Liepājā, Roņu ielā nesen citu izskatu ieguvusi piemiņas vieta, kur memoriālā plāksne vēstī, ka šajā vietā 1941. – 1945. gadā noslepkavoti “daudzi padomju patrioti”. Pārveidojot vai ierīkojot piemiņas vietas, rīcība jāsaskaņo ar domi.

Pašvaldībai par izmaiņām piemiņas vietas izskatā, ne arī par jaunā veidola atklāšanu, kas bijusi pieskaņota Krievijas Tēvzemes aizstāvju dienai, nekas nav bijis zināms, uzzinājām Liepājas domē.

Šis fakts raisīja jautājumus: vai ikviens var brīvi pēc savas patikas izmainīt jebkuru piemiņas vietu pilsētas publiskajā telpā? Vai ikviens var izveidot jebkādu piemiņas vietu, piestiprināt jebkādu plāksni jebkurā pilsētas vietā, to nesaskaņojot ar pašvaldību?

Būtība nav mainījusies

Precizējot notikušo – piemiņas vieta, kura izveidota jau padomju gados, tagad ir pārveidota nedaudz, tās būtība nav mainījusies. Sienas fragments ap atjaunoto plāksni, kas ir tā pati iepriekšējā, tagad ir gludāks, nobalsināts, pie sienas pielikta vēl viena plāksne ar iegravētām neļķēm, bez teksta. Pilsētas galvenā arhitekte Iveta Ansone saka: izmaiņas ir korektas, veikts neliels labiekārtojums. Viņai nav iebildumu pret to, kas šeit izdarīts.

Bet I. Ansone atzīst: “Nevar katrs iet un likt, ko grib, ir jāvienojas ar pašvaldību – pirms tam būtu jāuzzīmē bilde, kā vieta izskatīsies, un arī teksts jāsaskaņo pašvaldībā. Tādos gadījumos pašvaldība noorganizē komisiju, kurā pieaicina arī vēsturniekus, kas izvērtē, vai teksts ir korekts un patiess.” Tā tas pirms dažiem gadiem bijis, kad veidota piemiņas vieta holokausta upuriem Šķēdes kāpās.

“Tā bija tikai restaurācija,” telefoniski sacīja Krievu kopienas valdes priekšsēdētājs Genādijs Iļjins, bet garākā sarunā neielaidās. Vietas atjaunošana notikusi ar Ģenerālkonsulāta atbalstu un Krievu kopienas līdzdalību.

Maldinošs saturs

A. Štālam arī rūp, ka vecā, bet tagad atjaunotā plāksne ir ar maldinošu saturu. “Šajā vietā nav gājuši bojā tikai padomju patrioti, bet arī Latvijas pilsoņi, kuri te nošauti pirmajā padomju varas gadā – 1940. – 1941. gadā. Varbūt, ka te ir vajadzīga arī trešā plāksne patiesības labad,” viņš pieļauj.

Savukārt vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš stāsta, ka šajā vietā padomju varas laikā 1940.– 1941. gadā apglabāti arī cilvēki, kuri nogalināti tā sauktajā Zilajā brīnumā. Viņš uzskata – slikti, ka pašvaldība nekontrolē situāciju, un saka – formulējumam uz plāksnes būtu jābūt citādam. Piemēram, ka šajā vietā gājuši bojā totalitārisma režīmu (vārds režīmi – daudzskaitlī) upuri. Katrā ziņā tādam, lai teksts nedotu iespēju dažādām spekulācijām par vēsturi, bet tagad redzama “Krievijas tendence atjaunot impērijas ideoloģiju, uzsverot, ka upuri piederējuši pie padomju sistēmas”. Viņš ierosina Liepājas interneta mājaslapā izveidot “mazo enciklopēdiju” par dažādajām Liepājas piemiņas vietām, lai cilvēki vieglāk un precīzāk varētu uzzināt, ar kādiem notikumiem tieši šīs vietas ir saistītas.

Aplūkojot abas necilās blakus esošās piemiņas vietas, acīs krīt ārkārtīgi piemēslotā apkārtne, vecie ziedi mētājas apkārt, suņu ekskrementi un citi netīrumi turpat blakus, kurus, iespējams, atsedzis atkusnis. Kam tad īsti jākopj šī vieta? Par to jārūpējas pašvaldības uzņēmumam “Komunālā pārvalde”, teica A. Štāls.

#kvards-20110316-08#

Egona Zīverta foto

Pārveidojot vai veidojot no jauna publiskas piemiņas vietas, rīcība ir jāsaskaņo ar pašvaldību. Šī vieta un tās apkārtne Roņu ielā liek domāt par kampaņveida gādību, bet lielā netīrība turpat blakus atstāj iespaidu, ka vietai saimnieka nav.