Ar zāģi, trimeri un entuziasmu

Suņu Borisa un Rembo pavadībā dodamies aplūkot, ko tad šeit var piedzīvot. ”Šis ir Ziemassvētku namiņš, te mitināmies paši, kamēr ziema aizdzīs,” Ginta rāda tiešām rūķu namiņam līdzīgu ēku.

Liepājā Godiņiem ir dzīvoklis, bet uzturoties tur ļoti minimāli. No brīvdabas skatuvītes joprojām dzied Āra flauta. Viņa darinātie instrumenti vislabāk skanot tieši šeit, zina Ginta. Labākas akustikas dēļ vienu meža stūrīti saimnieki neretinot.

Kopā te ir pieci hektāri, no kuriem divi skaitās aramzeme kopš seniem laikiem. Šī ir Gintas vectēva zeme. Pēc viņa aiziešanas trīsdesmit gados viss bija aizaudzis, milzīgi džungļi. Māja bija sabrukusi un jānovāc, no tās redzami pamati. Pavasarī zied omītes stādītas ābeles un meža bumbiere. ”Āra darbnīca top vietā, kur atradās kūts un klēts,” rāda Ginta.

”Viss sākās 2019. gada oktobrī, kad atbraucām ar zāģi, trimeri un milzīgu entuziasmu. Pašiem liekas, ka tik ātri neiet uz priekšu. Kad paskatāmies vecas bildes – nē, tik daudz ir paveikts pa šo laiku!”

Meža tīrīšanu šogad plānots pabeigt. Iecerēts veidot skaistu dabas parku, kur cilvēki var pastaigāties un atpūsties, dzirdēt flautu, pakavēties pie ugunskura, pēc pārgājiena iestiprināties ar ēdienu, kas vārīts laukā uz uguns. Ar jaunu ēku celtniecību Godiņi nesteidzas. Šī vieta pati parādot, kam šeit jābūt, tā palēnām atveras un uzticas.

Mežs saimniekiem atklājis brīnumainas vietas, kurās pakavēties. Te liepa ozolam padusē ievijusies. Uz atpūtas vietu ved lazdu arka. Var pakāpties uz akmens liepu pudurītī un paskatīties debesīs, kur saiet kopā koku galotnes. ”Katrā gadalaikā te ir sava burvība. Visu ziemu tīrījām piesnigušo mežu, un pavasarī tas mūs apdāvināja ar baltajām vizbulītēm – viss bija zvaigznītēm piebērts. Pēc tam nāca maijpuķītes un naktsvijoles, tad – rudens ar zeltainajām lapām,” stāsta Ginta.

Pārgājiens pa dzelzceļu

Mežā saglabājusies šaursliežu dzelzceļa Liepāja–Alsunga–Kuldīga stiga. Kādreiz iebraukšana pie vectēva bijusi pa veco bānīša ceļu no Saraiķu puses. Tagad uz Godiņu piedzīvojumu platformu arī jābrauc pa jau sen pamesto Liepājas–Ventspils dzelzceļa joslu.

Nekurienes vidū pēkšņi parādās dzelzceļa perons ar nojumīti un pulksteni. Šo Godiņu projektu atbalstīja Grobiņas novada dome, un izdevās sakārtot veco Māteru staciju. Godiņi plāno attīstīt dzelzceļa stigu kā pārgājienu taku.

”Te ir kultūras nams,” Āris ver ķemertiņa durvis. Tāds nosaukums, jo vasarā tur varēja lasīt grāmatas. Uz ziemu tās aiznestas, bet pie sienām palikušas skaistas veco laiku fotogrāfijas, ko atdevuši sievas radi.

Milzīgs skaits dažādu flautu ir gan darbnīcā, gan mazajā namiņā. ”Man bija apnicis tas, ko es darīju, gribēju citu darbiņu,” Āris skaidro savu nodarbošanos.

Celtnieks jumiķis uz augstajām konstrukcijām pastrādājis par pavāru, gatavojis trīsriteņus cilvēkiem ar kustību traucējumiem. No mūzikas neko nezinādams, meklējis visvienkāršāko instrumentu pasaulē. Izrādījās – indiāņu flauta.

