liepajniekiem.lv
Kureliešu mērķis bija Latvijas valsts atjaunošana, tomēr apņemšanās cīnīties tikai zem saviem, ne svešiem karogiem nenesa panākumus nelabvēlīgas militāri politiskās situācijas dēļ.
Pieturēties pagātnes realitātei
Pēc Kureliešu ielas plāksnītes uzlikšanas agrākajā Krasta ielā 19. novembrī Karostas glābšanas biedrība Karostas cietumā rīkoja vēstures pētnieku kolokviju “Ģenerāļa Kureļa grupa vēstures avotu gaismā: militārie un politiskie aspekti”.
Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Dr. hist. Uldis Neiburgs uzsver, ka interesenti sapulcējušies tajā pašā ēkā, kur sanāca kara tiesa un pieņēma spriedumu 11 cilvēkiem.
“Trim sodu samazināja, bet astoņiem piesprieda nāves sodu.
Šinī naktī. Šeit,” viņš teica.
Abi ar Karostas glābšanas biedrības vadītāju Montu Krafti mēģinājuši saprast, kur cietumā varētu būt bijusi pietiekami liela telpa, kur varēja atrasties tiesas sastāvs, bet tas vēl ir neatbildēts jautājums. Tāpat kā precīza vieta, kur viņus nošāva.
Zintnieks Voldis Prancāns, piemiņas vietas Invalīdu ielā idejas autors, stāsta, ka paguvis satikt vienu no pirms 80 gadiem notiesātajiem, kurš apracis citus nošautos un pats atstāts dzīvs.
Viņš teicis, ka šauti nacistiskās Vācijas armijas dezertieri un arī 12 latviešu puikas. Kauli vēlāk pārapbedīti Centrālajos kapos pie vārtiem.
Vēsturnieku uzdevums ir maksimāli pieturēties pagātnes realitātei, uzsver vēstures doktors.
“Runāt par to, kas notika 1944. gadā, 2024. gadā ir samērā vienkārši. Mēs zinām visu, kas notika pēc tam. Cilvēki, kuri rīkojās tajā laikā, nezināja. Viņi rīkojās atbilstoši tā laika situācijai, savai vēsturiskajai pieredzei un nākotnes vīzijām.
Mana pārliecība ir, ka Kureļa grupas virsniekus, kuri tika saukti gan par iluzionāriem, gan par ideālistiem, virzīja nacionālā pārliecība, personīgā pozīcija un vēlme izdzīvot, pārdzīvot karu. Šie faktori ir jāņem vērā, necenšoties vērtēt visu tikai no šodienas pozīcijām,” saka U. Neiburgs.
Kureļa grupa bija vācu okupācijas varas paspārnē izveidota vienība.
Laika posmā starp nacionālajiem partizāniem 1941. gada vasarā un tiem, kuri darbojās no 1944. gada vasaras līdz pat 50. gadu vidum padomju okupācijā, šī bija vienīgā latviešu karaspēka militārā vienība, kas pretendē uz to, ka ir latviešu, atzīmē U. Neiburgs.
Kāpēc tā? Latviešu pretošanās organizācija Latvijas Centrālā padome (LCP) ar Konstantīnu Čaksti priekšgalā dibināta 1943. gada augustā. Tai bija vairākas komisijas, un Militāro komisiju vadīja ģenerālis Jānis Kurelis.
LCP mērķis bija Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošana, balstoties uz 1922. gada Satversmi.
“Bija plānots rīkoties tad, kad pienāks “X stunda”, – Vācijas armija sāks atkāpties, bet padomju karaspēks vēl nebūs ieradies.
Tāda “X stunda” diemžēl nekad nepienāca.
Latvijas neatkarības atjaunošana faktiski tika pasludināta Rīgā 1944. gada 8. septembrī, es to saucu par nenotikušo neatkarības dienu.
LCP vadības pēdējā sanāksmē Pauls Kalniņš kā bijušais Saeimas priekšsēdētājs un Valsts prezidenta vietas izpildītājs parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu un pagaidu valdības izveidi,” stāsta U. Neiburgs.
Pavisam cits karš
Citas politiskās iniciatīvas, kas tolaik radās, visas balstījās uz sadarbību ar vienu no okupācijas varām – Vāciju.
