– Tu viesmīlības biznesā neesi iesācējs.

– Londonā un Gērnsijas salā ieguvu labu vadības pieredzi bāros un restorānos. Kad atgriezos no ārzemēm, pusotru gadu Rīgā izplatīju luksusa dzērienus labākajiem Rīgas un Jūrmalas restorāniem. Tad radās iespēja pārņemt un ar savu uzņēmumu atvērt restorānu “Roma”. Tas atradās tagadējās viesnīcas “Art Hotel Roma” pagalmā, ekskluzīvā vietā, pašā pilsētas centrā.

Gan es, gan vairāki mani kolēģi bijām atgriezušies no ārzemēm. Piedzīvojām strauju izaugsmi. Gan jau liepājnieki vēl atceras, kā mēs uzņēmām viesus!

Restorāns “Roma” deva īpašu pieredzi – viss notika, kā jau dzīvē notiek. Pēc pusgada

atklājās, ka virtuvē kāds nebija pareizi salicis kalkulācijas, vajadzēja aizņemties naudu. Galu galā visi pieņemtie lēmumi deva iespaidīgu apgrozījumu, regulāru pieaugumu, bet tad sākās kovids.

Sarežģīts laiks – tas vēl būtu maigi teikts, tomēr varu sev uzsist uz pleca, ka laikus pieņēmu lēmumu par restorāna slēgšanu. Lai gan tas nemaz nebija viegli.

– Tev bija pieredze, ko guvi ārzemēs, bet ko iemācījies savā restorānā?

– Tas bija jauns pakāpiens, jauns izaicinājums – strādāt sev. Galvenā atziņa, ka ir svarīgi darīt to, kas patīk. Man pašam ir svarīgi pilnveidoties, attīstīt profesionālās iemaņas un augt, nevis stāvēt uz vietas, apstāties pie sasniegtā.

– Ko darīji kovida uzspiestajā pauzē?

– Mazliet atpūtos, bet nekur tālu no viesmīlības nozares neaizgāju. Vecvecākiem pie Grobiņas bija īpašums, kas nonāca manā pārvaldībā. Attīstīju vīziju, kā šo zemes stūri iekārtot.

Pirms gada ar savu piedāvājumu piedalījāmies Mājas kafejnīcu dienās. Bija vairāk laika būt kopā ar dzīvesbiedri.

– Apprecējāties?

– Vēl ne! Tagad gaidām ģimenes pieaugumu, tādēļ mainījās prioritātes.

– Pandēmijas laikā paguvi arī atvērt savu sviestmaižu veikalu.

– Pirms tam kādu laiku pastrādāju uzņēmumā “Puķītes-2”, taču tad atkal pievērsos savam biznesam. Viss jau bija labi, arī atsauksmes – pat ļoti labas, bet sapratu, ka gribu un varu ko vairāk, ko lielāku.

– Pastāsti, kā nokļuvi “Libavā”!

– Iepazinos ar šī nama īpašniekiem. Kad no viņiem saņēmu atslēgas un mobilo tālruni, šķita – viss ir ļoti labi, viss ir kārtībā, un, tikai braucot uz mājām, aptvēru, kas pirms brīža ir noticis. Vai tiešām man nupat iedeva “Libavas” atslēgas?!

Pirmajā nedēļā sāku apjaust, uz ko esmu parakstījies…

Šī senā, daudz pieredzējusī un īpašā ēka pēc atjaunošanas kļuvusi par skaistu pērli. Ir gan viesnīca, gan restorāns, ko atvērsim jūlijā, gan atpūtas komplekss. Viss kopā, vienuviet.

Darbs jau ir sācies, uzņemam viesus viesnīcā, un turpinās vīzijas izstrāde tālākai saimniekošanai. Bez skatīšanās nākotnē nevar! Kāzu banketi, semināri, vieni piedāvājumi tūristiem, citi – romantiķiem.

Ja godīgi, gaidu rudens sezonu, kad viesu, iespējams, būs mazāk un es visas savas idejas varēšu tā kārtīgi izauklēt un īstenot.

– Būt biznesā nevar kurš katrs. Tev nav bail no jaunajiem pienākumiem jomā, kurā tagad strādā?

