liepajniekiem.lv
Hokejs atved uz Liepāju
”Kā manam bērniņam gāja?” tas esot pirmais jautājums, ko vecāki uzdod, atnākot pakaļ savam lolojumam. Tāpat: ”Kā pagāja diena? Kā viņš jutās? Vai viss bija kārtībā? Vai neraudāja?” Un I. Bartuševiča visiem pacietīgi atbild.
Viņa arī zina, ka vecākiem gribas zināt, kādas ir pašas audzītes. Par savām kolēģēm viņa saka: “Brīnišķīgas.” Un turpina: ”Kādai vairāk padodas ar mazajiem uķināties, kādai ar lielākiem. Es esmu pa vidu. Man patīk darboties gan ar vieniem, gan otriem.”
Ar kolektīvu Ieva ir iepazinusies, tāpat arī ar jauno ēku. ”Šeit ir tik plašs un gaišs,” viņa priecājas. Stāstot par savu darbavietu, sievietei acis mirdz. ”Es joprojām esmu uz priecīga viļņa,” viņa smaidot saka.
”Jā, ar maziem bērniņiem ir grūtāk, viņi raud, viņiem gribas mammīti, no audzinātājas tiek prasīta lielāka piesaiste.
Un es cenšos – brīžiem man sēž te, un te, un te,” Ieva rāda, cik pieprasīts ir viņas klēpis. ”Man gribas, lai visiem bērniņiem būtu labi, lai viņi jūt, ka viņus šeit gaida, lai ir tas cilvēks, kam uzticēties. Es viņus samīļošu, kad vajadzēs, paspēlēšos, paglaudīšu. Lai jūt, ka es esmu blakus.”
Ieva teic, ka ir emocionāli gatava tieši mazāko bērnu adaptēšanai dārziņā. ”Citi man teica, ka būs jāraud līdzi. Bet nē! Es gribu būt tā stiprā, un esmu. Bērns jau jūt, ja iekšēji mazliet baidies, tāpēc es nebaidos.”
Šonedēļ grupiņā bijis mainīgs bērnu skaits, vienu dienu astoņi, citu – pieci, seši. Kopā gan plānots 18.
I. Bartuševica vēju pilsētā ir vien kopš pagājušā gada oktobra. ”Es pirms tam dzīvoju Aizputē. Uz Liepāju mūs atveda hokejs. Palika par grūtu izvadāt dēlu uz treniņiem, tādēļ pieņēmām lēmumu dzīvot Liepājā. Tā šeit aizsākās mūsu ceļš, pateicoties dēlam.”
Uzaugusi kuplā ģimenē
I. Bartuševicas dzimtā puse ir Apriķi, viņa nāk no septiņu bērnu ģimenes. ”Man ir pieci brāļi un viena māsa, esmu jaunākā ģimenē,” pastāsta Ieva.
”Vecākiem, kā jau tā laika cilvēkiem, kas dzīvoja laukos, bija sava piemājas saimniecība, kuru šobrīd vada viens no brāļiem.
Esmu lauku meitene, kas darba nebīstas.”
Vidusskolu Ieva pabeidza Rīgā, un tur arī aizķērās uz 10 gadiem. Pārmaiņām bijusi gatava, kad ģimenē pieteicies otrs bērniņš. ”Laukos tomēr svaigāks gaiss, veselīgāka pārtika. Sapņojām par savu māju, kā jau visas ģimenes, un pārcēlāmies uz Aizputi.”
Tolaik viņi nenojauta, ka šim pieturas punktam sekos nākamais posms – dzīve Liepājā. ”Māju Aizputē nepārdevām, tajā šobrīd dzīvo mans brālis ar ģimeni, un mēs dažkārt aizbraucam ciemos.”
Pārceļoties uz Liepāju, Ieva uzreiz darbu nemeklēja, jo prioritāri bija ģimenei šeit iedzīvoties, tai skaitā palīdzēt adaptēties abām atvasītēm. ”Bērni nu ir ļoti labi iejutušies, droši, dēls pats dodas uz skolu, un varu atkal skatīties citā virzienā. Kad cēla jauno bērnudārzu, es impulsīvi aizgāju iesniegt dokumentus. Likās, ir laiks, es eju!”
Ievai gan paralēli jāstudē, lai iegūtu sākumskolas pedagoga diplomu. ”Ar kolēģi esam par to runājušas, viņa zina un par to neuztraucas, jo redz, ka esmu darbarūķis, un tic, ka viss būs kārtībā. Gan jau divi gadi augstskolā paies ātri. Darbs ar bērniem man nav svešs. Agrāk esmu vadījusi bērniem meistarklases, nometnes, esmu izgājusi Montesori pedagoģijas kursus, jauniešu mentoru apmācības.
Esmu no lielas ģimenes, ir auklēti māsas un brāļu bērni.
Daudzi man teikuši: ”Ieva, tev tik labi sanāk!” Bet es līdz galam tam neticēju.”
Pedagoga profesija Ievu nebaida. Tā viņas dzīvē ienākusi brīvi, neuzspiesti. ”Man tas ļoti patīk. Ja tas ir tavs aicinājums, tad tas nevar biedēt.”
Līdz tam Ieva bija strādājusi pavisam citās jomās, tai skaitā saistībā ar lauksaimniecību.
No kuplās radu saimes ar pedagoģiju saistīta ir māsa Santa, kura jau vairākus gadus Viduskurzemes pamatskolā attīstības centrā strādā par skolotāju. ”Arī viņas ceļš līdz skolotājas profesijai nesākās uzreiz. Līdzīgi kā man, arī viņai dzīve piespēlēja fantastisku iespēju likt lietā tobrīd piemirsto šuvējas arodu, bet tikai skolotājas profesijā, vadot bērniem rokdarbu pulciņus un esot par audzinātāju kādai no klasītēm. Abas ar māsu esam radošas.”
Agrāk bijusi tradīcija 25. decembri pavadīt kopā savās bērnības mājās pie tēta, un vairākus gadus tieši tā arī Ziemassvētki aizvadīti. Tagad tikšanās reizes paliek retākas un retākas, arī satikties Ziemassvētkos jau ir kļuvis sarežģītāk, jo katram ir sava ģimene un savas tradīcijas.
Vizītkarte
Ieva Bartuševica
- Dzimusi 1992. gada 17. septembrī Apriķu pusē.
- Jaunākā atvase septiņu bērnu ģimenē.
- Beigusi Rīgas 28. vidusskolu.
- Ieguvusi Kultūras menedžera kvalifikāciju Ekonomikas un kultūras augstskolā.
- Patlaban studē Liepājas Universitātē par sākumskolas skolotāju.
- Strādājusi ar lauksaimniecības nozari saistītos uzņēmumos.
- Sākusi darba gaitas jaunajā pirmsskolas izglītības iestādē ”Liedags”.
- Vīrs Gatis Bartuševics strādā par pašvaldības policistu, abi audzina dēlu Aleksu (8 gadi) un meitu Dārtu (6 gadi).
- Vaļasprieki: radoša darbošanās, fotografēšana, pastaigas gar jūru.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
