Šogad arī sāksim izjust demogrāfisko situāciju, to, ka bērnu pēdējos gados dzimst stipri mazāk. Tas ietekmēs skolas solu un pirmsskolas grupiņu piepildījumu.

Saredz nozīmi skolotāja darbam

Par pedagogu trūkumu pēdējos gados runāts daudz, un liepājniecei Kristīnei Balodei tas bijis arī viens no pamudinājumiem pašai spert soli skolas virzienā.

“Bērni ir nākotne, un skolotāja darbam ir jēga,”

viņa uzskata.

Jaunajā mācību gadā K. Balode programmā “Mācītspēks” sāks strādāt Liepājas Raiņa vidusskolā, kur mācīs matemātiku trijām 6. klasēm.

No pirmdienas līdz ceturtdienai viņa būs skolā, bet piektdienās pati mācīsies RTU Liepājas akadēmijā.

Līdz šim K. Balodes profesionālā dzīve bijusi saistīta ar grāmatvedību. Strādāt viņa sākusi 2016. gadā. Pieredze šajā jomā ļāvusi saprast, ka viņai patīk skaitļi, loģika un konkrētas lietas.

“Jāteic, ka man kļuva nedaudz par garlaicīgu. Sapratu, ka gribas kaut ko aizraujošāku nekā tikai skatīties datorā,” Kristīne skaidro, kādēļ izlēmusi mainīt profesiju.

Uzmanību piesaistījusi “Mācītspēka” reklāma un iespēja gada laikā kļūt par skolotāju.

“Es nebiju gatava vēl četrus gadus pavadīt skolas solā, tāpēc sapratu, ka šī ir laba iespēja pamēģināt, kā tas ir – būt skolotājai.”

K. Balode ir beigusi Draudzīgā aicinājuma vidusskolu, bet Ventspils Augstskolā ieguvusi bakalaura grādu finanšu vadībā. Viņa teic, ka pedagoga profesija saistījusi jau sen.

Pabeigt vidusskolu un drīz vien atkal atgriezties skolā – to gan viņa nav gribējusi: “Man vajadzēja pauzi. Tagad saprotu, ka man vienkārši vajadzēja mazliet brieduma un laika. Savā ziņā izjust vilkmi pēc skolas.”

Pa šiem gadiem mainījies arī skatījums uz skolotāja profesiju. Pašai kļūstot par mammu,

arvien vairāk nostiprinājusies sajūta, ka darbā gribas darīt ko tādu, kam viņa redz jēgu.

Sava loma bijusi arī nemitīgajai sabiedrības diskusijai par pedagogu trūkumu.

Tiesa, apkārtējie, uzzinot, ka viņa strādās par skolotāju, bijuši pārsteigti. 1. septembrī Kristīne kļuva par vienu no Raiņa vidusskolas saimes un piedzīvoja svinīgo brīdi jaunā statusā. “Tas būs pagodinoši,” viņa iepriekš paredzēja.

Satraukums pirms jaunā sākuma, protams, bija – lielākoties par skolēniem.

Tomēr drošības izjūtu dod skola un kolēģu attieksme. “Es ļoti paļaujos uz savu skolu. Man ļoti patīk, kā mani uzņem.”

Savās matemātikas stundās K. Balode visvairāk gribētu panākt, lai bērni viņai uzticas, jūtas sadzirdēti un nebaidās kļūdīties.

Bez telefoniem – labāka komunikācija

No šī mācību gada telefonus starpbrīžos nevarēs izmantot ne vien 1.–6. klašu skolēni, bet arī vecāko pamatskolas klašu skolēni.

Liepājas Jāņa Čakstes vidusskolas sociālo zinību un vēstures skolotāja un 5.a klases audzinātāja Kintija Sila atgādina, ka mobilie telefoni un to lietošana starpbrīžos ir galvenais problēmjautājums, jo lielākā daļa jauniešu savā starpā nesarunājas, bet skatās telefonos video un spēlē virtuālās spēles.

“Un ikdienā varēja redzēt izmaiņas – lielākā daļa skolēnu telefonu nelietoja, savā starpā runājās, spēlēja spēles.

