Portvīns, kūciņas un pakaļdzīšanās

Silta, trokšņaina, kā jau lielpilsētām raksturīgi, nedaudz šmulīga. Tā mūs kādā oktobra pirmās puses vakarā sagaida viena no senākajām Eiropas galvaspilsētām.

Lisabonā nolemts pavadīt nepilnas trīs dienas, tāpēc uzreiz pēc ielidošanas biļešu automātā iegādājamies sabiedriskās transporta dienas biļetes, kas izmantojamas metro, autobusā, tramvajā, funikulierī un prāmī.

Pēc tam, kad rudenīgais apģērbs nomainīts pret vasarīgāku, dodamies uz Rossio laukuma apkaimi, kur ielas nosētas ar kafejnīcām, tirgotavām un ielu māksliniekiem.

Ja Latvijā pulkstenis ir jau 22 un vairums iedzīvotāju pošas naktsmieram, tad Portugālē ir vien astoņi vakarā, ļaudis tikai sāk plūst uz krodziņiem un kafejnīcām.

Vakaros Lisabonu pārņem grilētu sardīņu smarža. Šīs zivis esot viens no galvenajiem portugāļu ēdieniem, ko ceļ svētku galdā.

Arī mēs nolemjam nobaudīt šo piedāvājumu. Porcija ir gana cienīga – piecas brangas sardīnes, svaigi salāti un veseli apcepti nelieli kartupelīši. Cena kā nu kurā vietā – ap 8 līdz 10 eiro.

Protams, jānogaršo arī portvīns un tradicionālās kūciņas “Pastel de nata”. Kārtainās mīklas groziņi ar olu krēmu manai gaumei ir pārāk saldi, arī stiprinātais vīns neiet pie sirds.

Latvijas Ārlietu ministrijas mājaslapā lasāms, ka Portugālē noziedzības līmenis ir zems, tomēr, lai izvairītos no iespējamām zādzībām, ceļotāji aicināti pievērst pastiprinātu uzmanību personīgo mantu drošībai, īpaši, atrodoties ļaužu plaši apmeklētās vietās.

Vēlu vakaros, klīstot pa tumšajām Lisabonas ieliņām, jūtamies gana droši, izbrīnu gan raisa daudzie apreibinošo vielu tirgotāji, kuri uzrunā tūristus, klaji piedāvājot narkotikas plašā izvēlē.

Kāpēc policija narkotirgoņus neaiztur? “Viņiem ir policijas licence,” paskaidro kāds vietējais.

Kļuvām par lieciniekiem arī pakaļdzīšanās ainai – vecpilsētas pakājē pēkšņi uz ielas pamanām divas dāmas skrienam pa brauktuvi, katrai rokā pa lielam sainim, kas piebāzts ar, cik varēja spriest, veikalā nozagtu apģērbu.

Bēglēm pakaļ dzenas vīrietis, visticamāk, veikala apsargs. Viena no garnadzēm ielas vidū paklūp, sainis pārplīst, un viss nočieptais izkrīt uz brauktuves.

Lisabonā ir uzkrītoši daudz lūdzēju, kuri diedelē naudu gan pie populāriem pilsētas apskates objektiem, gan metro vagonos. Arī bezpajumtnieki, lai gan daļa no viņiem gluži bez jumta virs galvas nav palikuši – turpat pilsētā šie cilvēki iekārtojušies teltīs.

Portugāles klimats šādam dzīvesveidam ir ļoti pateicīgs – arī ziemas mēnešos Lisabonā termometra stabiņš nenoslīd zemāk par plus padsmit grādiem.

Ar vilcienu uz Sintru

Ceļojuma otrajā dienā dodamies izpētīt Lisabonas vecpilsētu, par pirmo pieturas punktu izvēloties Svētā Georga cietoksni kalna galā, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Težu upi, Sanfrancisko Zelta vārtu tilta līdzinieka – 25. aprīļa tiltu, un teju visu pilsētu.

Esam vieni no pirmajiem apmeklētājiem, līdz ar to, citu ļaužu netraucēti, varam izstaigāt seno mūru ieskauto cietoksni bezmaksas gidu – pāvu – pavadībā.

Lisabonas vecpilsēta ar tās arhitektūru un šaurajām ieliņām ir burvīga, taču jārēķinās, lai to izstaigātu krustu šķērsu, nāksies kāpelēt augšup un lejup.

Ērtāk tas izdarāms, izmantojot slaveno Lisabonas retro tramvaju. Šis izbrauciens ir arī viena no iecienītākajām tūristu atrakcijām, tāpēc labāk ieteicams to izbaudīt rīta pusē, jo vēlāk mazais tramvaja vagoniņš ir pasažieru pārbāzts.

Kad Lisabonas centrs daudzmaz iepazīts, ir vērts ar metro aizbraukt līdz vietai, kur notika pasaules izstāde “Expo-98”. Toreizējās izstādes teritorijā izvietoti krodziņi, Vasko da Gamas iepirkšanās centrs, parks, okeanārijs, netālu ir Eiropā garākais (17 km) Vasko da Gamas tilts, ainavu no augšas var baudīt izbraukumā ar gaisa vagoniņu.

Tūrisma ceļveži Lisabonas viesus mudina apmeklēt arī netālu esošās pilsētas – Sintru un Kaškaisu. Izvēlamies Sintru, kas esot bijusi daudzu 18., 19. gadsimta rakstnieku mūza.