Pašam izgatavot tādu no kadiķa ieteicis draugs Kārlis no mežiniekiem. Braucot pēc kadiķiem, Āris pa ilgiem laikiem Grobiņā paņēmis stopētāju, jo bijis bez Borisa, kurš visu ceļu rietu uz svešinieku.

Mašīnā uzņēmis Āri Burkinu – Liepājas Simfoniskā orķestra obojistu, tā nejauši atrodot sev skolotāju un palīgu pie flautu darbnīcas būvēšanas. ”Vai var būt vēl vairāk sakritību?” smaida Ā. Godiņš.

Uz flautu darbnīcu varēs atbraukt viesi – vērot procesu, paši pamēģināt izgatavot vai iegādāties instrumentus, bērniem notiks mūzikas stunda. Un, protams, klausīties, kā pļavā, meža malā skan no dabas un senatnes nākušās flautas.

Darīt to, kas patīk

Gintai 18. novembrī ir dzimšanas diena. Mamma stāstījusi, kā padomju laikos prasīja pasi uzrādīt, lai pierādītu, ka svin bērnam dzimšanas dienu, nevis 18. novembri. Tēvs bija dzimis Ukrainā, atsūtīts dienēt uz Liepāju, saticis mammu un palicis. ”Tētis runā latviski un saka, ka neatceroties ukraiņu valodu, kam es neticu,” saka meita.

”Novembris vienmēr bijis mans laiks, tās ir īpašas iekšējas izjūtas un savs process. Sveču gaisma, rūgto mārtiņrožu smarža, gribas aizbraukt uz kapiem iededzināt svecītes,” viņa stāsta.

”Gintiņa tagad pati var aizbraukt uz kapiem, jo savā vecumā ir tikusi pie tiesībām,” lepojas Āris.

Liepājniece Ginta un Āgenskalnā uzaugušais Āris nodzīvojuši Rīgā astoņus gadus. Ginta ilgus gadus nostrādājusi bērnu aizsardzības jomā un bijusi brīvprātīgā. ”Pieņēmām lēmumu, ka gribam dzīvē kaut ko mainīt. Pārdevām Rīgas iedzīvi, Āris nopirka kemperi, lai kopā paceļotu pa Eiropu,” viņa stāsta.

Āris dažādās valstīs pircis flautas, mācījies spēlēt pats pēc savas sistēmas, zīmējot krāsainus aplīšus, lai atcerētos, kur jāliek pirksti. Tieši Ukrainā bijis lūzuma punkts un dzimusi ideja attīstīt tūrismu, lai darītu to, kas pašiem patīk. Kāpēc ne uz vectēva zemes un tuvāk Gintas vecākiem?

Ārim ir divi dēli – Arvo un Āris Raitis, kuri dzīvo Rīgā un brauc uz šejieni ciemos. ”Pie mana trakuma viņiem nav jāpierod, ne jau vienā dienā tas izpaudās,” tēvs smej par jautājumu, vai puikas nav saukuši par pilnīgi trakiem, pārceļoties uz dzīvi mežā. ”Mēs ar Āri satikāmies, kad puikām bija 10 un 8 gadi, tā mēs arī esam kopā auguši, krāsainu piedzīvojumu vadīti,” atzīst Ginta.

18Skatīt galeriju

Vienkārša un pilna ar kvēli

”Vienkārša, nodziedama, himniska, svinīga, pacilājoša, melodiska – to var dziedāt klusi lūdzoši kā lūgsnu un var dziedāt aktīvi kā maršu – sarakstīta tā, lai ikvienam cilvēkam būtu saprotama, izdziedama un vienojoša,” tā par mūsu himnu ”Dievs, svētī Latviju!” saka Latvijas Dziesmu svētku virsdiriģente Ilze Valce, atbildot uz ”Kurzemes Vārda” jautājumu – kur slēpjas valsts galvenās dziesmas enerģētika?

