Jūras piekrastē pie Liepājas netrūkst brangu, veselīgu zivju, un tur labi jūtas dažādas sugas, arī saldūdens zivis. To pēc pētnieciskās zvejas nolūkos izvilktajiem lomiem, kā arī ūdens kvalitātes spriež Zvejnieku asociācijas priekšsēdētājs Ēvalds Urtāns, kurš kopā ar kolēģi Agri Bokumu šo darbu veic Latvijas Zivju resursu aģentūras uzdevumā. Pēc kārtējā pētnieciskās zvejas loma abi vīri arī devās agrā otrdienas rītā. Pa ceļam no ezera uz jūru varēja pārliecināties, ka arī makšķernieka tēls var būtu tipisks Liepājas simbols, jo makšķernieki kanālmalā bija sastājušies cits citam līdzās gandrīz tikpat cieši kā ierindas skatēs. Tāda pati aina bija vērojama arī uz mola.

Tīklu velk mūzikas ritmos

Laika apstākļi bija pavisam mierīgi, tāpēc bez liekām bažām izbraucām no ostas akvatorijas un devāmies uz Liepājas pludmales pusi, jo tieši tai iepretī jūrā ir izlikts tīkls. Ē.Urtāns nosmej, ka viņi tīkla saturu pārbaudījuši arī festivāla “Baltic Beach Party” laikā, un bijis ļoti interesanti vilkt tīklu mūzikas ritmu pavadībā.

Pētnieciskā zveja tiek veikta jau kopš 1992.gada. Tās uzdevums ir noskaidrot zivju sugu daudzveidību, zivju lielumu, kā arī iespējamās slimības. Tāpēc katra noķertā zivs Ēvaldam un Agrim būs jāizmēra, jānosver un jāreģistrē speciālā žurnālā, un tikai tad varēs lūkot kādu no tām taukšķināt uz pannas. Ēvalds arī izmēra ūdens temperatūru. Pie grunts tā ir 17,2 grādi pēc Celsija. Skābekļa daudzums ūdenī – 29 procenti, kas arī ir labs rādītājs. Arī tīrības pakāpe ļoti augsta.

Reņģes piekrastē vairs neķer

To, ka ūdens patiešām ir tīrs un tāpēc arī zivīm tīkams, apliecināja arī izvilktais loms. Jau pirmajos tīkla metros bija sapinušās brangas akmensbutes, pēc tam jau parādījās ap kilogramu smagi asari, kādus noķert nebūtu kauns nevienam makšķerniekam. Ēvalds paskaidro, ka brīžos, kad ūdens jūrā ir silts, notvert tur saldūdens zivis nav nekāds brīnums, jo tad tās barības meklējumos mēdz klejot arī pa jūru. Ķērāju laivā sabira pliči, raudas, vimbas. Tīklā netrūka arī zandartu – viens makans jau bija paguvis uzbaroties līdz pusotram kilogramam. Arī reņģes bija apbrīnas vērtas, jo dažas no tām sasniedza brangas siļķes lielumu. “Pašlaik reņģes nāk. Ir īstais laiks to ķeršanai. Bet tirgū tik lielas reņģes neredz. Tāpēc, ka neviens tās piekrastē vairs neķer. Nav ekonomiski izdevīgi un dienišķo maizi ar to nenopelnīt,” skaidroja Ēvalds.

Tīklā gadījās arī viens svešinieks – jūras bullītis, kura dzimtie ūdeņi ir Azovas jūrā, un sazin kādā veidā tas nonācis Baltijas jūrā, ātri vairojas un pārmāc citas sugas. Vēl jau gan katastrofa nav notikusi, jo zvejnieki katrā tīkla vilkšanas reizē noķer labi ja dažus jūras bullīšus, taču par nākotni vēl neko zināt nevar. Un tomēr jāatzīst, ka jūras bullīši ir gastronomiski pievilcīga zivju suga, jo to gaļa ir ļoti garšīga. Cita lieta, ka šai radībai ir ļoti liela galva un, to nogriežot, uzturā lietojamās gaļas daudz pāri nepaliek.

Pēc tīklu izvilkšanas abi zvejnieki secināja, ka kādi 100 kilogrami zivju būšot. Tas nozīmē, ka arī darba pietikšot līdz vēlam vakaram. Taču gandarījums par lomu ir. “Pēc Zivju resursu aģentūras veiktajiem pētījumiem var secināt, ka mūspusē par zivju krājumiem īpaši sūdzēties nevar. Rīgas jūras līcī situācija ir sliktāka. Arī bīstamas slimības šeit nav konstatētas. Ir dažreiz plekstēm manīti apsārtuši jēlumi. Ir secināts, ka tā ir alerģiska reakcija uz kādu ķīmisku vielu, gluži tāpat var reaģēt arī cilvēka ķermenis. Nu un šim jēlumam tiek klāt pūšanas baktērijas, tad arī rodas šie iekaisumi. Taču citām zivju sugām tas nav konstatēts,” apgalvo Ēvalds.

Savukārt, kas attiecas uz maluzvejniekiem, viņš uzskata, ka to skaits īpaši mazinājies nav, viņi tikai kļuvuši gudrāki un vismaz bezkaunīgi atklāti ar to nenodarbojas.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”

Agris Bokums un Ēvalds Urtāns velk no tīkliem ārā brangus asarus.