liepajniekiem.lv
Stress bez sāls
Pludmales priekškāpas aizņem aptuveni 40% no Liepājas pilsētas krasta joslas kopgaruma, un šeit veidojas ekosistēmas ar augstu bioloģisko daudzveidību – daudzām īpaši aizsargājamām augu un dzīvnieku sugām.
Vienlaikus Liepājas piekrastes biotopi ir augstvērtīgi rekreācijas, sporta, tūrisma un ārstniecības resursi, kā arī veido Liepājai raksturīgās skaistās ainavas.
“Arī daba, vide, ekosistēma kopumā piedāvā mums pakalpojumus,” uzsver vides gide, un pirms pastaigas aicina klātesošos uzspēlēt spēli.
Viņa izdala kartītes un lūdz nosaukt tajās attēlotos pakalpojumus, kurus sniedz cilvēki un kurus nodrošina pati daba. Piemēram, var doties uz sporta zāli un vingrot, bet to pašu var darīt svaigā gaisā. Var maksāt par solārija apmeklējumu, taču liedagā saules stari ir bez maksas.
“Esam pie šiem jūras, saules, vides pakalpojumiem kopumā tik pieraduši, ka nemaz neaizdomājamies, bet tie ir mūsu dzīvībai ir svarīgi.
Tik svarīgi, ka ekosistēmas pakalpojumus sāk izvērtēt plānošanas dokumentos, piemēram, plānojot apbūvi piekrastē,” norāda S. Više.
Baltijas jūra ir īpaša, jo tā ir viena no lielākajām jūrām ar iesāļu, nevis sāļu ūdeni un diezgan sekla. Jūra ir noslēgta, ūdens apmaiņa ar okeānu – maza, te ieplūst daudz saldūdens no avotiem, upēm un ezeriem. Baikāla ezers ir trīsreiz mazāks, toties tajā ir piecas reizes vairāk ūdens.
Mūsu jūra vidēji ir 55 metrus dziļa, dziļākais – ap 400 metriem. Ūdens nav sāļš, tikai 4–8 promiles. Jā, arī ūdens sāļumu mēra promilēs. “Daudzām sugām tas ir stresa stāvoklis, jo vidēji okeānos un jūrās ir 30 promiles,” saka gide.
“Nesāļā jūrā daudzas sugas nespēj līdz galam izpausties augšanā. Sāls trūkumam klāt nāk vēl citi faktori, piemēram, piesārņojums. Mūsu lielākās gliemenes sasniedz 4–5 cm, taču vispār to potenciāls ir 18 cm. Mūsu reņģes ir daudz mazākas nekā Atlantijas pusē. Aļģes tāpat. Mūsu pūšļu fuks ir sīks, bet pie Norvēģijas izvelc, un tas ir cilvēka augumā! Suga ir radusi augt sāļos ūdeņos, taču māk pielāgoties.”
Šeit ļoti izplatītās aļģes furcelārijas ap sevi veido šūnapvalku, kurā uzņem ūdeni, un šūnapvalks palīdz saglabāt sāls koncentrāciju.
Gliemenes filtrētājas
Liepāja var lepoties ar vienu no garākajām un platākajām pludmalēm. Šeit var novērot dažādas kāpu attīstības stadijas. “Sāksim no pašas ūdens malas,” aicina S. Više. “Re, peld pūšļu fuks! To var pazīt pēc tā, ka pūslītis iekšā. Jūrā šīs aļģes ir piestiprinājušās pie grunts. Tur valda dzīvība – ir vēzīši, kāpuri, zivtiņas nārsto. Mums liekas, ka jūrā jau nekā nav, bet īstenībā apakšā ir dzīvība. Zivīm vajag vietu, kur baroties un nārstot, tad atkal putni var baroties ar kāpuriem un zivju mazuļiem.”
Jūras mala pilna ar izplatītajām sārtaļģēm. “Jūras sūdi! Visi laucinieki zina, ka tā ir laba manta,” uzsver gide.
Mūsu krastā sastopamas četras gliemenes. Lielākā no tām ir lielā smilšgliemene, kas mīt ap 30 cm dziļi gruntī. Tā ir ilgdzīvotāja – dzīvo pat 18–19 gadus.
Lamarka sirsniņgliemeni Sniedze bērnībā saukusi par vilnīti, jo vāciņš ir viļņots. Tā ir filtrētāja – vienā stundā var attīrīt litru ūdens, tā uzņemot barības vielas. Baltijas plakangliemenes, kuru pie mums ir visvairāk, ir maziņas. Par tām liecina ar baltiem, rozā vai zilganiem vāciņiem pilnais liedags.
Plakangliemene ir indikators tam, ka ūdens ir labs, bagāts ar skābekli. “Sēdgliemene ir Baltijas ēdamgliemene, bet padomājam, vai vajag ēst, ja zinām, ko tā izfiltrē sev cauri, Tā visu mūžu pavada, piestiprinājusies vienā vietā un filtrē. Zinātnieki aprēķinājuši, ka Baltijas ēdamgliemeņu kopējais daudzums spēj izfiltrēt visu jūras ūdeni,” pastāsta S. Više.
Buferis vējam un smiltīm
Aiz liedaga nāk embrionālās kāpas – priekškāpu pirmā stadija. “Tās rodas, ja pludmalē ir kāds objekts. Liela vēja un viļņu iedarbībā smiltis aiz tā aizķeras. Veidojas mazi pauguriņi, kur rodas augājs – graudzāles, smiltāju kāpu kviesis, kāpu niedres. Augi cenšas pēc iespējas ātrāk attīstīties un nobriedināt sēklas. Saknes tiem ir bārkstainas, dziļas. Apsarmei ir sava nozīme, arī lapiņas iegriežas uz iekšu un absorbē saules gaismu, kuras te ir daudz. Šie augi ir gudri,” stāsta gidei. Embrionālās kāpas ātri mainās un pazūd.
Tālāk krastā atrodas priekškāpas – ar kārkliem un smiltāju vītoliem. Kāpas bieži tiek apstādītas, lai tās neklejotu dziļāk iekšzemē. Tās ir valnis, buferis, kas aiztur vēju un smiltis.
Aiz priekškāpām ir pelēkā kāpa, kur augājs nostiprinājies, ir ķērpji, sūnas. Tā ir Eiropā aizsargājama. “Pie mums labi neiet šai kāpai,” pauž S. Više.
“Agrāk saimnieciskā darbība pie jūras bija citāda, cilvēki zvejoja un piekrastē tīklus vilka, žāvēja, lāpīja, aļģes žāvēja. Pelēkajai kāpai nedaudz vajag traucējumu. Ja neko nedara, viss aizaug ar mežu.
Mežainās kāpas, lai būtu dabiskākas, jāretina. 17. gadsimtā piekrastē daudz koku izcirta, meži dega. Bez kokiem sākās kāpu staigāšana, zem smiltīm palika veseli ciemi.
Viens no efektīvākajiem risinājumiem bija stādīt priedes, un tā izveidojās skaistie piejūras meži Bernātos, Papē, Ziemupē. Liepājā arī ir priežu mežiņš aiz kāpas.”
Daudziem cilvēkiem nepatīk vētrās kritušie un no jūras izskalotie koki, kas it kā bojā ainavu, taču tos aizvākt būtu aplami. “Tie ir dabisks buferis, tā netiek vairāk izskaloti krasti, turklāt šie koki ir mājvieta daudzām kukaiņu sugām,” norāda S. Više.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