– Atceros bērnību, kad mamma un oma noteica konkrētu stundu, cikos man jābūt mājās. Protams, ne vienreiz vien nokavēju, pārnācu vēlāk. Reiz kavēju veselu stundu un, soļojot mājās, domāju, kas varētu būs pats sliktākais, kas ar mani tagad notiks? Ko man var izdarīt? Ielikt stūrī? Galu galā viss taču būs labi un es dzīvošu tālāk.

Līdzīgi ir ar manu karjeru. Nav variantu, jāiet tikai uz priekšu. Ja kaut ko nezināšu, pajautāšu. Ja atteiks, arī nekas. Bailes vienkārši ir bailes. Satikt svešu suni uz nomaļa lauku ceļa arī ir bailīgi. Trīs reizes dziļi ieelpo un dodies uz priekšu.

– Komandu esi nokomplektējis?

– Pilnībā vēl ne. Nebaidos pieņemt darbiniekus bez pieredzes, jo varēšu savējos pats apmācīt.

– No kurienes tevī uzņēmēja gēns? Vai visu vienkārši noskatījies, iemācījies?

– Zinu, ka mans vecvecvectēvs Jānis Vilinskis 20. gadsimta sākumā bijis darbīgs vīrs ar 100 hektāriem zemes, saimniecību un beķereju tagadējās Kuršu ielas sākumā. Arī mamma zina, ko nozīmē būt uzņēmējai, tāpat patēvam ir liela pieredze, viņš tagad ir pašnodarbinātais. Zināmu daļu iedvesmas man deva ārzemēs redzētais, tur satiktie uzņēmēji.

Vienkārši jādomā, jāiet un jādara. Jā, pēc darba gribas atpūsties, bet es cenšos sekot līdzi jaunākajam gan IT nozarē, gan politikā. Man patīk klausīties un vērtēt dažādus ziņu kanālus – gan Latvijas, gan ārvalstu. Ar vienu noteikti ir par maz.

– Vēl runājot par uzņēmējdarbību, vai, tavuprāt, nav vieglāk šajā jomā strādāt ārzemēs, nevis Latvijā?

– Ja godīgi, saimniekot bārā vai restorānā Gērnsijā būtu pavisam vienkārši, jo tur cilvēkiem ir stabilas tradīcijas brīvo laiku pavadīt ārpus mājas, tai skaitā – paēst. Protams, tur ir citādākas finanšu iespējas nekā pie mums.

Brokastīs kafija un maizītes no kafetērijas, tad biznesa pusdienas restorānā un vēl reizes piecas nedēļā vakariņas vai pasēdēšana krodziņā, restorānā. Pieļauju, ka Londonā būtu zināmas grūtības ar birokrātiju un licencēm.

Šeit, Latvijā, ēdināšanas uzņēmumu vadītājiem jāprot lavierēt jeb pielāgoties.

Liepāja ir Liepāja, bet, runājot tieši par viesmīlības nozari, saimniekot šeit tomēr vieglāk nekā Rīgā.

Tur nodzīvoju pusotru gadu, un manā skatījumā Liepāja ir pārāka ar savu sakārtoto pilsētvidi, jūras tuvumu, mieru. Tikai uzņēmējam visu laiku jādomā, kā kustēties uz priekšu. Iespējas ir.

– Kādi ir lielākie maldi par cilvēkiem, kuri saistīti ar biznesu?

– Ka kādam kaut kas ir piespēlēts, ka nauda viegli atnākusi. Liela daļa tomēr pieraduši pie stabilitātes un dzīvē nevēlas tik daudz riskēt, tādēļ līdz galam neizprot, cik lielai drosmei jābūt, lai atvērtu savu uzņēmumu un nodrošinātu algu 5,10, 25 vai vēl vairāk darbiniekiem. Ne tikai viesmīlības nozarē.

– Daudzi ar satraukumu domā par rudeni, ziemu, un klīst runas, ka gaidāmi grūti laiki.

– Tik briesmīgi nebūs, bet viegli arī ne. Nesen “Libavā” notika Liepājas uzņēmēja Andra Lankas vadītais pasākums uzņēmīgiem ļaudīm jeb sarunas par pieredzi. Tur izskanēja, ka jau tagad daudzas valstis veido mehānismus, kā sniegt atbalstu tiem, kam tas būs vajadzīgs.