Domāju, ka arī 7.–9. klašu skolēniem šīs pārmaiņas nāks par labu. Skolā jau šobrīd ir domāts par aktivitāšu stūriem, kur skolēni gan varēs spēlēt sportiska tipa spēles, gan galda spēles, līdz ar to ceram, ka jaunās izmaiņas pieņems vieglāk,” norāda K. Sila.

“Ja nemaldos, mūsu skolā nav īstenota pieeja, kurā skolēnu telefoni tiktu likti kastītēs. Tas nav droši – skolotājs nevar pieskatīt starpbrīžos, kurš telefonu ņem vai kurš aizmirst, kad tiek mainīti stundu kabineti. Pēc stundas beigām nereti skolēni vēlas parunāt ar savu skolotāju, līdz ar to telefonu pieskatīšana nebūtu tas uzdevums, kuram mums būtu jāpievērš uzmanība.

Mūsu skolas pieeja paliek tāda pati – mobilie telefoni ar izslēgtu skaņu stāv skolēna somās,”

tā K. Sila.

Viņa uzskata, ka ir savstarpēji jāskaidro skolotāju un skolēnu starpā un arī ar vecākiem jāizrunā, ka telefons ir nozīmīgs saziņas līdzeklis, bez kura skolā var iztikt.

“Telefonu ierobežošana saistīta ar to, ka skolēniem jāveido komunikācija vienam ar otru dzīvē, nevis caur viedierīcēm, nevis ar to, ka mācību procesā tos vairs nevajadzētu izmantot. Kad telefoni būs nepieciešami, vecākus informēs.

Tehnoloģijām joprojām jābūt mūsu palīgam un resursam, bet tas nevar kļūt par šķērsli savstarpējai komunikācijai.

It īpaši vecumā, kad bērni mācās dažādas cilvēciskas dzīves prasmes,” savu viedokli rezumē K. Sila.

Kritums šogad, ko jutīs arī turpmāk

Liepājas Izglītības pārvaldes (LIP) vadītāja Inga Ekuze apstiprina, ka pirmsskolā pārmaiņas bērnu sarūkošā skaita dēļ jau sākušās. Tas gan nenozīmē bērnudārzu slēgšanu, bet gan nepieciešamību pārskatīt grupu skaitu.

“Ja pirmsskolu absolvē, piemēram, 30 bērni, bet rindā uz vietu konkrētajā iestādē ir tikai 20, ir skaidrs, ka esošo grupu piepildījumu saglabāt nebūs iespējams. Šobrīd tas ir viens no nozīmīgākajiem izaicinājumiem,” saka LIP vadītāja.

Mazāks bērnu skaits pakāpeniski ienāks arī skolās. Vispirms tas būs jūtams jaunākajās klasēs.

“Sākumskolas posmā, īpaši 1.–3. klasē, būtiskākas izmaiņas varētu būt redzamas no 2027. gada,”

stāsta I. Ekuze.

Prognozēts, ka turpmākajos piecos gados pirmklasnieku skaitā būs par aptuveni 200 bērniem mazāk – ja pagājušajā mācību gadā 1. klasēs bija 716 bērni, tad turpmāko piecu gadu laikā pirmklasnieku skaits saruks līdz 530.

“Tā jau ir robeža, pie kuras pārmaiņas kļūst jūtamas gan klašu komplektēšanā, gan izglītības iestāžu darba organizācijā,” saka LIP vadītāja.

Demogrāfijas ietekme izglītībā ienāk pakāpeniski –

vispirms to sajūt pirmsskolā, tad sākumskolā un pēc tam pamatskolā, un vēl vēlāk vidusskolā.

Prognozēts, ka skolēnu skaits Liepājā turpinās sarukt. Ja 2025./2026. mācību gadā pilsētas vispārizglītojošajās skolās mācījās 7734 skolēni, 2030. gadā tie varētu būt aptuveni 7000.

