Ja vaicāsiet kādam, vai viņš ir par vidi, kurā dzīvo daudzas putnu sugas, sastopami retāki augi, daudzi atbildēs apstiprinoši. Tiem, kas dzīvo un saimnieko īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās, nākas piemēroties nosacījumiem, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Cik viegli ir izdarīt izvēli par labu cilvēka ērtībām vai dabas vajadzībām, vaicājām pašiem saimniekiem, kam nākas darboties liegumos.

Pats kā retums

“Jāsaglabā flora un fauna,” – tā tiekoties teica Miķelis Gruzītis, kas saimnieko dzimtajās mājās “Lettes”, kas atrodas pie Aiviekstes Lubāna mitrāja teritorijā.

Atjaunojusi īpašuma tiesības 1992. gadā, Miķeļa Gruzīša ģimene “Lettēs” ir gan sakopusi apkārtni, gan iestādījusi priedes un Ziemassvētku egles, gan iekārtojusi pieturvietu laivotājiem. Tie, kas sezonā izvēlas izbraukt ar laivu pa Aivieksti, šeit var atpūsties, jo ir gan sēžambluķi, gan galdi, droša ugunskura vietā, tāpat var izvārīt zupu un vajadzības gadījumā uzsliet teltis. Laivotājiem “Campo” piedāvājumā ir maršruts “Lettes”–”Upmalas”. Kopā ar dēlu Rolandu Gruzīti pie mājām ir izveidots disku golfa laukums. Tas ir iekļautas Lubānas novada aktīvā lauku tūrisma piedāvājumā ar norādi “Diskgolfs “Lettēs””, bet atbraukušajiem dabas tūristiem tiek piedāvāta pastaigu taka ar stāstu.

M. Gruzītis stāsta: “Esmu vietējais aborigēns, un te ir mana paradīze. Te ir dabīgās pļavas, kas ir dzīves telpa griezēm, paipalām, mērkaziņām, ķīvītēm, visādiem bridējputniem. Taču, lai saņemtu platībmaksājumus, pļavas jānopļauj un zāle jāsavāc. LAD noteikumos teikts, ka īpaši aizsargājamajās teritorijās zāle ir jānopļauj līdz 15. septembrim, bet to, kad pļaut, izvēlas katrs pats pēc laika apstākļiem un iespējām. Kaimiņi, kam jāgatavo lopbarība, pļauj jau jūnija beigās, kad ir augstvērtīgāka zāle, bet līdz ar to atņem griezēm, paipalām dzīvesvietu. Re, kur tā zāle stāv sarullēta, un nevienam nevajag. Vai tā ir labāk? Daudzi nezina, ka griezei tā pļava ir vajadzīga tik ilgi, kamēr var sākt lidot, jo putni zālē no cilvēka slēpjas. Pats izvēlos vēlo pļaušanu – pļauju tikai septembra sākumā – vispirms pļavai pa apli, tad – pa vidu, izskrien vismaz kādas septiņas griezes. Man patīk putni, esmu par to, lai tie dzīvo un vairojas. Gribētu atjaunot dzīvesvietu mērkaziņām, pat vispār nepļaut kaut kādus hektārus, lai ir tā saucamie grīšļu ciņi, uz kuriem putniem būvēt savas ligzdas. Man vēl atmiņā no bērnības, kā šie putni izcēlās ar savu – mē! Tāpēc arī mums ir dabas tūrisms, lai tie, kas atbrauc, ieskatās un ieklausās dabā, kas te ir unikāla.”

Saimnieks piedāvā apskatīt arī bebru nedarbus, un daudziem par bebru zobiem pēc lielo apgrauzto koku apskates rodas cits priekšstats – resns stumbrs no visām pusēm apgrauzts, bet koks vēl dzīvo. “Jau pierasts, ka visi darbi, ko vēlos likumīgi izdarīt, jāsaskaņo ar dažādām pārvaldēm. Kaut koki ir sausi vai krīt virsū uz elektrolīnijas, tos nevaru nogriezt, jo tā, redz, ir Lubānas mitrāja dabas parka teritorija. Jolki palki! – es pats esmu dabas retums, kas te dzīvo,” pasūdzas M. Gruzītis.

Jāsēj dziļāk par knābi

Varakļānu novada Murmastienes pagasta zemnieku saimniecība “Ābeles” nodarbojas ar tradicionālo lauksaimniecību, audzē graudus, un zeme atrodas pie Teiču purva, tātad Teiču dabas rezervāta ārējā aizsargjoslā.

Interesējoties par priekšrocībām, kādas ir, dzīvojot Teiču dabas rezervāta malā, ”Ābeļu” saimnieks Ivars Grudulis iezīmē kādu romantisku noti: “Priekšrocība ir tāda, ka var iziet ārā, papriecāties par daudzajām dzērvēm un zosīm, dzirdēt putnu klaigas. Šiem putniem naktsmītne ir purvs, Lubāna ezers, bet, protams, pavasaros un rudeņos tie barojas arī ar iesētajiem graudiem, nodarot skādi sējumiem. Ir gan ieteikums – sēt dziļāk par putna knābi, kā mēs arī darām, iedarbojas arī putnu biedēkļi u.c. viltības.” Varot saņemt arī atļauju un vienu dienu sezonā doties uz Teiču purvu dzērvenēs – no mājām tas atrodas tikai puskilometra attālumā.

