liepajniekiem.lv
Taču mazāk pieminēts šā paša gada janvāra aukstais un tumšais vakars, kad Liepājas stacijā no vilciena kopā ar karavīriem izkāpa Pagaidu valdības ministri, lai patvertos šeit no lieliniekiem. Tieši tajā brīdī Liepāja kļuva par Latvijas galvaspilsētu.
“Vakar ap pulksten 8 ieradās ar vilcienu no Jelgavas Latvijas Pagaidu valdība.” Tā 1919. gada 7. janvārī raksta “Kurzemes Vārds”. Īstenībā vairāk jau arī nebija, ko sacīt.
Viņus pat neviens nesagaidīja. Svarīgi saprast, kāda tobrīd bija Liepāja – suverēnas valsts rītausmā starp divu naidīgu lielvaru armijām un pašmāju bāleliņu ambīcijām veidot alternatīvas varas formas.
Vācu okupācijas vara izliekas nemanām, ka jau vairākus mēnešus šī ir neatkarīgas valsts teritorija, tā nosaka savu kārtību un kontrolē noteikumu izpildi.
Liepājā valda liels trūkums, iedzīvotājiem teju pēdējo kumosu atņem vācieši.
Ir spēkā komandantstunda, un 1919. gadu visi pilsētnieki sagaidījuši mājās, jo publiskās vietas pēc policijas direktora rīkojuma slēdz pulksten 23. Ir kara laiks, tāpēc ielas neapgaismo.
Latvijas pirmā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa Ministru kabinets izveidots nākamajā dienā pēc valsts proklamēšanas, taču pilnībā sastādīts tikai 18. decembrī.
Pagājušas vien pāris nedēļas, kad Rīgai strauji tuvojas lielinieku armija. Pagaidu valdība atkāpjas uz Jelgavu, bet tas neko daudz nelīdz, kad Rīga jau kritusi.
Jādodas pēc iespējas tālāk, un tā 6. janvārī no Jelgavas atiet vilciens, kurā bez ministriem brauc arī apmēram 500 karavīri – Virsnieku, Studentu un Cēsu rota. Ceļš cauri Lietuvai aizņem visu dienu.
Kad vilciens beidzot nonācis galapunktā, problēmas tikai sākas. Vācu žandarmērijas patruļai neko neizsaka ne Ulmanis, ne valdības vīri.
Kas vēl nebūs – iebrauc te un nu kaut kur dosies komandantstundā?! Jāpaliek uz nakti tepat stacijā, bet karavīriem jānodod ieroči un munīcija.
Apkaunojošajā situācijā izlēmīgi rīkojas apsardzības ministrs Jānis Zālītis. Ja jau vācieši draud ar ieročiem, viņš pavēl Studentu rotai atklāt uguni. Līdz apšaudei nenonāk, jo situāciju norāmina vācu zaldātu padomes pārstāvji.
Lielākajai daļai karavīru jāsoļo uz Karostu uz kazarmām, bet Pagaidu valdība ar saviem apsargiem drīkst doties uz pilsētu.
Kāds varēja būt šis naksnīgais gājiens, ekskursijā – pastaigā tās dalībnieku pulciņam lietainā novembra vakarā ļauj iejusties Liepājas gide Sarmīte Stepana.
1919. gada janvārī tramvaja sliedes Vakzāles ielā klusas un tumšas tāpat kā visa Jaunliepāja. Pilsoņiem jābūt mājās, tāpēc tramvajs nekursē.
Traks sals tobrīd nekož, tomēr ir auksts, nedaudz uzsnidzis sniedziņš. Jāiet ļoti uzmanīgi, jo ne tikai slīd, bet kara gados ielas stāvoklis kļuvis itin bēdīgs. Aiz muguras paliek spirta rūpnīca, spēkstacija.
Iekšlietu ministrs Miķelis Valters droši vien pamet skatu uz tumšo Baseina ielu, kur stāv viņa ģimenes mājiņa, bet nostalģija būtu nevietā.
Kaut kur tumsā grimst Annas tirgus laukums, vēl jāiet un jāiet, līdz klāt jau Vakzāles un Suvorova ielas stūris ar stalto Hempelas kundzes dzīvokļu un veikalu namu, ko projektējis Berči ar dēliem. Drīz tilts, muitas mājas, spīķeri.
Nu valstsvīru soļi jau atbalsojas Lielajā ielā. Viņi vēl nezina, ka valdības iestādes tieši šeit atradīs mājvietu – Lielās ielas 6 otrajā stāvā.
Mūsdienās šīs mājas vairs nav, nopostīta Otrā pasaules kara laikā.
Toties ir nams Helēnes (tagad – Pasta) ielā Nr. 2, kur darbu sāk Apsardzības ministrija, bet arī tai vīri tovakar iet garām.
Tālāk nakts aizsegā paliek Jura Bokuma fotosalons, kur vēlāk taps Pagaidu valdības fotogrāfija, tiesa, ne pilnā sastāvā.

Un tad beidzot garais, nogurdinošais ceļš ir noslēdzies Graudu ielā 28. Tā ir ķirurga, kara ārsta Jēkaba Alkšņa pirms septiņiem gadiem celtā klīnika – pirmā pajumte ministriem un valdības vadītājam, kas uz laiku daļēji pārtapa par politisku viesnīcu.
J. Alksnis atceras, ka liela daļa pirmajā dienā bijuši satriekti un nerunīgi, neziņā par ģimenēm, kas palikušas lielinieku varā.
Citi atkal izlikušies ārēji pavisam mierīgi un sākuši gudras runas par Latvijas valsts iekārtu, kaut gan, ārsta vārdiem runājot, “no tās bija palicis pāri neliels, vāciem okupēts zemes gabals”.
Patiesi mierīgi bijuši vien Ulmanis un zemkopības ministrs Jānis Goldmanis.
Dūšīgo Jāni Zālīti ārsts todien nesastapa, jo apsardzības ministrs bija apmeties Kūrmājā. Vēlāk ministri un ierēdņi iekārtojās viesnīcās vai dzīvokļos pie privātpersonām.
“Ulmanis bija ģērbies vienkāršās drēbēs un garos smērzābakos, sēdēja klīnikas gultā (nelielā istabā atradās arī citi ministri) ar atvērtu čemodānu klēpī, no kura ņēma rudzu maizes gabalus ar sviestu un laucinieku sieru.
Platie zemnieka pleci, mierīgais vaigs un pētošās acis liecināja, ka šis zemnieks spēj celt un nest jaundibināmās valsts smagos likteņus,”
atmiņās raksta J. Alksnis.

19. janvārī Liepājā notika pirmās demokrātiskās pilsētas domes vēlēšanas. Tomēr stāvoklis bija nedrošs un pat kritisks, jo lielinieki strauji tuvojās. Daļa valdības aizbēga uz Vāciju, bēga arī iedzīvotāji.
Vēl priekšā aprīļa militārais apvērsums, Pagaidu valdība patversies uz kuģa, Andrievs Niedra veidos savu valdību, tad bēgs, Versaļas miera līgums izbeigs Vācijas varenību. Un ministri ar Ulmani priekšgalā nokāps pa “Saratov” trapu, bet tas jau ir cits stāsts.
Vairāk lasiet:
- Uļa Gintnere, Jānis Gintners “Liepāja Latvijas sākotnē”.
- “Liepāja laikmetu dzirnavās” – Liepājas 380 gadu jubilejai veltīts krājums.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.