liepajniekiem.lv
Planktons saēdas plastmasu
Šī ir viena no aktivitātēm projektā “Vēsturiski piesārņotas vietas Liepājas ostas Karostas kanāla sanācijas darbi”.
Karostas kanāla un Liepājas ezera piesārņojums sev līdzi nes liecības par nepārdomātām rīcības izvēlēm pagātnē, stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta Jūras monitoringa nodaļas vadošā pētniece Inta Dimante-Deimantoviča.
“Tas, kas ir prom no acīm, iekšā ūdeņos, to mēs neredzam, tas mums dzīvot netraucē.
Atkritumi, kas kanālā nonāca no kara flotes darbības, nav tādi, kādi mums rodas mājās. Tā ir, piemēram, raķešu degviela, naftas produktu pārpalikumi, dažādi maisījumi, kas satur daudz smago metālu, kuri ir toksiski, nesadalās un visu laiku turpina cirkulēt vidē.
Tāpēc kanāls izpelnījies starptautisku ievērību ne tikai kā flotes objekts, bet arī kā viens no piesārņojuma karstajiem punktiem Baltijas jūras reģionā,” viņa uzsver.
Institūta pētnieki Baltijas jūru un līci apseko vairākas reizes gadā, ievāc datus, veic mērījumus. Monitorings ļauj pētīt, kā mainās vides stāvoklis, kas to ietekmē un ko varam vēl darīt.
Pirmais pētniecības punkts – “Laumas” rajona pludmale. Šeit katrs var pamēģināt izsijāt smiltis, lai meklētu plastmasas atkritumus.
Ar laiku plastmasa dabā izjūk mazos gabaliņos līdz pat mikroplastmasai un turpina cirkulēt, diemžēl tā pilnībā nesadalās.
Lieli plastmasas gabali kaitē tā, ka tajos sapinas putni un ūdens dzīvnieki, bet mikroskopisko plastmasu apēd zooplanktons. Tas jūtas paēdis, lai gan patiesībā neuzņem barības vielas, kļūst nīkulīgs un nav vairs pilnvērtīga barība zivīm.
Institūts veic mikroplastmasas monitoringu jūrā un pludmales smiltīs. Ekipējums ir vienkāršs – rāmji, ar kuriem trijos līmeņos no ūdens līdz veģetācijai iezīmē laukumus, kuros savāc smiltis. Tās izsijā 5 mm un 1 mm sietos un tad skatās, kas tajos palicis.
Laboratorijā atdala smiltis, akmentiņus un aļģes, pēc tam analizē iegūtos plastmasas atkritumus. “Latvijā dominē polietilēns, seko polipropilēns, kas ir divi populārākie materiāli iepakojumam, tos lieto būvniecībā, auto ražošanā. Mūsdienās dzīve bez plastmasas vairs nav iespējama,” saka I. Dimante-Deimantoviča.
Ezeri kļūs par purviem
Piesārņojums no Karostas kanāla ienāk arī Liepājas ezerā, un šejienes zivis pieaugot uzkrāj sevī piesārņojumu.
Klaipēdā dzīvojošs 18,5 cm garš asaris uzņēmis 35 miligramus dzīvsudraba, bet Liepājas ezera asaris, lai arī mazāks, tikai 13 cm garš, tomēr uzņēmis 75 miligramus kaitīgās vielas, Zirgu salā skaidro pētniece.
Lielākās zivīs piesārņojuma ir vairāk, un eksperti iesaka vispār neaizrauties ar Karostas kanālā un Liepājas ezerā noķerto zivju ēšanu lielos daudzumos.
Ūdeņos pastāv sava ekosistēma jeb barības ķēde. Fitoplanktons ir barība zooplanktonam, no tā savukārt pārtiek zivju mazuļi un arī vairākas zivju sugas, bet tās atkal apēd lielās plēsīgās zivis.
Ja ekosistēmā rodas izmaiņas, sekas ir dramatiskas.