Arī Latvijā jāēd būs visiem, un visiem ziemā būs jādzīvo siltumā. Citu variantu nav. Noteikti izķepurosimies. Gan jau cilvēki gribēs arī doties ārpus mājām, notiks semināri u.c. Uzņēmēji prot pielāgoties.

– Vai tas nozīmē, ka esi optimists?

– Optimists, kuram piemīt kritisks un racionāls skatījums uz dzīvi. Pesimists noteikti neesmu.

– Ir tik daudz ļaužu, kuri pat ar zināmu baudu visu laiku runā, raksta, komentē, cik pie mums viss slikti un nepareizi.

– Tādu, šķiet, tiešām nav mazums. Varbūt viņiem kāds izglītības posmiņš izkritis vai pietrūcis prasmes adaptēties jaunos apstākļos. Varbūt klausās propagandas kanālus un tur gūst apstiprinājumu, cik Latvijā viss slikti.

Mans ieteikums ir nesekot tikai kādam vienam informācijas avotam, bet noteikti vairākiem un uzzināto vērtēt kritiski.

Ja cilvēks apgalvo, ka šeit jūtas slikti un labāk nebūs, tad gribas jautāt, kāpēc viņš vēl ir te, ko viņš te vēl dara. Bet varbūt daļa cilvēku neprot paprasīt palīdzību un prot tikai gānīties?

Tā varētu būt problēma, ja cilvēks baidās pats sev atzīt, ka kaut kādā situācijā ir vājš, kaut ko neprot un nevar izdarīt, un nav spējīgs lūgt palīdzību.

– Tu būtu gatavs runāt par nākotnes plāniem?

– Laiks rādīs, kā “Libava” dzīvos, bet man patīk, ka šī ēka ir tik īpaša un ar savu vēsturi. Galvenais ir izkāpt no ierastā rāmja. Varbūt izdodas tās “Michelin Guide” zvaigznes atvest uz Liepāju. Viss ir iespējams! Cepuri nost igauņu priekšā, kuri jau dažas zvaigznes saņēmuši. Protams, jāskatās, kā mums veiksies ar restorānu, bet virziens man skaidrs.

Sākusies vasaras tūrisma sezona, un cilvēkiem jāzina, ka “Libava” ir atvērta. Vēl Kārļa Zāles laukumā notiek remonts, bet, kad visu atjaunos, krastmala un laukums būs daudz sakoptāki nekā agrāk.

Vakar ar nama īpašniekiem pārrunājām tālāko “Libavas” vīziju un darbus. Jā, saimnieki manī ir saskatījuši uzticamu cilvēku, kurš varētu realizēt viņu ieceres, par ko noteikti vēl daudz runāsim. Pateicoties manām radošajām viesmīlības idejām, iespējams, varēsim sasniegt labus rezultātus.

– Vai nav sajūta, ka paši liepājnieki kaut kādu iemeslu dēļ tā kā baidās no šīs vietas jeb izturas rezervēti?

– Par to īpašnieki ieminējās. Kaut ko līdzīgu esmu jau piedzīvojis, kad sāku saimniekot restorānā “Roma”. Daļa apmeklētāju atzina, ka kaut kādu iemeslu dēļ nav viegli apgūt jaunas, skaisti atjaunotas vietas. Varbūt tas tāds latviešu bijīgums?

Manuprāt, lai viss izdotos, ļoti svarīga ir spēja komunicēt ar cilvēkiem un viesmīlīgi viņus uzņemt.

– Mūsu iepriekšējā sarunā minēji, ka tev piemīt ne tikai komunikācijas prasmes, bet arī spēja nolasīt mīmiku, žestus, acu skatienus. No kurienes šīs spējas tulkot cilvēkus?

– Saldus profesionālajā vidusskolā, ko absolvēju, iegūstot viesmīlības servisa speciālista diplomu, bija dažas mācību stundas par ķermeņa valodu, kā arī esmu lasījis dažādas pašizaugsmes grāmatas. Tas palīdz analizēt gan sevi, gan citus un arī ir komunikācijas veids.