Par to, kā šī aizsargājamā dabas teritorija ietekmē saimniecisko darbību, Ivars saka: “Aru, sēju, audzēju un novācu graudaugus, un manu kā lauku saimnieka darbību purva tuvums neietekmē. Būtiski ietekmē to herbicīdu produktu lietojumu, kurus uzskata par kaitīgiem vai bīstamiem. Protams, vēl pašlaik var pielāgot to analogus, kas skaitās mazāk bīstami videi. Paldies Dievam, man nav būtisku šķēršļu saimnieciskajai darbībai, jo zeme neatrodas lieguma zonā. Tā ka īpaši nekādu ierobežojumu nejūtu. Ja esmu izvēlējies nodarboties ar konvencionālo, nevis bioloģisko lauksaimniecību, uzskatu, ka graudu raža i arī ir bizness. Bet jārēķinās, ka visā Eiropā ir jūtams spiediens gan no sabiedrības, gan dabas draugiem, tāpēc dēliem iesaku, lai padomā, ko te vēl citu varētu darīt.”

Pļavas sāk uzart

Sarkaņu pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības “Kalna Maruškas” zeme atrodas Kujas dabas parkā. Stafecku ģimenei uzsākot saimniekot un nodarboties ar biškopību, Kujas dabas parks vēl nebija izveidots. Tagad saimniecība ir pārrakstīta vecākajam dēlam Naurim, kas izmācījies par agronomu. Stafecku ģimenē ir trīs dēli, kas biškopībā ieinteresēti jau no bērnības, nu visiem ir savas saimniecības. Nauris līdzās biškopībai izvēlējies arī gaļas lopkopību, un abas nozares ar Kujas dabas parka teritoriju sadzīvo labi.

Stāstot par dabas vērtībām, Naura mamma, biškope Sigita Stafecka dalās vērojumos: “Bites ganās dabīgajās Kujas pļavās, ievācam augstvērtīgu bioloģisko medu, ziedputekšņus. Mums atļauta vēlā pļauja – līdz 15. septembrim. Tur, kur atļauts, nomātajās zemēs, pļaujam agrāk, lai lopiņiem būtu barība, sējam arī lucernu. Iepriekš, kad gaļas lopu vēl nebija, bitēm noderēja tikai pļavu ziedi, viss pārējais – ne. Gaļas liellopi parādījās, lai būtu, kur likt sienu, jo aizliedza smalcināšanu, vajadzēja izdomāt, kur likt zāles ruļļus. Lopi uzturas elektrisko ganu ierobežotā teritorijā, nevienam netraucē, arī ērgļiem ne. Aizbraucam pie lopiņiem, bet ērglis pļavā medī mazos putniņus. Kad atbrauc kāds ciemiņš, viņš uz ērgli, kas kā vērīgs mednieks ieņēmis visaugstāko koku, noraugās kā uz brīnumu, bet mēs jau esam pieraduši.”

Vai dabas vērtības aizsargājamajās teritorijās neliekam augstāk par cilvēku interesēm? Uz to Sigita saka: “Kad dzīvo laukos, redzi dabu, saproti, ka ar savu darbību nedrīksti sabeigt visu, kas tiek vērtēts kā unikāls. Mūsu puse ir reti labs un tīrs stūris bioloģiskajai biškopībai, jo te nav lielo ceļu. Kad ES maksāja par platībām “Natura 2000” teritorijās un saņēmām AIVAN, īpašnieki uzturēja dabīgās pļavas, bet tagad vairs nemaksā, un saimnieki pļavas… sāk uzart. Mūsu zemē dabas skaitītāji atrada ES nozīmes biotopus, līdz ar to pļavas ir saudzējamas. Prasījām atļauju būvniecībai, tur svarīgi, cik tuvu izvēlētajai vietai atrodas ērgļu ligzdas. Jo tālāk atrodas, jo izredzes būvniecības ieceri realizēt lielākas. Ja ir stingrais liegums, mežā kailcirte nav atļauta, un mēs arī neesam kailcirtes piekritēji, svarīgi ir atļautajā laikā vecos kokus izcirst, bet jaunie – lai paliek. Iesniedzot LAD pietikumu par kompensāciju mežam, ko nedrīkst izcirst, saņemam kādas kapeikas. Malku gan ziemā var gatavot.”

UZZIŅAI

Dabas liegums “Lubāna mitrājs” izveidots 2009. gadā, lai nodrošinātu Latvijas lielākā iekšzemes mitrāju kompleksa vienotu aizsardzību, jo ir unikāls Eiropas un pasaules nozīmes dabas komplekss. Lubāns un zivju dīķi ir viena no svarīgākajām caurceļojošo ūdensputnu atpūtas un barošanās vietām valstī, kā arī viena no piecām labākajām ligzdošanas vietām 29 Eiropas īpaši aizsargājamām putnu sugām: mazajam ērglim, jūras ērglim, ziemeļu gulbim, griezei, ķikutam u.c., kas ir pasaulē apdraudētas putnu sugas. Kopumā teritorijā novērotas 224 putnu sugas, no tām 185 šeit ligzdo.

Teiču dabas rezervāts dibināts 1982. gadā kā nozīmīga vieta purvam specifisku un retu putnu sugu saglabāšanā, kā barošanās un atpūtas vieta migrējošiem ūdensputniem, kā mitrājiem raksturīgo augu sugu un biotopu saglabāšanas vieta, arī kā vieta daudzu bezmugurkaulnieku sugu eksistences nodrošināšanā.

Dabas parks “Kuja” dibināts 2004. gadā, “Natura 2008” teritorija, atrodas Vidzemē, Madonas novada austrumu daļā, izvietots Kujas upes vidustecē 19,6 km garā upes posmā Sarkaņu un Mētrienas pagastā. Te ir piemērota dzīvesvieta mazā ērgļa un melnā stārķa ligzdošanai. Kujas dabas parkā konstatētas 73 īpaši aizsargājamas sugas: 29 putnu, 9 zīdītāju, 7 bezmugurkaulnieku, 9 augu, 5 sūnu un 14 ķērpju sugu.

PIELIKUMS “NOVADI ZAĻO” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.