Pie palielināta barības vielu daudzuma strauji savairojas fitoplanktons. Vasarās var novērot tā saucamo ūdens ziedēšanu, turklāt savairoties var arī toksiskās zilaļģes.
“Mikroskopisko augu daudzuma dēļ ūdens vairs nav dzidrs. Lielās zivis, kas medījot vadās pēc redzes, vairs nevar tik labi saskatīt barību, medījuma veiksmes procents krītas. Rezultātā strauji savairojas mazākās zivis, kuras izēd visu zooplanktonu.
Kas notiek? Strauji savairojas fitoplanktons, kas sākumā atrodas ūdens virsējā slānī, bet atmirstot veido nogulumus ezera dibenā,” eitrofikācijas procesu skaidro I. Dimante-Deimantoviča.
Eitrofikācijas dēļ visi ezeri esot lemti bojāejai, tie reiz kļūs par purviem. Ar cilvēka darbības ietekmi mēs šo procesu varam ļoti paātrināt vai arī varam normalizēt, un tad arī nākamajām paaudzēm būs iespēja baudīt visu to, ko ezeri sniedz, moderni sakot, – ekosistēmas pakalpojumus.
Populāra metode ir niedru izpļaušana, var arī veidot tā saucamos vēja koridorus, jo ļoti svarīgi, lai ūdens samaisās un izlīdzinās skābekļa apstākļi.
Pirmo reizi Latvijā institūts Rīgā, Velnezerā, izmēģinās Skandināvijā pielietoto metodi – minerālo nogulumu saistīšanas metodi. Ar speciāli aprīkotu laivu injicē nogulumos alumīnija savienojumu, kurš savāc fosforu un nešķīstošos nogulumus uz visiem laikiem.
Metode palielina ūdens caurredzamību, uzlabo ekoloģisko stāvokli.
To nevar darīt visur, jo rezultātā ūdens strauji kļūst skābāks un izmirst dzīvība.
Lieta tāda, ka Skandināvijā ir ļoti dziļi ezeri, kur metode nenodara ļaunumu, dzīvība ātri atjaunojas. Latvijas ezeri salīdzinājumā ir ļoti sekli.
Tikmēr tepat pie Zirgu salas dambja dzīvības ūdenī ir daudz. Īpaši bērni ir sajūsmā redzēt sīkos peldētājus. Zooplanktona ķeršanai izmanto speciālu audumu ar aptuveni 90–100 mikronu acs izmēru. Ir sīkdzīvnieki, kurus var saskatīt pat ar neapbruņotu aci.
“Analizējot eitrofikāciju, skatās vairākus parametrus. Caurredzamība – cik tālu ūdenī var redzēt, tātad – cik tālu tiek saules gaisma. Tas ir ļoti svarīgs rādītājs. Nākamais ir hlorofils – zaļais pigments un fosfora daudzums. Visi trīs kopā pastāsta, cik ūdens ir eitrofs,” pastāsta pētniece.
Jaunos pētniekus ļoti aizrauj ūdens caurredzamības mērīšana ar ierīci, ko sauc par Seki disku. Tas ir balts metāla disks, kuru iegremdē ūdenī, līdz tas vairs nav pamanāms.
“Nezinājām, ka ūdenī dzīvo tik sīkas kustīgas būtnes, kādas tikko redzējām,” ekspedīciju novērtē Sanita ar meitu Kati un radu bērnu Elvu, viņām līdzi arī suns Mora.
“Man patika pašas beigas, kad varēja pārbaudīt ūdens tīrību. Smilšu tīrīšana nebija tik aizraujoša,” pauž Kate.
Ģimene interesējas par dabu, Kate iepriekš Jūras svētkos pētījusi ūdeni un novērojusi garneles un gliemežvākus. “Uzzinām kaut ko jaunu. Citādi ikdienā ejam garām ūdenim un nenojaušam, kas tur iekšā dzīvo. Tagad zinām, kā ūdens iemītniekus meklēt,” saka Sanita.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