”Mūsu himna ir kā harmonijas uzdevums – vienkārša, lakoniska, bet pilna ar kvēli. Baumaņu Kārlis mūzikā ielika savus sapņus, un tie viņam bija kopīgi ar daudziem citiem cilvēkiem mūsu tautai ļoti nozīmīgā laikā, kad latviešu ilgas, centieni apzināties sevi kā nācijai veidojās gan individuāli autoram, gan tautai kā kopībai. Šis laiks saskanēja gan ar latviešu inteliģences studijām Pēterburgā, kas tajā laikā bija viens no nozīmīgākajiem latviešu sabiedrības atmodas un izglītības centriem,” stāsta I. Valce,

”jebkuras valsts himna simbolizē tautas vienotību, vēsturi. Šī dziesma tā iesakņojās, ka ar to identificējam Latviju, tāpat kā ar savu karogu, ar savām mājām, teritoriju, ar savu ģimeni un draugiem.”

Diriģente uzskata – svētku un svētuma sajūta ir atrodama ikvienam sevī, tāpēc, lai izjustu svētku piepildījumu, nav obligāti jābūt pūlī. ”Bet, protams, kopā izjūtas ir spēcīgākas. Svarīgi būt kopā ar dārgiem cilvēkiem – ja ģimene vai draugi nodzied himnu sev svētā vietā – vai tas ir Čakstes laukums, Rožu laukums, pie jūras vai pie skolas – vietā, kurai cilvēks jūtas piederīgs vai kurā viņš identificējas ar Latvijas valsti, – kas var būt skaistāks? Mēs šo iespēju noteikti izmantosim, jo ar kori nevaram iedomāties valsts svētkus bez himnas, un epidemioloģiski atļautos apstākļos himna noteikti skanēs!”

Uzziņai

Ar ilgotās dzimtenes vārdu – ”Dievs, svētī Latviju!”

• Dziesma radās 1872. gadā. Mūzikas un vārdu autors Baumaņu Kārlis. Cariskajai Krievijai Latvijas vārds bija nevēlams.
• Pirmo reizi publiski izpildīta pirmo latviešu Dziesmu svētku atklāšanā 1873. gadā, kad kurzemnieks Vīgneru Ernests izdeva tautas dziesmu apdaru krājumu ”Latvija”.
• No 1887. gada vārds ”Latvija” dziesmā bija aizliegts, to aizstāja ar vārdu ”Baltija”, bet tieši ar Latvijas vārdu tautas lūgsna kļuvusi populāra 1905. gada revolūcijas mītiņos.
• Par valsts himnu apstiprināta 1920. gadā, aizliegta 1945. gadā, Latvijā atkal pirmo reizi publiski dziesma izskanēja 1987. gadā Dailes teātrī Aleksandra Čaka ”Mūžības skarto” iestudējumā. Valsts himnas vietu atguvusi atjaunotajā Latvijā 1990. gadā.

Avots: enciklopedija.lv

Tortē – 103 svecītes

Ir tradīcijas, kas svētkus dara īpašus. Ja uz dzimšanas dienas svinību galda ir torte ar svecītēm, tad svētki būs izdevušies. Latvijas dzimšanas dienu atzīmējot, 18. novembrī būtu jāsagādā torte un 103 svecītes.

Tik lielu gardumu izcept nav nekāds joks, bet liepājniece Māra Džeriņa prot pagatavot gan to, gan uzburt citus kārumus. Viņa smaidot saka, ka toršu, kūku un citu našķu cepšana nu jau gadus piecus viņai ir gan mīļš hobijs, gan neliels bizness.

Kā liecinot pieredze, Māras klienti uz 18. novembri pērn un šoruden biežāk pasūta nevis vienu skaisti dekorētu, lielu, gabaliņos griežamu torti, bet gan atsevišķus mazus gardumus: makarūnus Latvijas karoga krāsās, zefīrus, nelielas kūciņas u.c.

Ja Māra svētku torti ceptu savai ģimenei, tad tā, visdrīzāk, būtu medus torte, kas pašai ļoti garšo un, ko tur liegt, arī ļoti labi sanāk. ”Man jau ir tā lieliskā iespēja, ka daudzas pārbaudītas receptes esmu ieguvusi no saviem vecākiem, kas Liepājā pazīstami kā konditorejas ”Našķis” meistari,” stāsta cepēja.

”Jau kopš bērnības biju blakus un skatījos, kā viņi gatavo svētku tortes, eklērus, kliņģerus, plātsmaizes, kūciņas un daudzus citus gardumus. Tad pamazām sāku mēģināt arī pati. Galvenais – patīk un sanāk!”

