Igaunijā PET pudeļu depozīta sistēma sekmīgi darbojas jau padsmit gadu, un kopš 2016. gada 1. februāra tāda funkcionē arī Lietuvā, taču Latvijā vēl joprojām ar PET pudeļu depozītu jautājumu nodarbojas tikai darba grupas, un par šādas sistēmas ieviešanu mēs diemžēl vēl nerunājam. Tāpēc pētījām, kādi ir viedokļi un iesaistīto pušu noskaņojums pirms pudeļu depozīta ieviešanas, kas tā arī pagaidām no vietas nekust. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere atskaitās skrupulozi precīzi: “VARAM 2008. gadā, pamatojoties uz veiktajiem novērtējumiem un tā brīža situāciju atkritumu apsaimniekošanā, izstrādāja koncepciju par depozīta sistēmas piemērošanu dzērienu iepakojumam. Uz Ministru kabinetā apstiprinātās koncepcijas pamata tika izstrādāti likumprojekti par depozīta sistēmas piemērošanu dzērienu iepakojumam. Ievērojot, ka 2013. gadā virzītie normatīvo aktu priekšlikumi depozīta sistēmas ieviešanai Latvijā līdz pat 2015. gada sākumam nebija guvuši atbalstu Saeimā, VARAM ministra uzdevumā 2015. gada februārī tika izveidota darba grupa atkritumu apsaimniekošanas jautājumu skatīšanai un risināšanai, kuras viens no pirmajiem uzdevumiem bija atkārtoti vērtēt depozīta sistēmas ieviešanas nepieciešamību. Darba grupa secināja, ka, ņemot vērā prasības, kas atkritumu apsaimniekošanā jānodrošina līdz 2020. gadam, Latvijā prioritāri attīstāma un pilnveidojama dalītā atkritumu vākšanas sistēma, kā arī jāattīsta atkritumu pārstrādes jaudas. Sistēmā jau investēti gan pašvaldību, gan ES fondu, gan privātie līdzekļi. Dalītā atkritumu vākšana ar katru gadu strādā veiksmīgāk, un sašķiroto atkritumu, tajā skaitā iepakojuma, apjoms Latvijā aug. Jāņem vērā, ka depozīta sistēma aptver tikai 10% no kopējā sadzīves atkritumu apjoma.

Pamatojoties uz 10 594 Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu “Par iespēju saņemt atlīdzību par PET pudeļu un citu dzērienu iepakojumu nodošanu”, Saeima ir uzdevusi VARAM veikt šajā jomā tiesiskā regulējuma izvērtējumu Baltijas valstīs, sagatavot informatīvu ziņojumu par iespējām izdarīt grozījumus attiecīgajos normatīvajos aktos, lai noteiktu PET pudeļu, stikla pudeļu un skārdeņu, kā arī cita veida iepakojumu depozītu sistēmas izveides principus, iekļaujot šajā ziņojumā informāciju par to, kā tiek veikta sabiedrības, pašvaldību un atkritumu apsaimniekotāju izglītošana minētajā jomā, un iesniegt to Saeimai līdz 2018. gada 1. martam. VARAM ir uzsākusi darbu pie Baltijas valstu pieredzes detalizētas izvērtēšanas un ziņojuma sagatavošanas.”

Pasaules Dabas fonda pārstāve Elīna Kolāte jau runā par reālām lietām: “No 2020. gada visās ES dalībvalstīs vismaz 50% no mājsaimniecības atkritumiem būs jāpārstrādā, jāizmanto atkārtoti vai kā citādi jāpārvērš par resursu. “Eurostat” dati vēsta, ka šobrīd Latvijā tikai 24% atkritumu pārdzimst resursos. Gribot negribot kaut kas līdz 2020. gadam ir jādara, lai šo rādītāju strauji uzlabotu un beigtu mājsaimniecības atkritumus vienkārši kraut poligonos, tādējādi bezjēdzīgi aizņemot zemi. Pēc ANO Vides programmas datiem, ik gadu pasaulē saražo ap 300 miljoniem tonnu plastmasas. Katras tonnas saražošanai nepieciešami 2600 litri naftas. Tātad plastmasas atkritumi nozīmē ne tikai piegružotas mežmalas un plastmasas gabaliņus sarijušos dzīvniekus, bet arī jaunu resursu patēriņu un siltumnīcas gāzu izmešu rašanos. Latvijas jūras piekrastē puse no visiem atkritumiem ir tieši plastmasa.