No Lisabonas uz Sintru var aizbraukt ar vilcienu, kas atiet no Rosio dzelzceļa stacijas pilsētas centrā. Vilcieni kursē ik pēc pusstundas, ceļš aizņem gandrīz 40 minūtes.

Sintra ir daudzu senu piļu mājvieta, slavenākās no tām ir Penas pils un Mauru pils. Lai tās apskatītu, jādodas kalnā, tāpēc pie Sintras dzelzceļa stacijas nopērkam vienas dienas autobusa biļeti. Autobuss piestās visās populārākajās vietās – izkāp, apskati un gaidi nākamo busu.

Mūsu pirmais galamērķis ir Sintras Nacionālā pils – kādreizējā Portugāles karaļa vasaras rezidence. Ņemot vērā, ka dienas laikā iecerēts apskatīt arī citas Sintras slavenās vietas, šo pili aplūkojam tikai no ārpuses, arī nelielajā vecpilsētā ilgi neuzturamies.

Taču, pirms doties tālāk, nolemjam vēl aplūkot 1890. gadā būvēto rezidenci “Villa Sasseti”. Ceļš uz to ved pa stāviem celiņiem cauri parkam jeb dārzam ar mākslīgām ūdenstecēm.

Pēc tam ar autobusu dodamies augstāk kalnā, diemžēl Mauru pils pieturu palaižam garām, tāpēc pa taisno nonākam Sintras galvenās pērles – 19. gadsimtā celtās Penas pils pakājē.

Šo pili, kas izceļas ar savu raibo fasādi un dažādu stilu sajaukumu, dēvē par vienu no septiņiem Portugāles brīnumiem.

Tā, tāpat kā Sintras apkaime, iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

No ieejas pils parkā līdz pašai celtnei vēl jāmēro aptuveni puskilometru tāls ceļš augšup kalnā. Kājām ejot, tas aizņem aptuveni 30 minūtes, taču par dažiem eiro līdz pilij var nokļūt ar autobusiņu.

Apmeklētāju grupas pie pils sastājušās vairākās atsevišķās rindās. Izrādās, ka ieeja senajā kompleksā nav tik vienkārša – katru grupu pilī ielaiž konkrētā laikā. Mums līdz apmeklējumam jāgaida gandrīz divas stundas, līdz ar to ir iespēja doties pastaigā pa Penas parku – Portugāles lielāko dendrāriju.

Burvīgā Sevilja

Pēc intensīvi aizvadītā laika Lisabonā un tās apkaimē dažas dienas atvēlam laiskākai atpūtai Atlantijas okeāna piekrastē – Albufeirā, kas ir viens no populārākajiem šīs valsts kūrortiem ar ļoti rosīgu naktsdzīvi.

No Lisabonas uz 250 kilometrus attālo kūrortpilsētu dodamies ar vilcienu. Albufeirā pabūts jau pirms vairākiem gadiem, pirmo reizi viesojoties Portugālē. Līdz ar to šoreiz lielākoties laiku pavadām pludmalē, baudot +26 grādu karstumu.

Kad uzkrāti spēki nākamajam intensīvajam ceļojuma posmam, sēžamies autobusā un dodamies uz Portugāles kaimiņvalsti Spāniju, lai apskatītu Sevilju, kur esot dzimušas trīs Spānijai raksturīgas lietas – flamenko, tapas (uzkodas) un buļļi. Tā mūs palutina ar +40 grādu temperatūru.

Lai arī karstums ļoti jūtams, tomēr tas ir ne tik mokošs kā sutīgākajās vasaras dienās Latvijā. Šī pilsēta neliek vilties – Sevilja ir burvīga un diezgan kompakta, jo teju visi populārākie apskates objekti atrodas netālu cits no cita.

Ceļā no vienas apskates vietas uz nākamo gājējus pavada zirgu pakavu klaudzoņa – pajūgi šeit kursē, šķiet, biežāk nekā taksometri.

Sevilja ir apskates objektiem pārbagāta. “Obligāti jāredz” sarakstā noteikti jāiekļauj Alkazāras karaliskā pils, kas uzbūvēta kā mauru cietoksnis. Tā slavena ne tikai ar saviem krāšņajiem dārziem – šeit uzņemts populārais seriāls “Troņu spēles”.

Dažu minūšu gājiena attālumā no cietokšņa slejas iespaidīgā pasaulē lielākā gotiskā katedrāle (Catedral de Sevilla). Viens no populārākajiem tūrisma objektiem ir Spānijas laukums (Plaza de Espana) un tam līdzās esošais Marijas Luīzes parks, kuru nesteidzīgi var baudīt stundām ilgi.

Uzziņai

Lisabonas sabiedriskā transporta biļetes

• Viena virziena biļete autobusā, tramvajā, pacēlājā vai metro – 1,50 eiro;
• 24 stundu biļete autobusā, tramvajā, pacēlājā vai metro – 6,40 eiro;
• 24 stundu biļete autobusā, tramvajā, pacēlājā, metro un prāmī – 9,50;
• 24 stundu biļete autobusā, tramvajā, pacēlājā, metro un vilcienā uz Sintru, Kaškaisu, Azambuju – 10,55 eiro.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.