Ko ieteiktu namamātēm, kas apņēmušās pašas saviem spēkiem 18. novembrī izcept Latvijas dzimšanas dienas torti?

M. Džeriņa: ”Jāķeras tik klāt! Ja gribas klasisku, apaļas formas torti vairākās kārtās, tad būs vajadzīgs biskvīts un krēms, ko liek starp biskvīta plāksnēm. Garšīgs un latviešiem mīļš pildījums ir biezpiena krēms, bet to var gatavot arī no ”Mascarpone” siera krēma. Var pielikt kādu tumši sarkanu, skābenu ievārījumu. Visradošākais brīdis sākas tad, kad torte jādekorē. 18. novembra tortes dekorēšanai ļoti labi izskatīsies dzērvenes. Protams, var izmantot arī citas ogas. Var izgriezt Latvijas kontūru, uzlikt uz tortes virsējās kārtas un apbērt ar pūdercukuru. Varbūt virspusi gribas noformēt valsts karoga krāsās. Pagatavot un izrotāt torti – tas ir prieks cepējai un, sēžoties pie galda, jauks svētku brīdis mājiniekiem. Likt vai nelikt tortē svecītes, tas jāizlemj pašiem!”

Ar paceltu galvu, cieņu pret sevi un valsti

Dzintars Dreibergs, filmas ”Dvēseļu putenis” režisors

Šis ir gads, kad tukši saukļi ir vismazāk vajadzīgi. Ir pietiekams nogurums, diezgan liela vilšanās un ilgstoša neziņa. Vajag apzināties, ka tā tagad ir, taču ir ļoti jānodala ikdiena ar lietām, par kurām uztraucamies, un primārais, galvenais.

Šajā brīdī tas ir mūsu valsts neatkarības svinēšana un novērtēšana. Mums tā ir dota.

Ir ļoti daudz pasaules valstu, kas var tikai sapņot par to, kur atrodamies mēs, kur varam paši par sevi lemt.

Kādreiz ģimenē sanāk nopietni sastrīdēties ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Viņiem nāk dzimšanas diena. Jāapsveic ir jebkurā gadījumā. Lai kāds būtu tas strīds, šajā gadījumā otra cilvēka esamība mūsu dzīvē un tās laicīgums liek apzināties, ka vajag piezvanīt un apsveikt pāri visam.

Man liekas, līdzīgi ir ar Valsts svētkiem. Lai kas notiktu, lai kāda neziņa būtu, pāri visam ir brīnišķīga dāvana, kas mums ir pasniegta, – tā ir mūsu neatkarība.

Valsts ir mūsu spogulis. Vēlme atdalīt valdību no valsts ir ļoti aroganta. Ir ļoti ideālistiski domāt, ka reiz mums atnāks perfektā valdība, vadība, cilvēki, kas bez kļūdām spēs mūs visām vētrām vadīt cauri. Tā nekad nebūs, tā nenotiek arī citās valstīs.

Protams, ir šausmīga vilšanās brīdī, kad ideālistiski gribam cerēt, ka katrs pieņem lēmumu pēc labākās sirdsapziņas. Arī tad mēs bieži vien kļūdāmies. Atkal varu salīdzināt – nav perfektās sievas, vīra vai priekšnieka.

Ir īstais brīdis apzināties, ka dzīvojam šodienas Latvijā. Tās spēks, cerība un vide ap mums ir jāveido šobrīd, nevis jādomā par mirkli, kad sakritīs visi apstākļi un būs pareizā valdība, kas vienmēr pieņem pareizus lēmumus, un tad nu mēs būsim īstie pilsoņi. Mēs valsti veidojam paši ar savu darbību, un tās gods ir mūsu gods.

Šogad, lasot par vēsturi, man radās pārdomas par to, cik ļoti cilvēki, kas izcīnīja Latvijas neatkarību, pirmās brīvvalsts laikā, ļoti sirsnīgi runāja par Latviju. Tagad kaut vai skaļi pateikt, ka mīlu Latviju un esmu patriots, ir tā kā nedaudz neērti.

Kas ir šī lieta, ka nevar stalti stāvēt par savu valsti un teikt, ka es to veidoju un ir arī mans nopelns, cik tā labi attīstīta? Ar paceltu galvu, cieņu pret sevi un savu valsti.