Katrai vidusskolai sava niša

Ar demogrāfisko situāciju saistītas arī pārmaiņas Liepājas skolu tīklā. Piemēram, Dzintara vidusskola šajā mācību gadā ir kļuvusi par pamatskolu, savukārt Rietumkrasta vidusskolu pievieno Raiņa vidusskolai.

Tomēr I. Ekuze uzsver – skolēnu skaits nav un nedrīkst būt vienīgais kritērijs, pēc kura vērtē skolu.

“Svarīgākais ir kvalitāte, ko izglītības iestāde var dot,”

saka vadītāja.

No jauniešu skaita atkarīgs arī vidusskolas mācību piedāvājums – ja skolēnu nepietiek, kļūst grūtāk nokomplektēt ne tikai klases, bet arī nodrošināt plašu padziļināto kursu izvēli.

Tāpēc I. Ekuze uzskata, ka katrai vidusskolai arvien svarīgāk būs atrast savu profilu jeb nišu – to, ar ko konkrētā skola atšķiras un kādēļ jaunietis izvēlas mācīties tieši tur.

Līdz ar to jāmainās arī priekšstatam, ka bērnam skolā, kurā viņš sācis mācīties 1. klasē, noteikti jāpaliek līdz 12. klasei.

“Vidusskolas posmā svarīgāk būtu skatīties uz jaunieša nākotnes mērķiem un to, ko konkrētā skola piedāvā,”

saka I. Ekuze.

Liepāja neesot tik liela pilsēta, lai jaunietis nevarētu izvēlēties skolu citā mikrorajonā. Piemēram, Raiņa vidusskolā programmā “Spurts” šogad uzņemam skolēnus jau arī 10. klasē.

Jāņem vērā arī valstī noteiktās prasības par skolēnu skaitu dažādos izglītības posmos. Tāpēc

arī samērā neliels skolēnu skaita kritums kādā skolā var kļūt būtisks,

ja vairs nav iespējams nokomplektēt klases atbilstoši noteiktajiem kritērijiem.

Samazinoties skolēnu skaitam, būs jādomā arī par to, kā izmantot skolu ēkas, telpas un citus resursus. Tas var nozīmēt jaudu pārdali starp skolām, klašu posmiem vai izglītības programmām, nepieļaujot situāciju, ka arvien lielāki resursi jāpatērē pustukšu ēku un klašu uzturēšanai.

Vienlaikus, plānojot pārmaiņas, jābūt uzmanīgiem, pauž I. Ekuze.

Viņa min “Laumas” mikrorajona piemēru – laikā, kad to būvēja un tur dzīvoja daudz jauno ģimeņu, apkārtnē tapa arī vairāki bērnudārzi. Tagad pilsētas iedzīvotāju un arī bērnu skaits ir mainījies. Tas nozīmē, ka arī izglītības infrastruktūrai ar laiku jāmainās līdzi situācijai pilsētā.

Mobings nav viena bērna problēma

Sabīne Bērziņa, skolas un izglītības psiholoģe

Jaunais mācību gads daudziem bērniem nozīmē jaunu klasi, draugus un arī pārbaudījumus. Vecākiem rodas bažas – vai mans bērns skolā jutīsies droši?

Vispirms svarīgi atšķirt parastu konfliktu no mobinga. Bērnu strīdi par rotaļlietām, vietu rindā vai citiem ikdienišķiem jautājumiem ir dabiski.

Mobings ir kas cits – mērķtiecīga rīcība, kuras nolūks ir konkrētu cilvēku pazemot, izolēt vai citādi psiholoģiski ietekmēt.

Sākotnēja paķircināšana var pāraugt atkārtotā rīcībā, kurai pievienojas arī citi. Būtisks ir nodoms – mēs gribam to atkārtot vēlreiz un vēlreiz.

Vecākiem var šķist, ka par skolā piedzīvoto bērns noteikti pastāstīs, taču tā ne vienmēr notiek. 3.–4. klasē arvien nozīmīgāki kļūst vienaudži un mazāka kļūst vajadzība savās emocijās dalīties ar vecākiem. Tā pati par sevi ir normāla atdalīšanās.

