“Sirds sāp, skatoties uz nozāģētajiem ceriņiem, kas tagad lēni mirst pie gružu konteinera,” saka 91 gadu vecā Irina Goļicina. Savulaik viņa tos pati stādījusi pie mājas Piltenes ielā 5, bet tagad jaunpienākušie kaimiņi barbariski ieviešot savu kārtību. “Mēs tikai gribam to vietu labiekārtot, lai tur varētu atpūsties visi mājas iedzīvotāji, nevis pulcētos bomži un narkomāni,” aizstāvas ceriņu zāģētāji.

Irinas kundzei aizlūst balss, rādot, kā viņa pati saka, to barbarismu un postažu, kas notikusi pēdējās dienās. Viņa šajā trīsstāvu mūra ēkā dzīvo gandrīz 50 gadu. “Kad ienācām, te visapkārt bija pilnīgi pliks laukums, neviena kociņa, un vējš skrēja cauri,” stāsta sirmā kundze. “Mēs paši ar savām rokām stādījām kokus un krūmus, par savu naudu pirkām melnzemi un centāmies te visu sakārtot. Bet tagad atnāk jaunie un vieglu roku visu izposta!”

Visvairāk viņai sāp sirds par saviem ceriņiem. “Man tur bija baltie, kuplie, potētie, bija rozā, bija zili,” kundzei jau atkal asaras acīs. Viņa pati tos gadu gaitā ar īpašu atlasi izvēlējusies un sastādījusi ēkas galā esošajā dārziņā, kas ir visas mājas kopīpašums. Viņa un vēl daži iemītnieki gadiem to dārziņu kopuši – sastādījuši kokus un puķes, ielas pusē apiņus gar žogu. Bet sētas pusē, kur parasti ziemeļu vēji skrien, sastādījuši ceriņus, kas gadu gaitā saauguši, sakuplojuši un aizsargājuši no skarbā vēja. Dārza pusē ierīkots arī soliņš ar skatu uz dārzu. To par savu naudu uzlikusi Irinas kundze. Tad nu ceriņu aizsegā varēts sēdēt dārziņā uz soliņa un baudīt sauli.

“Bet tagad nekā – viss izcirsts, un atkal te skries vējš,” sirmā kundze rāda. Un tad aiziet pie gružu konteineriem, kur samesti nozāģētie ceriņi. Viņa noglāsta zarus. “Man liekas, ka tie raud,” sieviete slauka asaras.

Mūsu sarunai par nozāģētājiem ceriņiem neslēpjoties pievienojas gan jaunie vīrieši, kas to darbu darījuši, gan vēl vairāki citi mājas iemītnieki. “Kāds barbarisms? Kāds barbarisms?” Irinas kundzei jautā Andrejs, kurš savu uzvārdu gan nevēlas minēt, bet pastāsta, ka šajā mājā kopā ar sievu un bērnu dzīvojot nepilnu gadu. “Mēs gribējām vietu sakārtot. Vai jums labāk patika, ka tur nāca no visas apkārtnes bomži un narkomāni, sēdēja un dzēra?” viņš jautā Irinas kundzei. Andrejs kopā ar Vladislavu, kurš šajā mājā dzīvojot trīs gadus, stāsta, ka krūmi bijuši tik necaurredzami, ka jebkurš apkārtnes dzērājs mierīgi varējis dārziņā patverties. “Tagad vismaz var redzēt cauri,” saka jaunieši.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 20.septembra numurā.

#kvards-20160920-09#