– Kādi ir tavi personīgie sapņi?

– Man bija plāns un apņemšanās līdz trīsdesmit gadu vecumam Liepājā atvērt savu restorānu un sākt uzņēmējdarbību. To izdarīju. Tagad man ir 33 gadi, un labu laiku fantazēju, ko vajadzētu izdarīt līdz saviem 40. Atnāca “Libava”, un būs ģimenes pieaugums.

– Varbūt jau tagad zini, ko gribēsi īstenot, pārkāpjot 40 gadu slieksni?

– Kas zina… Varbūt iesāktais Grobiņas viesu nama, kāzu un atpūtas kompleksa projekts būs pakustējies, bet laikam pa priekšu skriet negribas.

– Ko tev nozīmē ģimene?

– Rūpes par savējiem. Lai visi jūtas labi, ir veseli. Zvaigznes solīt gan nav gudri. Ar solījumiem mētāties nedrīkst. Vīrs un vārds.

Man arī ģimenē svarīgi, lai būtu attīstība, pilnveidošanās. Ne stagnācija un pārmetumi, ka viss ir slikti. Mans moto: nevis čīkstam, bet darām!

Pērnvasar ar Aneti ceļojām pa Latviju. Man patīk doties pa ceļiem, pa kuriem ikdienā nepārvietojos, bet ar komfortu. Pabijām viesu namos Dobeles rajonā, Koknesē, Aglonā, Daugavpilī un, kad negribējās vēl braukt mājās, aizbraucām līdz mīļākajam viesu namam pie Usmas ezera. Skaista tā Latvija! Vēl mums abiem patīk braukt ar velosipēdiem, īpaši gar jūru.

– Kā ar darbošanos virtuvē, ēdienu gatavošanu? Varbūt tev piemīt arī šāds talants?

– Nenoliegšu, ka esmu gardēdis! Bet, tā kā esmu latvietis, man garšo kartupeļu pankūkas un kādreiz arī kāda karbonāde. Virtuvē vairāk darbojos mājās, ne restorānā, bet ir bijuši izņēmumi. Bet savā patiesajā elementā esmu brīdī, kad virtuvi varu pārskatīt un vadīt, varu pārliecināties, ka viesis saņems vislabāko.

– Vai atceries, kad pēdējo reizi pats nakšņoji teltī?

– Teltī pēdējo reizi palikām tepat, Grobiņā, pagājušajā vasarā, kad dzīvoklis bija tik ļoti apnicis, ka prasījās pēc improvizācijas. Mums ar Aneti patīk improvizēti izbraukumi. Citreiz izbraucam pastaigāt, bet attopamies Palangā, Kuldīgā vai kur citur.

– Jauni pienākumi, jauni plāni un uzdevumi, bet vai nebaida, ka Liepājā ir gana daudz citu viesmīlības uzņēmumu?

– Kā to ņem… Konkurence veicina attīstību. “Libava” ir īpaša ēka, un mēs tajā radīsim īpašas sajūtas gan viesnīcas, gan restorāna viesiem. Jau šobrīd viesi brauc no Daugavpils, Lietuvas, Vācijas, Austrijas, Norvēģijas un citām valstīm. Ir tādi, kas atgriežas, jo viņiem patīk mazas viesnīcas, kur izjūtams privātums, nodrošināts komforts un ir ērta lokācija.

Vērojot, kas notiek Liepājā, domāju, ka tad, ja jaunajiem īpašniekiem izdosies atjaunot Peldu iestādi un uzcelt viesnīcu, tas būs liels ieguvums pilsētai.

Mani vecāki regulāri brauc atpūsties uz Palangu, kur piedāvā dažādas atveseļošanās iespējas un dzīve vasarā burtiski mutuļo. Atgriežoties viņi vienmēr saka: “Kad beidzot Liepājā būs tāpat?”

VIZĪTKARTE

Rauls Silts

• Atpūtas kompleksa “Libava” vadītājs.
• Sevi raksturo: mērķtiecīgs, komunikabls, darītājs.
• Austrālija ir valsts, kuru grib apskatīt, pie reizes apciemojot radus.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.