Liene Kupiča
"Kurzemes Vārds"
Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente un medicīnas zinātņu doktore Lāsma Līdaka norāda, ka ikvienai sievietei šiem jautājumiem ir jāpievērš liela uzmanība un par tiem jārunā arī ar jauno paaudzi.
Atrast savu metodi
Iniciatīvas “Randiņā ar ginekologu” pamatmērķis bija aicināt sievietes aprunāties ar ārstu par izsargāšanos no grūtniecības un moderno kontracepcijas metožu labvēlīgo ietekmi uz citiem, ar veselību saistītiem aspektiem.
“Piemēram, arī par menstruāciju regulāciju, sāpju mazināšanu, piņņu novēršanu,” papildina L. Līdaka.
Iniciatīvas laikā sievietes interesējās arī par citiem aktuāliem jautājumiem, piemēram, par dzemdes kakla vēža skrīningu.
Kam vēl būtu jāpievērš uzmanība? “Jaunietēm un arī jauniešiem noteikti būtu jāveic vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusu. To kā jebkuru citu vakcīnu ir iespējams saņemt pie ģimenes ārsta no 12 gadu vecuma.
Sievietēm, kuras dzīvo dzimumdzīvi un kurām nav pastāvīga partnera, vismaz reizi gadā būtu jāveic analīzes uz seksuāli transmisīvām slimībām (STS), tai skaitā HIV.
Lielākajai daļai STS nav nekādu simptomu,”
uzskaita ginekoloģe.
“Un ginekologs jāapmeklē visos gadījumos, kad ir sūdzības un jautājumi par savu veselību,” piemetina speciāliste.
Kam vēl sievietēm būtu jāpievērš uzmanība? “Noteikti nevajadzētu kautrēties ārstam uzdot visus neskaidros jautājumus, lai kopīgi varētu meklēt iespējamos risinājumus, jo 21. gadsimta medicīna tiešām tos var piedāvāt,” pauž ginekoloģe.
Runājot par kontracepcijas tēmu, sievietes atklājušas, ka, konsultējoties ar savu ārstu, bieži “atduras” pret to, ka ir tikai dažādas izsargāšanās tabletes, hormonālā vai nehormonālā spirāle un prezervatīvs, ko vēlams lietot vīrietim. Tos iesaka kā maksimāli drošākos veidus ar vislielāko aizsardzības efektivitāti.
Taču vienlaikus sievietes pilnīgi nejauši uzzina, ka ir vēl citas metodes, turklāt bezrecepšu varianti un arī ar ļoti augstu drošības garantiju, piemēram, diafragma ar gelu.
Par šīm alternatīvām sievietes uzzina, vai nu atrodot ginekologu, kas specializējies šādos jautājumos un seko līdzi tendencēm, vai izlasa pašas un tad jautā ārstam.
Piemēram, viena no “Kurzemes Vārda” aptaujātajām sievietēm padalījās atklājumā par mazāk zināmu kontracepcijas veidu – diafragmu – kā vislabāko un nekaitīgāko variantu bērna zīdīšanas laikā, lai gan sākotnēji ieteikta hormonālā kontracepcija.
“Precīzi minējāt, katrai sievietei piemērotāka var šķist atšķirīga metode, tieši tādēļ ir atklāti jāizrunājas ar ārstu, lai atrastu vispieņemamāko un atbilstošāko.
Pieminētā diafragma tiešām ir nehormonāla metode, tomēr daudzām sievietēm var būt ļoti apgrūtinoši to ievietot, īpaši zīdīšanas laikā.
Tā arī nav augsti efektīva metode – saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem efektivitātes rādītājs ir ap 83%.
Protams, ir sievietes, kurām šī metode būs pats labākais risinājums,” stāsta L. Līdaka.
“Vēl nosauktās metodes – tabletes, spirāles, tas patiesībā ir vesels metožu kopums, kurā ir ap 20 dažādu variantu. Ar tabletēm līdzīgu sastāvu ir arī hormonālais riņķis un uz ādas līmējams plāksteris, kas var būt ērtāki ikdienas lietošanā.