Grūtāk kļūst tad, ja bērnam ir ļoti svarīgi iederēties konkrētā grupā. Informācijas nešana uz āru var tikt uztverta kā sūdzēšanās, un klasesbiedri uz to neskatās pozitīvi pat tad, ja iepriekš bērns par to ir godīgi brīdinājis.

Pastāv arī bailes, ka, izstāstot vecākiem, viņš pats var nonākt to vidū, kurus apsmej.

Pateikt par notiekošo var būt emocionāli ļoti smagi.

Tieši vecāki vislabāk var pamanīt pārmaiņas bērna uzvedībā. Daļa bērnu savus pārdzīvojumus patur sevī – kļūst klusāki, noslēgtāki, izvairās no acu kontakta. Šie bērni ir īpaša riska grupa.

Citi savukārt emocijas pauž uz āru – parādās netipiska uzvedība, bērns var kaut ko plēst, lauzt vai teikt: “Neviens mani nesaprot.”

Tāpēc svarīgi ar bērnu veidot patiesas attiecības, nevis tikai formāli pajautāt: “Kā tev gāja skolā?” Arī jautājums: “Vai tevi šodien kāds neaiztika?” jau ietver vecāka satraukumu.

Vērtīgāk ir jautāt, kas šodien lika pasmieties, kas sadusmoja, kurš bija patīkamākais dienas brīdis.

Dažreiz bērns vairāk pastāsta nevis tiešā sarunā, bet kopā spēlējoties, zīmējot vai braucot ar riteni.

Pilnībā pasargāt bērnu no nepatīkamām situācijām nav iespējams, taču varam viņu tām sagatavot. Jau no bērnudārza vecuma svarīgi mācīt, ka katram ir tiesības pateikt “nē”, ka tas, kā kāds bērnu nosauc, nenozīmē, ka tā ir patiesība, un ka vienmēr ir kāds pieaugušais, kuram var lūgt palīdzību.

Var mācīt arī ļoti konkrētas sociālās prasmes, piemēram, kā pievienoties citu bērnu spēlei vai pateikt: “Es gribu jums pievienoties.” Tāpat bērnam jāzina, ka visi klasesbiedri nekļūs par viņa draugiem. Tas vēl nenozīmē izstumšanu.

Bieži vecāku pirmais instinkts ir bērnam mācīt “sist pretī”. Taču, ja bērnam iemāca tikai vienu rīcības veidu, viņš to arī izmantos. Aiz agresīvas rīcības nereti slēpjas nevis slikts raksturs, bet prasmes trūkums pateikt: “Man nepatīk, ka tu tā dari.”

Bērnam ir jāmāca savas emocijas izteikt un vadīt.

Ja bērns pasaka: “Mani skolā apsmej,” vecākiem nevajadzētu uzreiz mēģināt izdibināt katru detaļu vai mesties meklēt vainīgo. Situāciju labāk izzināt ar ziņkāri, nevis spiedienu.

Taču pats svarīgākais – bērnu ar šo problēmu nedrīkst atstāt vienu. Ja tiek apsmiets viens bērns, tā ir visas klases vai pat visas skolas problēma.

Pirmais solis ir sazināties ar klases audzinātāju vai citiem iesaistītajiem pedagogiem un kopā izveidot konkrētu rīcības plānu.

Vecākiem ir vērts skolai jautāt arī tieši – ko jūs darāt, lai šādas situācijas mazinātu? Latvijā ir vairākas programmas, kas paredzētas visas skolas līmenī un sociālās prasmes māca visiem bērniem, ne tikai tiem, kuriem grūtības jau radušās.

Individuāls darbs ar psihologu nav pirmais un vienīgais risinājums. To var iztēloties kā trīsstūri – visplašākajā līmenī ir tas, ko pedagogi dara visas klases un skolas mērogā, nākamajā – atbalsts konkrētām bērnu grupām, bet pašā virsotnē ir individuāls darbs ar psihologu.

Ja situācija kļuvusi sistemātiska, ar dažām skolas psihologa konsultācijām var nepietikt un regulāram darbam var būt nepieciešams speciālists ārpus skolas. Taču arī tad nedrīkst aizmirst par vidi, kurā bērns atgriežas.