Latvijas sabiedrība bija sašķelta, liela daļa iedzīvotāju uzskatīja, ka pastāv lielākais un mazākais ļaunums, un daļai no tiem šķita, ka mazākais ļaunums ir sadarbība ar Vāciju, nevis padomju Krieviju, kaut arī bija skaidrs, ka nacistiskā Vācija drīz kapitulēs.
No K. Čakstes sarakstes ar sūtni Zviedrijā Voldemāru Salno secināms, ka izveidotā pagaidu valdība vērsīsies pie tautas ar aicinājumu stāties bruņotajos spēkos un cīnīties par Latvijas neatkarību.
Kurelieši būtu kodols, kam pievienosies pārējie, arī no SS leģiona, kur nacistu propaganda tikai mānīja latviešus ar autonomijas ideju.
Tomēr Sarkanās armijas trieciens jūlija beigās radīja vispārēju haosu. Tāpat plāni apbruņot 142 tūkstošus vīru lielu Latvijas armiju ar ieročiem no Somijas un Zviedrijas nebija īstenojami.
“Vai varam teikt, ka tā laika Latvijas militārpersonas un diplomāti nebija pietiekami kompetenti? Ja mēs tā sakām, tās ir smagas apsūdzības un apgalvojumi.
Droši vien Latvijas neatkarības kara cīnītāji nebija pietiekami kompetenti Otrā pasaules kara situācijā, jo tas bija pavisam cita veida karš nekā iepriekšējais,”
norāda vēsturnieks.
Vēl svarīgs cilvēku personības aspekts. Bieži tiek minēts, ka galvenais grupā bijis Upelnieks, taču U. Neiburgam Egils Upelnieks apliecinājis, ka idejiskais vadītājs tomēr bija ģenerālis Kurelis.
Ir jautājums, kāpēc nacisti nenošāva viņu, varbūt arī uzskatīja, ka viņš visu nezināja, katrā ziņā motīvi nav skaidri.
Tā kā vācu laikā bija atļauts svinēt 18. novembri, bija tāds skumjš kuriozs, ka Talsos šai dienā virsniekus veda uz ieslodzījuma vietu pa ielām, kur pie namiem plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi.
Viena no versijām, kāpēc virsnieki neizrādīja pretestību, bija viņu pārliecība, ka pret vāciešiem viņi atklāti nav vērsušies.
Tiesa, nebija pildījuši pavēles uzrādīt leģiona dezertierus. Un viņi nenojauta, ka vācieši jau zina par LCP radiosakariem ar Zviedriju un saikni ar Rietumiem, kas noteikti bija viņu lielākais grēks, – sadarbība un spiegošana sabiedroto labā.
Kureliešus reizēm kritizē, citi pārslavē un glorificē, bet vajadzētu stāvēt nost no šīm galējībām, uzsver vēsturnieks.
“No vēstures avotu liecībām realitāte ir tāda, ka J. Kurelis, arī R. Rubenis bija nacionālpatrioti, bet nevaru apgalvot, ka kureliešu grupā nebija neviena leģiona dezertiera vai cilvēku, kas vienkārši vēlējās sagaidīt kara beigas un glāba savu dzīvību.
Visi motīvi bija savijušies. Kureliešu vērtība ir cīnīšanās par savu valsti un neatkarību, tāpēc mēs viņus pieminam,” pauž U. Neiburgs.
Fakti
1944. gada 14. novembrī Puzes pagasta Stiklos SS obergrupenfīrera Fridriha Jekelna vadītās vācu vienības apcietināja ģenerāļa Kureļa grupas štābu un Skrīveru bataljonu.
Vairāki simti kureliešu nonāca ieslodzījumā Talsu un Ventspils cietumos, bet vēlāk tika nosūtīti uz Štuthofas un citām nacistu koncentrācijas nometnēm.
Astoņus Kureļa grupas štāba virsniekus nošāva Karostā saskaņā ar nacionālsociālistiskās Vācijas kara tiesas 1944. gada 19./20. novembra spriedumu.
Par nepakļaušanos vācu okupācijas varai J. Kureli apcietināja un nosūtīja uz Austrumprūsiju. 1951. gadā viņš devās trimdā uz ASV, miris Čikāgā 1954. gada 5. decembrī.
Avoti: Karostas glābšanas biedrība, Latvijas Kara muzejs
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
