Jaunieši: lai mēs dotos strādāt uz skolu, vajag ne tikai labu algu, bet arī modernu darba vidi. Iespēja iegūt augstāko izglītību, turklāt – ne sliktu. Tas ir iemesls, kādēļ Armands studē pedagoģiju. Kad puisis pabeigs augstskolu, viņam kabatā būs vācu valodas skolotāja diploms, bet jau tagad viņš atzīst, ka skolā strādāt negrasās un studējis, lai kļūtu par tulku. Pedagoģija nākusi līdzi komplektā, jo tās studijas ir krietni lētākas nekā profesionālās tulka studijas. Līdzīgi Armandam rīkojas pārliecinošs vairākums pedagoģijas studentu – ik gadu no 4000 Latvijas augstskolas beigušajiem jaunajiem skolotājiem darbu skolā sāk tikai deviņi procenti. Kā galvenos iemeslus, kādēļ darbs skolās nepiesaista, studenti min zemo atalgojumu un profesijas prestiža trūkumu.

Ātri padodas

Ar lielu vēlmi kalnus gāzt darbu skolā sāka Kaspars Grīnfelds, taču pavisam drīz viņa vēlme noplaka. Jau pēc pusotra gada puisis padevās –tagad prasmi izskaidrot viņš izmanto, pārliecinādams ārzemju klientus kādā privātfirmā. No Mārtiņa Sīļa kursa skolā strādā aptuveni trešdaļa. Viņš pats gan nav šo jauniešu vidū. Savulaik vienkārši izvēlējies to Liepājas Pedagoģijas akadēmijas (LPA) studiju programmu, kurā varēja studēt budžeta grupā un kas atbildusi viņa interesēm. Tagad Mārtiņš, būdams diplomēts vēstures skolotājs, strādā Liepājas domē par projektu administratoru. Toties tagadējā LPA studente Krista Grietēna apgalvo, ka varētu strādāt skolā, taču pēc akadēmijas beigšanas jau izlēmusi doties uz Franciju, kur mīt viņas draugs.

“Lai jaunais speciālists gribētu doties strādāt uz skolu, turklāt uz jebkuru vietu, kaut vai no Liepājas uz Jēkabpili, vajadzētu gatavu kompleksu piedāvājumu: dzīvokli un normālu algu,” norāda Mārtiņš.

Nav plāna

Pašlaik jauns skolotājs, strādājot vienu darba likmi, var nopelnīt 234 latus, no kuriem atskaita nodokļus. Paredzēts, ka līdz 2010.gadam katru gadu skolotāju algas pieaugs par 50 – 70 latiem, taču pedagogi jau atzinuši, ka grasās pieprasīt straujāku algas pieaugumu. Savukārt nodrošināt dzīvokli pašlaik lielākoties pašvaldības skolotājiem nevar, tām nepalīdz arī valdība, kas, neraugoties uz skolotāju trūkumu (pēc IZM statistikas datiem, Latvijā vispārizglītojošajās dienas skolās šajā mācību gadā ir 29 966 skolotāju likmes, bet tikai 26089 skolotāji), joprojām negatavo kompleksu pasākumu plānu, kas palīdzētu skolām gan piesaistīt jaunos pedagogus, gan noturēt tagadējos.

Izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža apzinās, ka jauno pedagogu studijās iegūtās prasmes ļauj viņiem atrast labāk apmaksātu un mierīgāku darbus. Viens no problēmas risinājumiem varētu būt noteikt, ka par valsts līdzekļiem studējušajiem obligāti jāstrādā skolā. Taču pašlaik, kaut gan apmēram ceturtā daļa pedagoģijas studentu izglītību iegūst bez maksas, nekādas prasības viņiem netiek uzstādītas, saka Izglītības un zinātnes ministrijas Politikas koordinācijas departamenta pedagogu nodaļas vadītājs Aivars Opincāns. Daļēji to plāno labot nākamajā mācību gadā, kad paredzēts par Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem 125 dabas zinātņu studentiem maksāt 210 latu stipendiju, lai viņi jau no otrā kursa sāktu darbu skolā un pēc iepriekšēja līguma paliktu tajā pēc studiju beigšanas. Jāpalielina arī to pedagogu skaits, kuriem, sākot darbu skolā, valsts dzēš studiju kredītus, uzskata B.Rivža.

Iesūnojusi un ierāmēta

Taču ar to visu vien nebūs gana, lai piesaistītu skolām jaunus un spējīgus cilvēkus. Jāmainās arī pašām skolām, jo jauniešiem tās pašlaik ir neinteresantas un “tā ir valstiska lieta”, uzskata gan tagadējie, gan bijušie pedagoģijas studenti.

“Mūsu laiks piedāvā jauniem cilvēkiem, kas ir atvērti, emocionāli un brīvi, tik daudz saistoša, ka viņam nav interesanti iestigt skolas rāmjos,” skaidro Kaspars, piebilzdams, ka laikā, kad viņš strādājis skolā, “daži vecākie kolēģi turpināja strādāt ar 1962.gada kladīti”. Ja skolā par pareizu uzskata definīciju iekalšanu, nevis izzināšanu, “tad jauns gurķis, kuram bez tam pietrūkst spēju argumentēti pamatot savu pozīciju, var ātri aplauzties”. Tam, ka skolai jāmainās, piekrīt arī Krista, lai gan nenoliedz, ka “vienā dienā gadiem iesīkstējušie skolotāji nespēs mainīties”. Savukārt nākamais vēstures skolotājs Uldis Ziediņš, kuram drīz sāksies pirmā īstā prakse skolā, uzsver, ka vajadzīgs arī modernāks inventārs.

Nav tiesību

Skolotāja profesijas prestižu pazemina arī harmonijas trūkums starp skolotāja pienākumiem un skolēna vai viņa ģimenes tiesībām — skolēnu nekaunības priekšā skolotāji jūtas beztiesīgi, nedroši, pazemoti, saka LPA Pedagoģijas katedras vadītāja Anita Līdaka. Tas var aizbiedēt no skolas, uzskata Krista, minot savu pieredzi no darba Francijā: tur skolēna dienasgrāmatā redzējusi kaut ko līdzīgu skolas un bērna līgumam — skola apņemas dot zināšanas, bet skolēns ar parakstu apņemas mācīties. “Bet mūsu skolēniem ir tiesības vien,” viņa saka. B.Rivža piekrīt tam, ka jau pārāk daudz runāts par skolēna tiesībām un tagad sabiedrībā būtu jāizvērš plaša diskusija par viņa pienākumiem un skolotāja tiesībām. “Prestižs ir jāuztur kopīgi sabiedrībai, jo skolotājs ir otrais nozīmīgākais pēc ģimenes, kurš veido personību,” uzsver arī LPA Pedagoģijas fakultātes dekāne Vineta Trumsiņa.

Nora Driķe, Vita Dreijere
“Diena”