Ne mazāk sarežģīti vecākiem ir uzzināt, ka tieši viņu bērns kādam nodarījis pāri.

Arī tad vispirms jācenšas saprast, kā šāda uzvedība radusies. Galvenais ir neturpināt sodīšanas spirāli. Bardzība un draudi bērnam māca, ka ar spēku un sodu iespējams panākt savu, un vēlāk šo pašu modeli viņš var izmantot pret kādu vājāku.

Avots: biedrības “Papardes zieds” projekts “Runā?!”

Fakti

Skolēnu un klašu skaita salīdzinājums

Uzziņai

Sabiedriskais transports skolēniem no 1. septembra

– Skolēnu pārvadājumiem nodrošinās trīs īpaši pielāgotus maršrutus:

* 1S “Slimnīca – Oskara Kalpaka vidusskola” no pieturas “Slimnīca” aties pulksten 8 un pie O. Kalpaka vidusskolas pienāks pulksten 8.23;

* 2S “Mirdzas Ķempes iela – Oskara Kalpaka vidusskola” no M. Ķempes ielas aties pulksten 7.50 un pie Dzintara pamatskolas un O. Kalpaka vidusskolas pienāks pulksten 8.18;

* 3S “Atmodas bulvāris – Mirdzas Ķempes iela” no Atmodas bulvāra aties pulksten 8, pie O. Kalpaka vidusskolas būs pulksten 8.21, pilsētas centrā – ap pulksten 8.30–8.35 un pie Raiņa vidusskolas – pulksten 8.38;

– 10. maršruta autobusam izlīdzināti intervāli rīta reisiem un reisiem laikā ap pulksten 13;

– 6.A maršrutā no M. Ķempes ielas būs trīs papildu reisi – pulksten 8.04, 8.14 un 8.57.

– Vairāk reisu darba dienās būs:

* 3. maršrutā – no 138 līdz 150 reisiem,

* 6. maršrutā – no 111 līdz 115 reisiem,

* 6.A maršrutā – no 36 līdz 39 reisiem.

Avots: “Liepājas sabiedriskais transports”

Es domāju tā: Vai gribētu atgriezties skolā?

Diana Mejere, ar sirdi sociālajā jomā:

– Ja ir runa par papildu izglītību un turpināt iegūt zināšanas – tad jā! Esmu par profesionālo pilnveidi visa mūža garumā. Lai arī par manu skolu ir vislabākās atmiņas un eju uz visiem salidojumiem, bet sēdēt solā daudzās stundas – noteikti vairs ne.

1. septembri gaidu tāpēc, ka Rīgā mazmeitiņu pirmo reizi vedīsim uz bērnudārzu. Tas būs liels notikums, jo tam būšu klāt.

Alla, pensionāre:

– Skolā negribētu vairs iet, man ir 70 gadi. Domāju, ka tādēļ būtu grūti.

Kristiāna, itāļu bērniem māca angļu valodu:

– Neesmu īsti par to līdz šim domājusi, bet domāju, ka ne. Ne jau tāpēc, ka būtu skolā noticis kas slikts, vienkārši apmierina izvēles, kas dzīvē izdarītas. Arī universitātē negribētu atgriezties. Diezgan ilgi savā dzīvē esmu mācījusies.

Mirdza, skolojusies Rucavā:

– Diezin vai gribētu atkal būt skolā – negribētu atgriezties, jo ne visai labas atmiņas palikušas no tā laika.

Biruta, mācījusies 1. vidusskolā:

– Diez vai es tagad gribētu mācīties. Es, meita un lielais dēls mācījāmies 1. vidusskolā. 1. septembri vienmēr svinam, lai mazajiem bērniem būtu prieks.

Palicis prātā, ka manā skolas laikā pirmajā skolas dienā visi sapucējušies, bija jaunas skolas formas uzšūtas. Atgriešanās prieks bija liels, jo varējām satikties pēc ilgākas neredzēšanās. 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild laikraksts “Kurzemes Vārds”.