Spirāles ir divējādas – hormonālās un nehormonālās, un šīs divas grupas ietver teju 10 dažādus spirāļu veidus, kas atšķiras materiāla, formas un lietošanas ilguma ziņā. Ir arī zemādas kontracepcijas implants, ko ievieto augšdelmā zem ādas,” kontracepcijas dažādību raksturo ārste.
“Prezervatīvs, protams, ir vienīgais, kas pasargā no STS, tādēļ visās jaunās attiecībās vai, ja partneri mainās, tas būtu jālieto,” viņa atgādina.
Ātrāk, pirms sākas
Ja pirms vairāk nekā 20 gadiem uzskatīja, ka pubertāte sākas padsmit gados un ļoti reti agrāk, tad mūsdienās tas ir mainījies – dzimumattīstība dažādu iemeslu dēļ sākas deviņu un desmit gadu vecumā, tendenci min L. Līdaka.
Kādā vecumā meitenes, pusaudzes, jaunietes mammai būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība meitas sievišķīgajai attīstībai? Kā stāstīt par pārmaiņām organismā? Un kad vajadzētu runāt vien preventīvi, laikus stāstot par gaidāmajām pārmaiņām, un kā rīkoties, ja meitene ar trakojošajiem hormoniem tomēr ļaujas plūsmai vai paliek nevīžīga pret savu veselību, higiēnu?
“Pirmās dzimumpazīmes normāli var parādīties pat astoņu gadu vecumā, līdz ar to menstruācijas var sagaidīt pat pirms 10 gadu sasniegšanas.
Tomēr nav tā, ka mūsdienās būtiski samazinātos vecums, kad jaunietes uzsāk dzimumdzīvi – Latvijā tie ir vidēji 17 gadi,
un šis skaitlis nav būtiski mainījies beidzamo 20 gadu laikā. Drīzāk jaunieši atklātāk runā par savām interesēm un vajadzībām,” pauž L. Līdaka.
“Vislabāk būtu, ja informācija par gaidāmajiem notikumiem tiktu sniegta vismaz dažus gadus pirms to sākšanās, piemēram, izstāstīt bērnam par pubertāti jau septiņu, vēlākais astoņu gadu vecumā. Par menstruācijām vajadzētu izrunāties vēlākais ap astoņu, deviņu gadu vecumu.
Tāpat vecākiem jābūt drošiem, ka pusaudžiem ir informācija par izsargāšanos no grūtniecības un seksuāli transmisīvām infekcijām.
Lai arī var šķist, ka “mans bērns nekad!”, labāk, lai viņam ir zināšanas un izpratne, pat ja to pielietošana būs nepieciešama tikai pēc vairākiem gadiem,” uzsver ārste.
Uzziņai
– No 25 gadu vecuma reizi 3–5 gados (atkarībā no sievietes vecuma) jāveic dzemdes kakla vēža skrīninga izmeklējums.
– No 50 gadu vecuma vienu reizi divos gados jāveic mamogrāfija, ja sievietei ir bijis krūts vēzis vai citi vēža veidi ģimenē.
Avārijas kontracepcija
Avārijas kontracepcija izmantojama tikai ārkārtas gadījumā, un to noteikti nedrīkst izmantot kā ikdienas kontracepcijas metodi, jo tā izjauc hormonālo līdzsvaru organismā.
Sieviete var lietot avārijas kontracepciju līdz 72 stundām (jaunākajiem ražojumiem pat līdz 120 stundām) pēc neaizsargāta dzimumakta, taču tā ir daudz efektīvāka, ja tiek lietota pēc iespējas ātrāk.
Tā var novērst nevēlamu grūtniecību, ja pāra izvēlētā kontracepcijas metode nav nostrādājusi.
Avārijas kontracepcija nepasargā no saslimšanas ar seksuāli transmisīvām slimībām.
Sociālās atstumtības riskam pakļautām sievietēm ir pieejama valsts apmaksāta kontracepcija. To var saņemt sievietes, kuras:
- līdz 19 gadu vecumam ir dzemdējušas;
- slimo ar psihiskās attīstības traucējumiem;
- slimo ar alkohola un narkotisko vielu atkarībām;
- ir ieslodzītas vai atbrīvotas no ieslodzījuma vietas.
Avots: SPKC