Līdzšinējā pieredze rāda, ka ekonomiskie dzinuļi, piemēram, iespēja par pudeli saņemt nelielu atlīdzību ir visefektīvākie cilvēku paradumu mainītāji – ne velti stikla pudeles, kuras iespējams par maksu nodot, apkārt nemētājas. Uzskatām, ka Latvijā ir jāievieš plastmasas depozītsistēma, līdzīgi kā Lietuvā un Igaunijā. Otra alternatīva – brīvprātīga atkritumu šķirošana – līdz šim nav bijusi efektīva. Šobrīd nekas neliecina par to, ka šajā ziņā kaut kas varētu mainīties tuvākajos divos gados, kas ir laiks, kurā Latvijai jādemonstrē sasniegumi atkritumu saimniecībā, strauji samazinot poligonos noglabāto nešķiroto atkritumu apjomu.”

Arī domubiedru grupas “Tīri meži” vadītāja Ilze Aizsilniece uzsver piesārņojuma ietekmi uz veselību: “Vislielākie mūsu maldi ir par to, ka plastmasas izstrādājumi ir nekaitīgi un to atrašanās dabā nerada nekādas problēmas, ja nu vienīgi nav tik skaists skats. Diemžēl realitāte ir pilnīgi pretēja. Plastmasa sadaloties izdala dabā dažādas ķīmiskas vielas, kuras ir izmantotas ražošanas procesā. Pēdējā laikā tiek skaļi runāts par bisfenolu A un ftalātiem, bet kopumā ir apzināti vairāki simti vielu, kas tiek izmantoti plastmasas ražošanā un var ietekmēt cilvēka veselību.

Šīm vielām ir ietekme uz cilvēku iekšējo dziedzeru darbību (endokrīno sistēmu), tās visas ir endokrīnās sistēmas kaitētājvielas. Ietekmējot endokrīno sistēmu, šīs vielas cilvēkiem palielina audzēju risku, īpaši ietekmējot reproduktīvos sistēmu. Vīriešiem tas saistāms ar sēklinieku audzējiem, bet sievietēm ar krūts audzējiem.

Plastmasas pudele mežā ir drauds veselībai, jo ķīmiskās vielas no tās nonāk augsnē, gruntsūdeņos, sēnēs un ogās, bet pēc tam arī cilvēka organismā. Daudzus gadus talkojot, visvairāk nācies savākt tieši plastmasas pudeles. Domāju, ka depozītu sistēmas ieviešana varētu palīdzēt risināt šo problēmu mūsu valstī. Būtu labi, ja kādu reizi cilvēku veselības un dabas intereses būtu svarīgākas par interesi nopelnīt vairāk naudas.”

Bet tirdzniecības tīkla “Top!” 13 veikalu īpašnieks Vidzemē, SIA “Lars Limited” valdes priekšsēdētājs Agris Bergs ir radis rēķināt: “Protams, es arī esmu par zaļu Latviju, bet, tā virspusēji aplūkojot šo problēmu, manuprāt, te ir bīstams moments tirgotājiem: viens varbūt varēs uzstādīt šo sistēmu, otrs nevarēs. Vispirms – tās būs papildu izmaksas. Cik esmu lasījis presē, tad viena šāda PET pudeļu savākšanas iekārta maksā, minimums, 25 tūkstošus eiro. Arī konteiners vēl jāuzstāda. Kur tam rast vietu? Ja viens veikals to var, bet otrs nevar, tad pirmais būs izdevīgākā pozīcijā pret otro. Es nebūtu pretī, ja PET pudeļu depozītu sistēmu veidotu pats ražotājs – galu galā viņš cep tās pudeles un ar to pelna naudu! Lai ražotājs meklē laukumus un ceļ augšā savākšanas iekārtas, tad, manuprāt, netiktu kropļota konkurence tirgotāju starpā.”

Projekts “Reģionālo mediju spēks”, nr.2017-1-STP-M11006-P.

Mērķprogramma “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai”.