiālo atbalstu ģimenēm, tas joprojām saglabājas kā ļoti nozīmīgs faktors.

Ļoti pozitīva tendence ģimenes plānošanā un bērnu audzināšanā ir pieaugošā tēvu loma ģimenē.

Priekšstats, ka bērnu audzināšana ir tikai sieviešu atbildība, lēnām mainās, un ikdienas pienākumu dalīšana starp vecākiem, rūpes par bērniem savienojot ar izglītības, nodarbinātības un citu sev nepieciešamu jautājumu risināšanu, noteikti ir viens no dzimstību veicinošiem aspektiem.

Ģimenes veidošana un lēmums par bērnu ienākšanu ģimenē ir privāta lieta, un katram iedzīvotājam kā daļai sabiedrības ir tiesības izvēlēties, kā un kādu ģimeni veidot.

Valstī izveidotajām sistēmām, īpaši izglītības sistēmai, kā arī sabiedrībā un ģimenē iegūtajām vērtībām un pieredzei būtu jādod tādas zināšanas un prasmes, ka šie lēmumi tiek pieņemti pamatoti, izsvērti un saprotot to sekas.

Tajā pašā laikā ir svarīgi, ka valsts un sabiedrība novērtē un atbalsta tos iedzīvotājus, kuri izvēlas lielas ģimenes un ir gatavi audzināt vairākus bērnus, kā arī tos vecākus, kas bērnus audzina vieni.

Uzziņai

Bērnu un ģimenes politikas departaments norāda, ka pozitīvi vērtējami ir gan valsts, gan pašvaldību dažādie pakalpojumu un atbalsta mehānismi:

– bezmaksas apmācības bērniņa gaidības periodā, ko iespējams apgūt gan klātienē, gan attālināti, kur tiek izglītoti un apmācīti topošie vecāki, turpinās mammas un bērna/u veselības pakalpojumu pieejamības uzlabošana, pakāpeniski veicinot arī emocionālo labbūtību mammām, īpaši grūtniecības un mazuļa agrīnajā periodā, kam ir nozīme pozitīvās pieredzes veidošanā, kas savukārt ir pamats lēmumam par nākamo bērnu ienākšanu ģimenē;

– arī finansiālās atbalsta programmas mājokļa iegādei, atbalsts daudzbērnu ģimenēm, kas ir arī nodokļu atlaides;

– joprojām aktuāla ir bērnu pieskatīšanas pakalpojumu pieejamība, bet arvien plašāk pašvaldības piesaista finansējumu un veido pakalpojumus, lai tiktu nodrošināta iespēja vecākiem atgriezties darbā.

Uzziņai

Liepājas Reģionālās slimnīcas Dzemdību nodaļā pasaulē nāca:

• 2017. gadā – 1115 mazuļi,
• 2018. gadā – 1033 mazuļi,
• 2019. gadā – 1055 mazuļi,
• 2020. gadā – 912 mazuļi,
• 2021. gadā – 977 mazuļi,
• 2022. gadā – 750 mazuļi (līdz 31. oktobrim).

Liepājas Dzimtsarakstu nodaļā reģistrētie jaundzimušie:

• 2017. gadā – 828 mazuļi,
• 2018. gada – 784 mazuļi,
• 2019. gadā – 797 mazuļi,
• 2020. gadā – 689 mazuļi,
• 2021. gadā – 741 mazulis,
• 2022. gadā – 539 mazuļi (līdz 31. oktobrim).

Es domāju tā: Kāpēc Latvijā dzimst maz bērnu?

Laila Brūkle – pensionāre:

– Varbūt daļa domā, ka vispirms jānodrošina sava dzīve un bērni pēc tam. Zinu ģimenes, kurās vairāki bērni un viss kārtībā. Iespējams, ka daudz bērnu dzimst ģimenēs, kurās pēcnācēji vispār netiek plānoti. Ir, un viss, un dzīvo no pabalstiem. Tie, kuri plāno, tiem bērnu mazāk. Vecākiem jādomā ne tikai par šodienu, bet arī par bērnu nākotnes nodrošināšanu.

Sintija Reijere – strādā:

– Iespējams, daudzi tagad baidās laist pasaulē pēcnācējus, jo laiki sarežģīti. Vecāki savam bērnam tomēr grib drošību kā šodien, tā turpmāk. Man pašai nauda par bērniem nav galvenais. Kad piedzimst pirmais, tad šķiet, ka viss izmaksā dārgi, jo jāpērk vajadzīgais. Katrs nākošais naudas ziņā sanāk lētāk, jo daudz kas palicis no pirmā. Man ir divi bērni, un neteikšu, ka tas ļoti dārgi.

Kristīne Freimane – mamma:

– Potenciālos vecākus attur sliktais finansiālais stāvoklis, jo par bērnu jārūpējas. Tas maksā daudz. Varbūt ne tad, ja bērni dzimst cits pēc cita. Jauniešiem aizvien modernāka kļūst izvēle bērnus negribēt vispār. Kāds varbūt attopas 40, 50 gadu vecumā, bet tad jau par vēlu. Cits, kam divi pieauguši bērni, iespējams, nožēlo, ka nav laidis pasaulē vēl kādu.

Ļena Šinko – pensionāre:

– Tāpēc, ka daudz jauno cilvēku aizbrauc no Latvijas. Vēl tāpēc, ka sociālais nodrošinājums varētu būt labāks. Meita ar bērnu dzīvo Anglijā, un tur salīdzinājumā ar Latviju ļoti labi bērnu pabalsti. Ģimenes var justies aizsargātas. Protams, vajadzētu, lai pie mums bērnu dzimtu vairāk. Tāpēc vajag darbu, algas un dzīves vietas jaunajiem, uz pabalstiem vien nevajag paļauties.

Zane Braže – liepājniece:

– Sajūta ir slikta, jo daudzi izvēlas aizbraukt, pabalsti nav pietiekami. Par sevi – es nekādas dāvanas negaidu. Gribu dzīvot, godīgi strādāt un pelnīt. Bet situācija vēršas aizvien grūtāka. Domāju, ka daudzi izvēlas tikai vienu bērnu tāpēc, ka nākotne Latvijā ir visai neskaidra, nedroša. Reizēm bail, vai spēšu sagādāt drošību vienam mazulim, kur nu vēl diviem.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.